Sēnīšu slimības jeb mikozes (no grieķu valodas mykes – sēne) ir liela daļa no cilvēku un dzīvnieku infekcijas slimībām. Būtiska mikožu grupa ir dermatomikozes (dermatomycoses) – ādas un tās derivātu (matu, nagu) slimības, ko ierosina patogēnās sēnītes – dermotomycetes, sinonīms – dermatofīti (no grieķu valodas phyton – augs). Dermatomikozēm ir akūta un hroniska (pēc gaitas), virspusēja un dziļa (pēc ādas bojājuma dziļuma), lokalizēta un izplatīta slimības forma.
Sēnīšslimību raksturojums un patoģenēze
Konstatēts ap 500 sēnīšu veidu, kas ir patogēnas cilvēkam. Šai grupai pieder lielākā daļa dermatofītu - sēnīšslimību ierosinātāju. Šī sēnīšu grupa pieder zemākajiem augiem, kuru citoplazmā nav hlorofila, tāpēc tie nevar asimilēt gaisa ogļskābi, bet oglekli ņem no tā organisma ogļhidrātiem, uz kura parazitē. Sēnītes veģetējošais ķermenis - sēņotne jeb micēlijs - sastāv no diedziņiem - hifām un sporām. Dermatofīti galvenokārt skar ādu un tās derivātus un vairojas daloties vai pumpurojoties. Patogēnās sēnītes veido sporas, citoplazmai izspiežoties un nodaloties no hifu sānu malām vai galotnes, gan ārpus, gan iekšpus micēlijam (endo- un eksosporas). Sēnīšu šūnas sastāv no apvalka, citoplazmas, kodola ar kodoliņiem, vakuolām un ieslēgumiem (tauki, glikogēns, volutīns, retāk pigmenti un organisko skābju sāļi). Ādas sēnīšslimības attīstās, ja tajā nokļūst patogēnās sēnītes. Sporu veidā sēnītes var eksistēt ārpus cilvēka un dzīvnieku organisma daudzus gadus, tādējādi saglabājot dzīvotspēju un invazivitāti. Tāpēc ir iespējama inficēšanās ne tikai no slima cilvēka, bet arī netieša kontakta veidā ar sadzīves priekšmetiem, inficētām ādas zvīņām, nagu gabaliņiem vai matu daļiņām, kas satur sēnīšu elementus. Sporas organismā var nokļūt niecīgu ādas bojājumu gadījumā. Sēnītes parazitē uz ādas, matos, nagos, retāk cilvēka un dzīvnieku iekšējos orgānos. Ādā ir to attīstībai nepieciešamās barības vielas: epiderma, mati, nagi, sviedri un tauki. Dermatomikožu attīstībā galvenā nozīme ir organisma lokālai un vispārējai reaktivitātei.
Pēc patogēnām īpašībām izšķir antropofilas dermatomicētes, kas izraisa dermatomikozes tikai cilvēkiem (Trichophyton rubrum, tonsurans, violaceum, schonleinii, soudanense, Microsporum ferrugineum), zoofilās dermatomicētes, kas bojā cilvēka un dzīvnieku ādu un tās derivātus (Trichophyton gypseum, mentagrophytes, verrucosum, faviforme, Microsporum lanosum, canis), un ģeofilās, kas atrodas augsnē pastāvīgi (Microsporum gypseum, fulvum).
Galvenais infekcijas avots ir slimi cilvēki un dzīvnieki, to mati, nagi, ādas zvīņas, kas ir inficētas ar patogēnām sēnītēm. Vesels cilvēks var inficēties tieša kontakta veidā, saskaroties ar slimnieku, kā arī inficēties netieši, saskaroties ar slimnieku lietotajiem priekšmetiem, jo uz to virsmas ir daudz sēnīšu. Ar dermatomikozēm var inficēties arī saskarē ar slimu dzīvnieku un priekšmetiem, kas lietoti tā kopšanai, vai ar lopbarību, ko inficējuši slimi mājas un meža dzīvnieki.
