D vitamīna preparātu simtgade —  uzvaras gājiens

D vitamīna ceļš vēsturē

Kopš šiem atklājumiem 1924. gadā sākts vispasaules rahīta profilakses un ārstēšanas uzvaras gājiens un piedāvāti divi ārstēšanas varianti — speciālās lampas vai ar UVS apstarotais D₂ vitamīns.

Pārtikas industrija izprata D vitamīna nozīmi, tāpēc ar UVS apstrādāto D₂ vitamīnu sāka pievienot uztura produktiem — sākotnēji pienam, bet jau pagājušā gadsimta 30. gados fortifikācija ar D vitamīnu skāra arī citus produktus: sinepes, olu krēmu, saldinātos dzērienus un pat alu. Atsevišķi ražotāji D₂ vitamīnu pievienoja ziepēm un skūšanās pulverim.

Jāņem vērā, ka, šādi ārstējot D vitamīna deficītu un rahītu, grūti izprast korektu dozēšanu un uzņemtā D vitamīna daudzumu.

Lai gan rahīta ārstēšanai bija atrasts līdzeklis, turpinājās D vitamīna pētniecība, jo ķīmiskā viela (D₃ vitamīns) vēl nebija izdalīta. Windaus 1923. gadā izdalīja ar UVS apstrādāto D₂ vitamīna formulu un ķīmisko vielu pulvera veidā. Šajā laikā citi pētnieki secināja, ka D₂ vitamīns dabīgā veidā (nelietojot papildus) nav pietiekams rahīta profilaksei dzīvniekiem (piemēram, cūkām), un tika meklēts cits potentāks D vitamīns. Windaus turpināja D vitamīna pētniecību: atklāja D₃ vitamīna prohormonu 7–dehidroholesterolu (to apstrādājot ar UVS, iegūst holekalciferolu jeb D₃ vitamīnu) un konstatēja, ka šī D vitamīna forma ir potentāka kalcija vielmaiņas ziņā, salīdzinot ar D₂ vitamīnu. Arī šodien visbiežāk lietojam D₃ vitamīna preparātus.

Rodas jautājums — kāpēc bija jādomā par D₃ vitamīna preparātiem, ja notika plaša pārtikas produktu fortifikācija jeb bagātināšana ar D₂ vitamīnu? D₂ vitamīna slava strauji mazinājās, kad 20. gadsimta 50. gados dzima aizvien vairāk bērnu ar hiperkalcēmiju, vieglu garīgu atpalicību un kardiālām problēmām, ko saistīja ar pārmērīgu D vitamīna daudzumu organismā. Kopš tā laika pārtikas produktu bagātināšana ar D₂ vitamīnu tika ierobežota, precizēts daudzums, ko var pievienot. Secināts, ka labāk D vitamīnu uzņemt D₃ vitamīna jeb holekalciferola veidā kā medikamentu, lietojot precīzas devas. [1]

Aktuālais par mērķa 25(OH)D vitamīna līmeni asins analīzēs

Vēl aizvien labākais marķieris D vitamīna daudzuma noteikšanai organismā ir asins analīzes — nosaka kopējā 25(OH)D vitamīna līmeni (25(OH)D₂ + 25(OH)D₃ vitamīns). Visbiežāk lieto mērvienību ng/ml, bet var izteikt arī nmol/l (1 ng/ml = 2,5 nmol/l). [2]

Sākotnēji D vitamīna deficītu diagnosticēja, ja 25(OH)D vitamīna līmenis < 20 ng/ml — šāds līmenis noteikts kā marķieris, izmantojot paratireoīdā hormona jeb PTH līmeni, jo zināms, ka PTH līmenis sekundāri sāk paaugstināties, ja 25(OH)D vitamīna līmenis pazemināts. [3] 1979. gadā kļuva zināms par šūnu kodolu un virsmas D vitamīna receptoriem, tika atklāts, ka šie receptori sastopami praktiski visos audos. Zinot šo receptoru un D vitamīna mijiedarbību, sākās plaša D vitamīna pētniecība. Ik gadu nāk klajā tūkstošiem zinātnisku publikāciju, kopš 1979. gada uzzinām par aizvien lielāku saistību starp D vitamīna līmeni un daudzām slimībām (ne tikai kaulu veselības jomā). Vairāku slimību ārstēšanā un profilaksē (piemēram, optimālai imūnsistēmas darbībai) vajadzīgs augstāks 25(OH)D vitamīna līmenis. [1]

