Apgrūtinātu elpošanu caur degunu bērniem novēro bieži — gan kā parādību akūtu infekciju gadījumā, gan hronisku iekaisumu dēļ un anatomisku īpatnību dēļ augšējos elpceļos. Brīva elpošana caur degunu ir svarīgs dzīves kvalitātes un veselības priekšnoteikums, tāpēc savlaicīga deguna obstrukcijas diagnostika un ārstēšana ir svarīga bērna pilnvērtīgai attīstībai.
Bērnu ārstu ikdienas praksē bieži jārisina sūdzības, kas saistītas ar periodiski vai ilgstoši apgrūtinātu elpošanu. Sūdzību spektrs var būt ļoti plašs no nelielas šņākšanas naktīs līdz obstruktīvai miega apnojai. Bērniem ar lieko svaru un kraniofaciālām anomālijām biežāk novēro izteikti obstruktīvu elpošanu. [1 ]
Diemžēl apgrūtinātas elpošanas caur degunu diagnostika bērnu vecumā ne vienmēr ir vienkārša. Standartizēti testi deguna funkcionālai izvērtēšanai bieži nav lietojami. Liela nozīme ir mērķ-tiecīgai, rūpīgai anamnēzei un pacienta novērošanai dinamikā.
Diagnostika
Anamnēze
Rūpīga pacienta sūdzību apzināšana un izvērtēšana ir deguna obstrukcijas diagnozes noteikšanas stūrakmens. Lielākajai daļai bērnu novēro šņākšanu, krākšanu, nevienmērīgu elpošanu un elpas aiztures epizodes miegā. Nomodā vērojama virkne nespecifisku simptomu, piemēram, elpošana caur muti, nazāls balss tonis, disfāgija, kā arī psiholoģiskas un uzvedības pārmaiņas — hiperaktivitāte, palielināta agresivitāte un pasliktinātas sekmes. Enurēze bērnu vecumā arī nereti tiek saistīta ar obstruktīvu elpošanu. [1 ] Lai izvērtētu pacienta sūdzības dinamikā, svarīgi noskaidrot:
vai deguna obstrukcija ir nemainīga ilgāku periodu,
vai tai ir tendence progresēt vai regresēt,
kādi ārējie apstākļi to ietekmē: akūto elpceļu infekciju biežums, blakusslimības (alerģija, gastro-ezofagāls reflukss), lietotie medikamenti, sezonalitāte, bērnudārza vai skolas apmeklējums.
Izmeklēšana
Izvērtējot deguna obstrukciju, svarīgs ir bērna vecums. Sūdzības un obstrukcijas iemesli dažādās vecumgrupās atšķiras (biežākie iemesli dažādās vecumgrupās atspoguļoti1. tabulā).
1. tabula
Biežākie iemesli apgrūtinātai elpošanai caur degunu dažādās vecumgrupās [3]
Sākumā jānovērtē bērna vispārējā fiziskā attīstība un svars. Jaundzimušajiem un maziem bērniem ar obstruktīvu elpošanu raksturīga slikta svara dinamika un fiziskās attīstības nepietiekamība, bet vecākiem bērniem nereti novēro lieko svaru. Apskatot bērna galvu un kaklu, jāizslēdz aizdomas par anatomiskām kraniofaciālām anomālijām dažādu sindromu gadījumā. [1 ]
Bērnu vecumā deguna un aizdegunes apskate pacienta nesadarbošanās dēļ bieži var būt apgrūtināta, tāpēc tai jābūt iespējami īsai un nesāpīgai manipulācijai, kas mērķtiecīgi veikta pēc anamnēzē iegūtā priekšstata par iespējamo obstrukcijas iemeslu. Biežākie obstrukcijas iemesli pēc lokalizācijas parādīti 2. tabulā.
2. tabula
Augšējo elpceļu obstrukcijas iemesli bērniem pēc iemesla lokalizācijas [3]
Vizualizējot deguna dobumu un aizdeguni, jāizslēdz iekaisums, infekcija, patoloģiski veidojumi, hoānu atrēzija, jāizvērtē deguna dobuma un aizdegunes orgānu forma, izmērs, attiecība un gļotādas stāvoklis. Te izmantojama priekšējā un mugurējā rinoskopija, deguna dobuma un aizdegunes endoskopija.
