Ceļa locītavas osteoartroze — kā attālināt nepieciešamību endoprotezēt?

Slimībai progresējot, izmaiņas skar skrimšļu dziļākos slāņus un locītavu veidojošos kaulus, tiek traucēta normāla kaulu apasiņošana. Traucētās mikrocirkulācijas dēļ kaulā veidojas sklerotiskas zonas vai dobumi — cistas. Lai mazinātos spiediens uz kaulu, palielinās kaula virsma, veidojoties osteofītiem. Osteofīti mehāniski kairina apkārtējos mīkstos audus, radot iekaisumu un sāpes, un sāk veidoties kontraktūra.

Visu šo izmaiņu kopums ievērojami ietekmē aktivitāti, jo bojātā locītava pastiprināti tiek saudzēta, lai neradītu sāpes. Tas neizbēgami izraisa muskuļu atrofiju. Vāja muskulatūra nespēj stabilizēt deformēto locītavu, tādējādi izraisot arvien lielāku locītavas pārslodzi.

Osteoartrozes būtiskākais simptoms ir sāpes, kas slimības attīstības sākumā parādās pēc ilgāka miera stāvokļa, sākot kustību, bet vēlāk kļūst pastāvīgas. Sāpes raksturīgas arī tad, kad mainās laikapstākļi.

Osteoartrozi, kas lokalizējas ceļa locītavā, sauc par gonartrozi. 

Ceļa locītavas endoprotezēšanas operācija ir gonartrozes ārstēšanas pēdējais jeb galējais posms. Locītavu aizvietošana, ceļa locītavas endoprotezēšana tiek nozīmēta tad, kad cita veida ārstēšana kļūst mazefektīva, deformācija turpina progresēt un sāpes, ko rada izmaiņas locītavā, turpina pieaugt. 

Ceļa locītavas endoprotezēšana

Patiesībā sāpes ir galvenais kritērijs, kas pacientam liek izšķirties par ceļa locītavas endoprotezēšanu. Ar pārējām locītavas deformācijas radītām izmaiņām — kustību ierobežojumu, kājas ass nobīdi, locītavas vizuālām pārmaiņām — pacients parasti sadzīvo samērā veiksmīgi. Kamēr deformācijas radītie simptomi padodas konservatīvai ārstēšanai un akūtie periodi mijas ar visai prognozējamām remisijām, tikmēr indikācijas endoprotezēšanai ir samērā relatīvas.

Ceļa locītavas endoprotezēšana ir tehniski sarežģītāka nekā gūžas locītavas aizvietošana. Pēc gūžas locītavas nomaiņas pacienti nereti saglabā savu iepriekšējo, arī sportisko aktivitāti, turpretim endoprotezēta ceļa locītava nav piemērota tik aktīvam dzīvesveidam. Tāpēc tik svarīgi iespējami attālināt ceļa locītavas endoprotezēšanas operāciju, jo, līdz ar vecumu samazinoties pacienta aktivitātei, varam prognozēt labāku operācijas rezultātu novērtējumu.

Pēc PVO datiem osteoartrīts ir viena no desmit galvenajām invaliditāti izraisošām slimībām pasaulē, kura ietekmē miljoniem cilvēku. Statistikas dati par gonartrozes izplatību ir atkarīgi no katras konkrētās valsts, tās iedzīvotāju veselības un vecuma struktūras. Tomēr ir daži vispārēji dati un tendences, kas novērojamas par gonartrozi.

Ceļa locītavas deformācija ir izplatītāka vecāka gadagājuma cilvēkiem, un tai ir tendence progresēt līdz ar vecumu.

Pēc Veselības statistikas datu bāzes datiem Latvijā gada laikā tiek veiktas apmēram 2000 ceļa locītavas endoprotezēšanas (EP) operācijas (maksas un par valsts līdzekļiem); lielākais skaits 2019. gadā — 2020 EP.

Par pēdējo gadu dati vēl nav pieejami.