Pludowski ar līdzautoriem (starp tiem arī endokrinologs Dr. Ingvars Rasa no Latvijas) 2022. gadā izstrādāja un publicēja vienotus Centrāleiropas un Austrumeiropas ekspertu ieteikumus par D vitamīna deficītu (profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu), ko varam izmantot Latvijas realitātē. Šajos ieteikumos precizēts mērķa 25(OH)D vitamīna līmenis: lielākajai daļai iedzīvotāju neatkarīgi no dzimuma un vecuma optimāls 25(OH)D vitamīna līmenis ir 30—50 ng/ml. D vitamīna jeb 25(OH)D vitamīna līmeņa interpretāciju skat. 1. tabulā. [2]

Mainījusies nostāja par tiekšanos uz pārmērīgi augstu 25(OH)D vitamīna līmeni, jo hiperkalcēmija un PTH izmaiņas nevar kalpot kā indikatori pietiekamam vai paaugstinātam līmenim. Pat tad, ja lieto lielas D vitamīna preparātu devas, hiperkalcēmiju novēro reti, savukārt PTH līmenis plato sasniedz pie 25(OH)D vitamīna līmeņa 25—30 ng/ml. [3; 4]

Pēdējos gados vairākas publikācijas norāda uz pārmērīga 25(OH)D vitamīna līmeņa saikni ar fosfora vielmaiņas marķieri fibroblastu augšanas faktoru–23 (fibroblast growth factor jeb FGF-23).

Pārmērīga 25(OH)D līmeņa gadījumā novēro pastiprinātu fosfora uzsūkšanos tievajās zarnās, kas, pastāvot ilgstoši, var radīt asinsvadu kalcifikāciju dažādās lokalizācijās — tā ir viela pārdomām mūsdienās. [4]

D vitamīna deficīts un ar to asociētās slimības

Katru gadu medicīnas rakstu datubāzē PubMed par D vitamīna deficītu, tā saistību ar dažādām slimībām un stāvokļiem, D vitamīna papildu lietošanu tiek publicēti 5000—6000 jaunu zinātnisku rakstu. Mums ir aizvien vairāk informācijas par D vitamīna nozīmīgo lomu mūsu veselībā. Šobrīd D vitamīna saistība pierādīta šādu slimību norisē, ārstēšanā vai profilaksē:

1. kaulu veselība — rahīts, osteoporoze, osteomalācija un osteoartrīts,
2. infekcijas slimības — akūta respiratoriska vīrusinfekcija (ARVI), tuberkuloze, Covid–19 infekcija, sepse,
3. alerģiskās slimības — bronhiālā astma, nātrene un atopiskais dermatīts,
4. autoimūnās slimības — reimatoīdais artrīts, iekaisīgas zarnu slimības, 1. tipa cukura diabēts (CD), multiplā skleroze, psoriāze un psoriātiskais artrīts, vitiligo,
5. onkoloģiskās slimības — krūts dziedzera, priekšdziedzera un resnās zarnas vēzis,
6. citas slimības un stāvokļi — 2. tipa CD, kardiovaskulārās slimības (vairāk par hronisku sirds mazspēju un koronāro artēriju aterosklerozi), šizofrēnija, depresija un neirodeģeneratīvas slimības. [1; 5]

Būtiskie zinātniskie raksti pēdējos gados saistīti ar Covid–19, 2. tipa CD risku, autoimūnām vairogdziedzera slimībām un D vitamīna saistību ar kardiovaskulārām slimībām. [6]

Aktuālais par D₃ vitamīna lietošanu

Mūsdienās D₃ vitamīns medikamentu un uztura bagātinātāju veidā tiek ražots dažādās formās: eļļas šķīdums kapsulās, eļļas šķīdums, tabletes un pat ūdenī šķīstošs pulveris.

Zinot, ka D₃ vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns, rodas jautājums, vai tablešu un pulveru formā tas uzsūcas pietiekami. Holekalciferola ražošana sākas no lanolīna aitu vilnā, no kura iegūst 7–dehidroholesterolu (D₃ vitamīna priekšteci). Apstrādājot to ar UVS, iegūst holekalciferolu — baltu pulverveida vielu bez garšas un smaržas. Šo pulverveida vielu šķīdina eļļā (piemēram, augsta spieduma olīveļļā vai rapšu eļļā) vai presē tablešu veidā.