Apskatot mutes dobumu un rīkli, izvērtē mēli, mīkstās un cietās aukslējas (izslēdzot slēptu aukslēju šķeltni) un aukslēju mandeles.
Lielākā daļa ķirurgu otorinolaringologu deguna obstrukcijas iemeslu un iespējamās ķirurģiskās ārstēšanas indikācijas izvērtēs pēc anamnēzes, objektīvās izmeklēšanas un pacienta novērtēšanas dinamikā. Tomēr ir dažas deguna un aizdegunes izmeklēšanas metodes, kas palīdz vizuāli un funkcionāli ilustrēt obstrukcijas veidu, pakāpi un noteikt indikācijas ķirurģiskai ārstēšanai vai tās rezultātu.
Polisomnogrāfija
Polisomnogrāfiju uzskata par pamata izmeklēšanas metodi bērniem ar obstruktīvu miega apnoju. Veic bērniem, kuru obstrukcijas smaguma pakāpe neatbilst objektīvai atradei vai pirms adenotomijas bērniem ar riska faktoriem (Dauna sindromu, kraniofaciālām anomālijām u.c.)
Rinomanometrija
Rinomanometrijair metode gaisa spiediena gradienta un deguna gaisa plūsmas vienlaikus mērīšanai elpošanas laikā. Mērījumā izmanto ar datorizētu ierīci savienotu sejas masku. [2 ] Izmeklēšanas metode der bērniem skolas vecumā, jo prasa izpratni un sadarbību no pacienta puses. Parasti veic divus mērījumus: pirms un pēc lokālo vazokonstriktoru lietošanas. Tas ļauj novērtēt gļotādas iesaisti deguna obstrukcijā.
Attēldiagnostika
Attēldiagnostiku deguna obstrukcijas izvērtēšanai bērnu vecumā neizmanto bieži. Tās ieguvumi jāizvērtē, ņemot vērā radioloģisko izmeklējumu ietekmi uz augošu organismu.
DT ir vizuālās diagnostikas pamatmetode, kas ļauj izvērtēt deguna dobumu, blakusdobumu, deguna ārējā skeleta, mīksto audu struktūras. Izmeklējums palīdz plānot iespējamās ķirurģiskās iejaukšanās apjomu, ilustratīvi izskaidrot obstrukcijas iemeslu un pamatot operācijas indikācijas pacienta vecākiem. [2 ]
Šajā rakstā apskatīsim trīs biežākos deguna obstrukcijas iemeslus un indikācijas operācijai bērnu vecumā:
hipertrofēta aizdegunes mandele — adenoīdi,
hipertrofētas aukslēju mandeles,
izliekta deguna starpsiena.
Adenoīdu hipertrofija
Jēdzienu “adenoīdi” lieto, kad domājam par palielinātu aizdegunes mandeli.
Adenoīdu hipertrofiju visbiežāk novēro bērniem. Limfātiskie audi aizdegunē parasti sāk palielināties pēc dzimšanas un maksimālo apjomu sasniedz 5—7 gadu vecumā. To regress sākas ap 10 gadu vecumu. Adenoīdi novērojami tik bieži, ka parasti tos uzskata par vecuma normu. Gandrīz visiem bērniem raksturīga lielāka vai mazāka limfātisko audu hiperplāzija aizdegunē saistībā ar imunoloģisko aktivitāti šajos audos. Tāpēc palielināti adenoīdi par patoloģiju jāuzskata tikai tad, ja tie izraisa kādus simptomus. [4 ]
Pacienti ar palielinātiem adenoīdiem visbiežāk sūdzas par apgrūtinātu elpošanu caur degunu:
prevalē elpošana caur muti,
ilgstošas iesnas,
šņākšana, krākšana,
miega apnoja,
nazāls balss tonis.