Klasifikācija
Klīniski dermatomikozes klasificē:
- virspusējās (superficiālās) mikozes:
o dermatofītu izraisītas infekcijas: epidermomikozes (šo slimību ierosinātāji parazitē ādas raga slānī, rada noteiktu iekaisuma reakciju dziļākos ādas slāņos. Pie šīs slimību grupas pieskaita epidermofītiju, rubrofītiju, plaukstu un pēdu mikozi); onihomikozes (nagu bojājumi); trihomikozes (izraisītāji parazitē raga slānī un rada iekaisumu arī dziļākās ādas kārtās. Sēnītes bojā matus, gludo ādu un nagus. Šajā grupā ietilpst trihofītija, mikrosporija un kraupis, tām ir liela kontagiozitāte un hroniska gaita),
o keratomikozes (šo slimību ierosinātāji parazitē pašā virsējā epidermas - raga slānī un nerada iekaisuma reakciju dziļākajos ādas slāņos. Šajā grupā ietilpst pityriasis versicolor, malassezia folliculitis),
o virspusējā kandidoze,
o scytalidum izraisītās infekcijas;
- zemādas (subkutānās) mikozes: micetoma, hromoblastomikoze, sporotrihoze;
- sistēmiskās mikozes:
o infekcijas, ko izraisījuši endēmiski elpošanas ceļu patogēnie aģenti: histoplazmoze, kokcidomikoze, blastomikoze, parakokcidomikoze,
o infekcijas, kuru cēlonis ir oportūnistiskās sēnītes: aspergiloze, kriptokokoze, zigomikoze, mukuroze, peniciloze;
o aktinomikoze,
o eritrasma.
Epidermomikožu klīniskās izpausmes un diagnostika
Epidermomikozes var kombinēties ar trihomikozēm un onihomikozi. Klīniskās izpausmes ir atkarīgas no epidermofītiju lokalizācijas vietas. Ja slimība skar ķermeņa ādu (Tinea corporis; biežākie ierosinātāji ir Trichophyton. rubrum, mentagrphytes, tosurans, M. canis), biežākā lokalizācija ir kakla, krūšu, muguras un vēdera apvidū. Klīniski niezoši bojājuma perēkļi ir norobežotu, eritematozu plankumu veidā ar sīkperēkļainu lobīšanos. Ja šādas pārmaiņas attīstās sejas ādā, to dēvē par Tinea faciei. Tinea corporis diferenciāldiagnoze ir ādas kandidoze, granuloma anulare, impetigo, parapsoriāze, Tinea versicolor, lupus erythematodes, psoriāze, atopisks dermatīts, eczema numulare, seborejisks dermatīts un sifiliss.
Ja sēnīšinfekcija lokalizējas starpenes un zemkrūšu apvidū (Tinea cruris; biežākais ierosinātājs Epidermophyton floccosum), klīniski bojājumu perēkļu virsma ir intensīvi hiperemēta, ar mērenu erozēšanos, izteiktām robežām un lobīšanos. Perēkļa perifērijā ir bālganas krāsas apmale macerēta raga slāņa veidā, kas lobās. Raksturīga ātra klīnisko simptomu izplatība un nieze. Tinea cruris diferenciāldiagnoze ir ādas kandidoze, acantosis nigricans, alerģisks kontakta dermatīts, erythrasma, folikulīts, intertrigo, psoriāze un seborejisks dermatīts.
Biežākie plaukstu un pēdu epidermofītijas (Tinea pedum et manum) ierosinātāji ir Ep. floccosum, Tr. rubrum, mentagraphytes. Klīniski bojājuma perēkļi lokalizējas pēdu, plaukstu, pirkstu starpu ādā. Ir nieze, macerācija, plaisas, lobīšanās, iespējama arī vezikulācija. Tinea pedis klīniskie varianti:
- intedigitālais (intertriginozais; pirkstu starpās apsārtusi, macerēta āda, erozijas, lobīšanās, izteikta nieze);
- hroniski hiperkeratotiskais (mokasīntipa, skvamozais; pirkstu starpās plākšņveida lobīšanās, kas izplatās uz pēdu vai plaukstu ādu, var veidoties plaisas);
- iekaisuma vai vezikulārais (dishodrotiskais; pūslīšu erupcija pēdas velvē);
- čūlainais (akūta epidermofītija).
Tinea pedis et manum diferenciāldiagnoze ir ādas kandidoze, dishidrotiska ekzēma, erythema exsudativa mulriforme, pityriasis rubra pilaris, hronisks dermatīts, psoriāze, sekundārs sifiliss. Tinea unguium jeb onihomikozes pēc ierosinātā veida klasificē:
- distālās zemnaga onihomikozes:
o dermatofītu ierosinātas,
o Candida albicans ierosinātas;
- nedermatofītu ierosinātas - virspusējā baltā onihomikoze.