Dawson-Hughes ar kolēģiem 2015. gada pierādīja, ka D₃ vitamīns statistiski nozīmīgi labāk uzsūcas, ja maltītes laikā tiek uzņemti vismaz ~ 11 grami mono– un polinepiesātināto taukskābju, tāpēc taukvielu daudzums kapsulā vai pilienā nav pietiekams, lai notiktu uzsūkšanās. [10]

Helde Frankling ar kolēģiem 2020. gadā apstiprināja domu, ka nav svarīga D₃ vitamīna forma — medikaments tablešu vai eļļas pilienu veidā 25(OH)D vitamīna līmeni paaugstināja līdzvērtīgi. [11]

Rekomendējamā deva

D₃ vitamīna ikdienas deva — jautājums, uz kuru grūti atbildēt nepārprotami skaidri. Līdz 2012. gadam rekomendējamā D₃ vitamīna dienas deva bija 400 starptautiskās vienības (SV), bet tas bija paredzēts rahīta profilaksei un ārstēšanai (lai sasniegtu 25(OH)D vitamīna līmeni vismaz 20 ng/ml).

Līdz ar zinātniskiem atklājumiem par sasniedzamo 25(OH)D vitamīna līmeni un tā saistību ar daudzām citām slimībām un stāvokļiem palielināta rekomendējamā D₃ vitamīna dienas deva, arī EFSA (The European Food Safety Authority) kopš 2012. gada D₃ vitamīna devu palielinājusi līdz 4000 SV dienā. [1; 12; 13]

Pludowski ar kolēģiem uzskata, ka pacientiem ar D vitamīna nepietiekamību vai deficītu, bez citiem riska faktoriem un ar normālu ķermeņa masu vidēji jālieto 800—2000 SV dienā (devu var lietot arī reizi nedēļā, piemēram, 14 000 SV reizi nedēļā), bet šo devu var kāpināt, ņemot vērā 25(OH)D vitamīna līmeni, — lēmums pieņemams individuāli katram pacientam. Lielākas D₃ devas jālieto pacientiem ar aptaukošanos (ĶMI > 30 kg/m²), malabsorbciju (piemēram, pacientiem pēc bariatriskas operācijas, pacientiem ar cistisko fibrozi, iekaisīgu zarnu slimību, enterītu pēc staru terapijas) un pacientiem ar tumšu ādas krāsu. [2]

D₃ vitamīna lietošanas biežums

Ņemot vērā mūsdienu D₃ vitamīna preparātu daudzveidību, lielo D₃ vitamīna devu medikamentus, rodas jautājums, vai ir droši un efektīvi lietot D₃ vitamīna preparātus citādā režīmā, piemēram, reizi nedēļā vai reizi mēnesī.

Salīdzinošus pētījumus par D₃ vitamīna lietošanas režīmu var atrast kopš 2008. gada, piemēram, Ish-Shalom ar kolēģiem konstatēja, ka 25(OH)D vitamīna līmenis paaugstinās līdzvērtīgi, lietojot D₃ vitamīnu katru dienu vai ekvivalentu devu reizi nedēļā vai reizi mēnesī, turklāt blakusparādības vai hiperkalcēmiju nenovēroja nevienā no grupām. [14]

Fassio ar kolēģiem 2020. gadā ieguva līdzīgus datus (vidējā kumulatīvā D₃ vitamīna deva bija 588 000—600 000 SV mēnesī) — visās pacientu grupās tika sasniegts optimāls 25(OH)D vitamīna līmenis, netika novērota hiperkalcēmija vai citas blaknes. [15]

Lielākais un jaunākais datu apkopojums (meta–analīze) par D₃ vitamīna lietošanas biežumu D vitamīna deficīta ārstēšanā veikts 2023. gadā. Meta–analīzē iekļauti dalībnieki no Āzijas, Eiropas, ASV, Okeānijas un ASV un salīdzinātas ļoti dažādas D₃ vitamīna lietošanas stratēģijas (piemēram, 400—8000 SV dienā, 5000—50 000 SV nedēļā, 18 000—120 000 SV reizi mēnesī).

Zhuang ar kolēģiem šajā apkopojumā secināja, ka dažādas D₃ vitamīna lietošanas stratēģijas ir efektīvas D vitamīna nepietiekamības vai deficīta ārstēšanā (2. tabula). [16]

Noslēgumā

D vitamīns ir ļoti sen zināms steroīdu hormons ar ļoti daudziem efektiem organismā, tāpēc mūsdienu pasaulē D vitamīna deficīts nav pieļaujams. D₃ vitamīna papildu lietošana tiek uzskatīta par drošu, pieejamu un labi kontrolējamu risinājumu D vitamīna deficīta un ar to saistīto slimību ārstēšanā un riska samazināšanā. D vitamīna devas ir piemērojamas katram individuāli, izvēloties pacientam visērtāko lietošanas biežumu.