Palielinātiem adenoīdiem ir nozīme rinosinusīta, akūta vidusauss iekaisuma un sekretora vidusauss iekaisuma patoģenēzē. [5 ]
Adenoīdu hipertrofijas iemesli ne vienmēr ir skaidri definējami, tie var būt saistīti gan ar recidivējošām infekcijām aizdegunē, gan ārējiem faktoriem (cigarešu dūmi) un blakusslimībām (alerģiskas iesnas). Pētījumos pierādīta saistība starp inhalējamiem alergēniem un adenoīdu hipertrofiju. Atopiskiem bērniem adenoīdos atrasts vairāk eozinofilu, CD1+ Langerhansa šūnu, interleikīnu (IL)–4 un IL–5 messenger RNA+ šūnu. Šī atrade pamato hipotēzi, ka alerģiskai sensibilizācijai ir nozīme adenoīdu hipertrofijas patoģenēzē. [15 ]
Adenotomija
Adenotomija ir galvenā palielinātas aizdegunes mandeles ārstēšanas metode.
Tomēr ķirurģiska ārstēšana kādreiz ir kontrindicēta blakusslimību dēļ vai arī pacienta vecāki vēlas alternatīvu ārstēšanas iespēju.
Vairāki klīniski pētījumi par intranazālo kortikosteroīdu lietošanu bērniem ar adenoīdu hipertrofiju pierāda efektivitāti, tikai joprojām diskutē, kurš tieši no medikamentiem, tā deva un lietošanas ilgums. [5 ] Ir vairākas teorijas, kā degunā lietojamie steroīdi samazina adenoīdus:
adenoīdu izmērs samazinās limfolītiskā efekta dēļ mandelēs, jo aizdegunes mandeles šūnām ir glikokortikoīdu receptori un messenger RNA šūnas, [16 ]
intranazālie kortikosteroīdi ietekmē mikrofloru aizdegunē, savukārt tas iespaido iekaisuma persistēšanu un adenoīdu izmēru. [5 ; 17 ]
Adenotomija ir viena no biežākajām ķirurģiskajām manipulācijām pasaulē bērnu vecumā. Nereti to apvieno ar aukslēju mandeļu operāciju — tonsilektomiju vai tonsilotomiju un timpanostomiju. [6 ]
Adenotomijas mērķis ir uzlabot elpošanu caur degunu, evakuējot galveno obstrukcijas iemeslu (adenoīdus) un novērst potenciāli patogēnās elpceļu infekcijas rezervuāru aizdegunē.
Šobrīd dažādās klīnikās izmanto atšķirīgas adenotomijas metodes, piemēram, tradicionālo kiretes (adenotoma) adenotomiju, endoskopiski kontrolētu adenotomiju, lāzera tehnoloģijas, koblāciju un citas metodes. [5 ]
Indikācijas
American Academy of Otolaryngology Head and Neck Surgery nosaka vairākas indikācijas adenotomijai:
vismaz četras recidivējoša strutaina rinosinusīta epizodes pēdējos 12 mēnešos bērnam, kas jaunāks par 12 gadiem. Vienai epizodei jābūt dokumentētai ar deguna endoskopiju vai vizuālo diagnostiku (RTG, DT),
persistējoši adenoidīta simptomi pēc diviem antibakteriālās medikācijas kursiem (vienam no kursiem jābūt ar bēta laktāmu antibiotikām),
miega traucējumi ar ilgstoši (vismaz trīs mēnešus) apgrūtinātu elpošanu caur degunu,
nazāls balss tonis,
sekretors vidusauss iekaisums ilgāk nekā trīs mēnešus,
sejas žokļa attīstības īpatnības, nepareizs sakodiens, ko dokumentējis zobārsts vai ortodonts,
kardiopulmonālas komplikācijas: cor pulmonale , plaušu hipertensija, labā kambara hipertrofija, kas saistīta ar augšējo elpceļu obstrukciju. [5 ]
Recidivējošas elpceļu infekcijas
Recidivējošas augšējo elpceļu infekcijas ir viena no galvenajām indikācijām adenotomijai. Tomēr pierādījumi par labu ķirurģiskai ārstēšanai joprojām ir nepietiekami. Pētījumi par adenotomijas efektivitāti bērniem ar recidivējošām augšējo elpceļu infekcijām, salīdzinot ar bērniem, kas ārstēti konservatīvi, nepierāda ķirurģiskas iejaukšanās priekšrocības. Elpceļu iekaisuma epizodes (dienas) un vidusauss iekaisumu epizodes (skaits un ilgums) ievērojami neatšķiras bērniem, kam veikta adenotomija, un bērniem, kam tā nav veikta. [14 ] Tāpēc pētījuma autori norāda, ka neatliekamai adenotomijai nav priekšrocību iepretī pacienta novērošanai dinamikā un konservatīvai ārstēšanai recidivējošu rinosinusītu gadījumā. [5 ]
Indikācijas adenotomijai jāmeklē plašāk.