Biežākie onihomikožu ierosinātāji dermatofīti ir Tr. rubrum, mentagrapgytes, verrucosum, Ep. floccosum. Klīniski konstatē bojājumu naga plātnītē, krāsas pārmaiņas, subungvālu hiperkeratozi un oniholīzi. Onihomikozes diferenciāldiagnoze ir nagu pārmaiņas hronisko dermatožu gadījumā (psoriāze, ekzēma, lichen ruber planus), bakteriāla infekcija, pelējuma sēnīšinfekcija, kandidoze un nagu pārmaiņas iekšķīgo slimību gadījumā (cukura diabēts, sirds-asinsvadu slimības u.c.).
Dermatofītu ierosinātu slimību terapijas taktika un rezultāts ir atkarīgi no precīzas diagnozes attiecībā uz sēnīšinfekcijas ierosinātāju. Diagnostiskais algoritms:
- anamnēzes dati;
- klīniskās izpausmes;
- speciālās proves (Balcera proveu.c.);
- laboratorās analīzes (asinsaina, bioķīmija);
- Vuda lampa;
- dermaskopija, biopsija, naga ultrasonogrāfija;
- mikroskopija (KOH tests);
- kultūras uzsējums (svarīgi dermatofītu infekcijām etimoloģiskai ārstēšanai).
Dermatofītu ierosinātu sēnīšinfekciju ārstēšanas principi
Plānojot terapijas taktiku, jāievēro vairāki nosacījumi:
- mikozes nozoloģija;
- bojājuma dziļums un izplatība;
- patoģenēzes īpatnības;
- pavadošās iekšķīgās slimības;
- ierosinātāja izturība apkārtējā vidē;
- izvēlētais ārstēšanas veids: lokāls, sistēmisks, kombinēts;
- individuālā un sabiedriskā profilakse.
Sistēmiskā terapija
Sistēmisko terapiju ordinē:
- jebkuras trihomikozes gadījumā;
- klīniski izteikts bojājuma perēklis ilgu laiku;
- skarta āda, mata folikuls, nags vai vairāk nekā viena ķermeņa daļa;
- bojājuma perēklis grūti sasniedzamā vietā (piemēram, mugurpusē);
- bieži recidīvi;
- predisponējoši faktori;
- neefektīva lokālā ārstēšana.
Ordinējot sistēmisko pretsēnīšu terapiju dermatomikožu gadījumā, jāņem vērā medikamenta iedarbības spektrs (dermatofīti/raugi/pelējumi), iedarbības veids (fungistatisks, fungicīds), koncentrācija serumā un raga slānī, blaknes un mijiedarbība ar citiem medikamentiem, zāļu forma, blakusslimības un pacienta līdzestība. Biežākās sistēmiski lietotās pretsēnīšu medikamentu grupas:
- benzofurāni - grizeofulvīns;
- allilamīni - terbinafīns;
- imidazoli - ketakonazols;
- triazoli - itrakonazols, flukonazols.
Lokālā terapija
Izvēloties dermatomikozi ārstēt lokāli, jāņem vērā, ka medikamentam jābūt ar plašu darbības spektru, iedarbībai vājā koncentrācijā, fungicidālās ietekmes pārsvaram pār fungistatisko, labai panesībai, nekairinošam un neizraisošam fungidālo rezistenci. Biežāk izvēlētās lokāli lietojamo līdzekļu grupas Tinea ārstēšanai:
- keratolītiķi - urea, salicilskābe;
- imidazoli - ketonazols;
- morfolīni - amorolfīns;
- allilamīni - terbinafīns;
- benzilamīni - butenafīns;
- izokonazoli - travogēns.
Dermatomikožu gadījumā plaši izmanto arī daudzkomponentu pretsēnīšu vietēji lietojamus līdzekļus:
- pretsēnīšu un antiseptiska darbība:
o ex tempore gatavojamie preparāti,
o mikozolons, dermazolons,
o butenafīns;
- pretsēnīšu un pretiekaisuma komponents - izokonazols un diflukortolona valeriāts (travocort).
Onihomikožu gadījumā izvēlas tikai lokālo terapiju, ja:
- ir sistēmiskās terapijas kontrindikācijas;
- virspusējs bojājums (mazāk par naga pusi);
- mērena zemnaga hiperkeratoze;
- vienas naga plātnītes/divu naga plātnīšu bojājums.
Šādos gadījumos izmanto keratolītiskos plāksterus, lakas, pretsēnīšu šķīdumus, krēmus, ziedes, kā arī antiseptiķus ar pretsēnīšu darbību (jods, krāsvielas, organiskie šķīdinātāji).