Hronisks vidusauss iekaisums
Recidivējoša vai hroniska vidusauss iekaisuma gadījumā adenotomija var būt lietderīga. Infekcija augšējos elpceļos ir svarīgs vidusauss iekaisuma riska faktors. Adenoīdu izmērs bērniem ar vai bez sekretora vidusauss iekaisuma ievērojami neatšķiras. Tāpēc adenoīdu operācija, novēršot fizisko obstrukcijas iemeslu, nav vienīgais pamatojums ķirurģiskai ārstēšanai. Hroniska, bakteriāla adenoīdu iekaisuma ietekmē attīstās plakanā epitēlija metaplāzija, saistaudu fibroze un samazināts mukociliārais klīrenss. Adenotomijas mērķis ir novērst baktēriju rezervuāru aizdegunē, tādējādi mazinot vidusauss iekaisuma attīstības risku. [5 ]
Patogēnas mikrofloras rezistence
Gan aerobi, gan anaerobi mikroorganismi atrodami vesela cilvēka aizdegunē un adenoīdos. Līdzīga bagātāka polimikroba flora atrodama iekaisušos, palielinātos adenoīdos. Antibakteriālo medikamentu iespaidā var mainīties aizdegunes mikroflora. Bērnus ar atkārtotu adenoidītu vai sekretoru vidusauss iekaisumu parasti pirms operācijas ārstē ar atkārtotiem antibakteriālu medikamentu kursiem. Tomēr daudzos gadījumos novēro patogēnās mikrofloras rezistenci aizdegunē. Adenotomija labvēlīgi ietekmē aizdegunes mikrofloru, mazinot patogēnu (Streptococcus pneumoniae un Haemophilus influenzae ) klātbūtni un normālas, nepatogēnas mikrofloras atjaunošanos. [5 ]
Obstruktīva miega apnoja un elpošanas traucējumi miegā
Nozīmīgas indikācijas adenotomijai. Neārstēta obstruktīva miega apnoja var izraisīt uzvedības traucējumus, uzmanības deficītu, miegainību dienas laikā, būt iemesls sliktām sekmēm skolā un sliktākai dzīves kvalitātei kopumā. Adenoīdu un aukslēju mandeļu hipertrofija (1. attēlā) ir viens no biežākajiem obstruktīvas miega apnojas iemesliem bērniem. Obstruktīvas miega apnojas ķirurģiskā ārstēšanā nozīme ir adenotomijai un tonsilotomijai/tonsilektomijai kopā. Tāpēc jāuzsver, ka bērniem ar obstruktīvu elpošanu un palielinātām aukslēju mandelēm svarīgi veikt gan adenotomiju, gan tonsilotomiju, jo adenotomija viena pati var nesniegt vēlamo efektu.
1. attēls
Aukslēju mandeļu hipertrofija
Par procedūru
Ilgstoša, apgrūtināta elpošana caur degunu veicina vertikālu sejas augšanu (adenoīdu seja — 2. attēlā) un nepareiza sakodiena attīstību, tāpēc savlaicīga deguna obstrukcijas ķirurģiska ārstēšana ir nozīmīga tālākai sejas, žokļa pareizai attīstībai. [5 ]
2. attēls
Aukslēju mandeļu hipertrofija
Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā izmantojam kiretes (adenotoma) adenotomiju, netiešā aizdegunes vizualizācijā paceļot mīkstās aukslējas vai izmantojot balsenes spoguli. Operācija norit vispārējā anestēzijā, plānveida kārtā, dienas stacionārā.
Komplikāciju risks operācijas laikā vai pēcoperācijas periodā ir neliels. Reti, bet tomēr jārēķinās ar šādiem sarežģījumiem:
anestēzijas un elpceļu riski,
asiņošana operācijas laikā vai pēc tās,
aspirācija,
atlantoaksiāla subluksācija,
apakšžokļa dislokācija,
Eistahija kanāla bojājums,
velofaringeāla mazspēja,
psiholoģiski traucējumi.
Biežākās pacientu sūdzības pēcoperācijas periodā saistītas ar sāpēm kaklā, sliktu dūšu, vemšanu, sāpēm ausīs, drudzi. Atteikšanās ēst un dzert pēc-operācijas periodā ļoti raksturīga maziem bērniem sāpju dēļ, tāpēc iespējama dehidratācija. Atsevišķos gadījumos pacients atkārtoti jāievieto stacionārā rehidratācijas dēļ.
Antibakteriālus līdzekļus pēcoperācijas periodā parasti neordinē. Izņēmums ir gadījumi, kad operācijas laikā vai pēc tās konstatētas bakteriālas infekcijas pazīmes aizdegunē vai vidusausī vai ja anestēzijas laikā novērota aspirācija.
Bieži uzdod jautājumu, kāds ir aizdegunes mandeles hipertrofijas recidīva risks. Literatūrā atrodami dati, ka adenoīdu asimptomātiska ataugšana novērojama 15—25 % bērnu pēc operācijas [6 ] , tomēr atkārtota operācija nepieciešama 0,5—3,0 % pacientu. Lielāks recidīva risks ir pacientiem, kuru vecums pirmās operācijas laikā ir nepilni trīs gadi. [5 ]
Kontrindikācijas
Galvenās kontrindikāciju grupas mandeļu operācijai:
velofaringeāla mazspēja,
anēmija un koagulācijas traucējumi,
ar infekciju saistītas kontrindikācijas. [6 ]
Pacientiem ar aukslēju šķeltni, slēptu aukslēju šķeltni, mīksto aukslēju mazspēju neiroloģiskām, neiromuskulārām patoloģijām raksturīgā hipernazalitāte bieži kļūdaini tiek saistīta ar adenoīdiem. Taču šajā gadījumā adenoīdi nepieciešami, lai aizpildītu telpu aizdegunē un atvieglotu normālas skaņas veidošanu bērniem ar mīksto aukslēju mazkustīgumu. Tāpēc adenotomija šiem bērniem negatīvi ietekmēs jau tā izmainīto (hipernazālo) balss toni. [6 ]
Anēmija un koagulācijas traucējumi ir kontrindikācija mandeļu operācijai. Operāciju neiesaka, ja hemoglobīns zem 10 g/dl vai ja hematokrīts mazāk par 30 %.
Mandeļu operācijas neveic aktīvas lokālas infekcijas gadījumā (rinofaringīts, vidusauss iekaisums u.c.), izņemot gadījumu, kad novērojami izteikti obstrukcijas simptomi vai ja antibakteriālā medikācija ir nerezultatīva. Pirms operācijas pēc akūtas infekcijas jāievēro vismaz trīs nedēļas ilga pauze. [6 ]
Tonsilotomija un tonsilektomija
Recidivējošas infekcijas un obstrukcija ir divas galvenās indikācijas mandeļu operācijai. Iemesli mandeļu operācijām dažādās vecumgrupās var atšķirties. Bērniem tās parasti veic, lai atvieglotu elpošanu, bet pieaugušajiem lielākoties infekciozu iemeslu dēļ. [7 ]
Lielākā daļa problēmu, kas ar mandelēm saistītas bērnu vecumā, samazinās un izzūd, bērnam pieaugot. Katrs lēmums par labu ķirurģiskai ārstēšanai jāpieņem individuāli. Faktori, kas būtu jāņem vērā:
potenciālie ieguvumi un riski, kas saistīti ar operāciju, salīdzinot ar alternatīvu stratēģiju (nogaidoša taktika, antibakteriāla ārstēšana),
slimības gaita,
ar slimību saistītie klīniskie faktori (biežums, epizožu smagums, recidivējoša gaita),
ģimenes un pacienta viedoklis,
antibakteriālo zāļu panesība,
sekmes skolā un skolas kavējumu ietekme,
medicīniskās palīdzības pieejamība akūtā situācijā,
paasinājumu ārstēšanas izmaksas,
ķirurģiskas ārstēšanas pieejamība un izmaksas.
Pacientiem, kam nav absolūtu indikāciju ķirurģiskai ārstēšanai, tādi faktori kā alerģija pret antibakteriāliem līdzekļiem un sliktas sekmes skolā, daudz skolas kavējumu var kalpot kā papildu apstākļi par labu operācijai. [6 ]
Tonsilotomija
Daļējai mandeļu operācijai ir tikai viena indikācija — obstruktīva elpošana. Parasti šo operāciju apvieno ar adenotomiju. Apgrūtināta elpošana miegā ir simptomu komplekss, kas ne tikai ietver obstruktīvu miega apnoju un krākšanu, bet arī nemierīgu gulēšanu, biežu mošanos, neizgulēšanos, nogurumu, psiholoģiskās attīstības traucējumus un problēmas. [8 ] Novērojumi liecina, ka pēdējos gados pieaug tādu mandeļu operāciju skaits, kas veiktas obstruktīvu iemeslu dēļ.
Tonsilotomijai obstruktīvu indikāciju gadījumā ir priekšrocības, salīdzinot ar tonsilektomiju. Pirmkārt, tā ir mazāk invazīva, tai ir mazāks asiņošanas risks, mazāks ēšanas apgrūtinājums, ātrāka atveseļošanās un saglabāta imūnā funkcija; otrkārt, ekonomiskais faktors: pacients pēc tonsilotomijas slimnīcā uzturas īsāku laiku, lieto mazāk medikamentu un ir mazāks komplikāciju risks, salīdzinot ar tonsilektomiju. Arī ilgtermiņa rezultāti neparāda nozīmīgas atšķirības dzīves kvalitātes aptaujās un polisomnogrāfijas rezultātos. [9 ; 10 ; 11 ]
Veicot tikai daļēju mandeļu audu rezekciju jeb tonsilotomiju, ir varbūtība, ka attīstīsies mandeļu audu hipertrofijas recidīvs, kad varētu būt nepieciešama atkārtota ķirurģiska iejaukšanās. [12 ]
Tonsilektomija
Indikācijas saistītas ar recidivējošiem iekaisumiem un to komplikācijām. Tonsilektomiju iesaka, ja: [6 ]
gada laikā dokumentētas > 7 tonsilīta epizodes;
divus gadus pēc kārtas > 5 tonsilīta epizodes katru gadu;
trīs gadus pēc kārtas > 3 iekaisuma epizodes katru gadu;
recidivējoša A grupas bēta hemolītiskā streptokoka infekcija vai nēsāšana ar vienu vai vairākām komplikācijām:
antibakteriālās ārstēšanas nepanesība/alerģija/neefektivitāte,
paratonsilārs abscess ar izteiktu obstrukciju vai recidivēšanu pēc konservatīvas terapijas,
reimatiska sirds slimība anamnēzē (arī ģimenes anamnēzē);
periodiska drudža sindroms (PFAPA sindroms: periodic fever with aphthous stomatitis, pharyngitis and adenitis ), ja konservatīva ārstēšana nav efektīva. Viedokļi par ķirurģiskas iejaukšanās lietderību šajā gadījumā ir pretrunīgi, jo slimību uzskata par pašlimitējošu;
mandeļu audzēji;
nekontrolējama asiņošana no mandeļu asinsvadiem;
smaka no mutes.
Bērnam pieaugot, mandeļu iekaisumu biežums parasti mazinās, tāpēc nozīmīga ir novērošana dinamikā un individuāla izvērtēšana pirms izšķiršanās par labu operācijai. [6 ]
Deguna starpsienas izliekums
Starpsienas anatomiskas deformācijas (izliekumi) ir salīdzinoši biežs deguna obstrukcijas iemesls. Tas var veidoties kā deguna traumas sekas vai iedzimta īpatnība. Vairākumam pacientu starpsienas izliekums nerada nekādas sūdzības un ārstēšana nav nepieciešama. Tomēr akūtu iesnu gadījumā simptomātika var būt izteiktāka, deguna obstrukcija ilgstošāka, grūtāk padodas ārstēšanai.
Indikācijas deguna starpsienas ķirurģiskai ārstēšanai (ārpus indikācijas pastāvīgas deguna obstrukcijas gadījumā):
recidivējošs vai hronisks deguna blakusdobumu iekaisums,
recidivējošs vai hronisks vidusauss iekaisums,
ilgstoša deguna obstrukcija, kuras dēļ radušās sejas—žokļa attīstības īpatnības, izveidojies nepareizs sakodiens,
pastāvīgas iesnas.
Starpsienas izliekumi var būt tās skrimšļainajā daļā, kaulainajā daļā vai abās. [3 ]
Ķirurģisku ārstēšanu parasti plāno pēc 15—16 gadu vecuma, kad sejas skelets izveidojies un būtiska augšana beigusies.
Pusaudžiem operāciju plānveida kārtā veic stacionārā. Pēcoperācijas periodā jārēķinās ar deguna priekšējo tamponādi. Visbiežāk izmantojam silikona plāksnītes, kas ir mazāk traumatiskas gļotādai un vieglāk izņemamas.
Noslēgumā
Brīva, netraucēta elpošana caur degunu ir svarīgs dzīves kvalitātes priekšnoteikums viscaur cilvēka dzīvē. Bērniem deguna obstrukcija ietekmē gan ikdienas aktivitātes un miegu, gan fizisko un emocionālo attīstību, tāpēc savlaicīgs elpošanas kvalitātes novērtējums un problēmu risinājums bērnībā ietekmēs turpmākās dzīves gaitas, hronisko augšējo elpceļu slimību biežumu un to komplikāciju risku.
KOPSAVILKUMS
Diagnosticēt apgrūtinātu elpošanu caur degunu bērnu vecumā ne vienmēr ir vienkārši; standartizēti testi deguna funkcionālai izvērtēšanai nereti nav izmantojami.
Rūpīga pacienta sūdzību apzināšana un izvērtēšana ir deguna obstrukcijas diagnozes noteikšanas stūrakmens; lielākajai daļai bērnu novēro šņākšanu, krākšanu, nevienmērīgu elpošanu un elpas aiztures epizodes miegā.
Vizualizējot deguna dobumu un aizdeguni, jāizslēdz iekaisums, infekcija, patoloģiski veidojumi, hoānu atrēzija, jāizvērtē deguna dobuma un aizdegunes orgānu forma, izmērs, attiecība un gļotādas stāvoklis. Adenoīdu hipertrofiju visbiežāk novēro bērniem, turklāt tik bieži, ka uzskata par vecuma normu. Palielināti adenoīdi par patoloģiju jāuzskata tikai tad, ja tie izraisa simptomus. Tomēr jāatceras, ka tiem ir nozīme rinosinusīta, akūta vidusauss iekaisuma un sekretora vidusauss iekaisuma patoģenēzē.
Adenotomija ir viena no biežākajām ķirurģiskajām manipulācijām pasaulē bērnu vecumā. Nereti to apvieno ar aukslēju mandeļu operāciju — tonsilektomiju vai tonsilotomiju un timpanostomiju.
Starpsienas anatomiskas deformācijas (izliekumi) ir salīdzinoši biežs deguna obstrukcijas iemesls. Tas var veidoties kā deguna traumas sekas vai iedzimta īpatnība, akūtu iesnu gadījumā simptomātika var būt izteiktāka, deguna obstrukcija ilgstošāka, grūtāk padodas ārstēšanai.