Galvenie gonartrozes veidošanās cēloņi

1. Iekaisums. Iekaisums locītavā visbiežāk veidojas traumu vai infekciju rezultātā. Tas izraisa skrimšļu kvalitātes pasliktināšanos un bojājumu.
2. Ģenētiskie faktori. Pierādīts, ka osteoartrīta attīstībā būtiska nozīme ir iedzimtībai. Ja kādam no tuviniekiem ir osteoartrīts, tad iespēja, ka tas attīstīsies arī riskam pakļautajai personai, ir lielāka.
3. Novecošana. Vecums ir galvenais osteoartrīta riska faktors. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo lielāka ir locītavas uzkrātā slodze, kas palielina skrimšļu nolietojuma pakāpi.
4. Locītavu pārslodze. Locītavas skrimšļi ir vitāli svarīgi locītavu veselībai, jo aizsargā locītavas kaula virsmas, kustību un slodzes laikā samazinot berzi un absorbējot spiedienu. Ilgstoša vai pārmērīga pārslodze var nodarīt bojājumus locītavu skrimšļiem, īpaši, ja cilvēkam ir svara problēmas vai fiziskās aktivitātes ir pārāk intensīvas un vienveidīgas.
5. Traumas. Arī iepriekšējas traumas vai locītavas operācijas palielina gonartrozes risku, jo var izraisīt paliekošus skrimšļu bojājumus.
6. Autoimūnas slimības. Reimatoīdais artrīts un citas autoimūnās slimības var izraisīt izmaiņas skrimšļos un pat locītavas sabrukumu.
7. Vielmaiņas slimības. Arī cukura diabēts, aptaukošanās, podagra un citas slimības var izraisīt gonartrozi. Tiek traucēta audu mikrocirkulācija, samazinās kolagēna un proteoglikānu veidošanās, tas izraisa skrimšļu deģenerāciju un osteoartrīta veidošanos.
8. Dažādu ceļa locītavas struktūru bojājumi. Meniski un saišu plīsumi izmaina pareizās attiecības starp kauliem, izraisa atsevišķu locītavas daļu mehānisku pārslodzi un izjauc locītavas stabilitāti.
9. Citu locītavu deformācijas. Bieži novērots, ka gūžas locītavas osteoartroze rada palielinātu slodzi pretējās kājas ceļa locītavai, tāpēc veidojas gonartroze.
10. Mazkustīgums. Fizisko aktivitāšu trūkums un muskulatūras atrofija — nereti kombinācijā ar palielinātu svaru — neizbēgami palielina slodzi ceļa locītavām.

Tātad ir daži apstākļi, ko mēs nevaram mainīt, piemēram, ģenētisku predispozīciju, bet ir arī ietekmējami gonartrozi veicinošie faktori: liekā svara korekcija, regulāras fiziskas nodarbības, veselīgs un sabalansēts uzturs.

Ne mazāk svarīgi gonartrozes profilaksei ir laikus ķirurģiski ārstēt bojātās locītavas struktūras.

Traumēto menisku saglabāšana un plīsušo saišu rekonstrukcija atjauno normālu locītavas anatomiju. Skrimšļa defektu ķirurģiska slēgšana pasargā to virsmas no turpmākas sabrukšanas. Tikpat būtiski ir uzlabot skrimšļu audu barošanu un stimulēt reģenerāciju.

Pasākumi ceļa locītavas veselības saglabāšanai

Ķermeņa masas samazināšana

Liekais svars izraisa pastiprinātu spiedienu uz slodzi nesošajām virsmām, būtiski ierobežo cilvēka aktivitāti. Fizisko aktivitāšu trūkuma dēļ muskulatūra netiek noslogota pienācīgi — tas vēl vairāk palielina locītavas pārslodzi, pieaug traumu un locītavas deformācijas risks.

Viss šis kopums rada priekšnoteikumus gonartrozes attīstībai vai deformācijas progresēšanai. Veselīga, sabalansēta ēšana un regulāras fiziskas aktivitātes palīdzēs samazināt svaru, uzturēt fizisko formu. Veicot fiziskos vingrinājumus, svarīgi izvēlēties locītavai draudzīgas aktivitātes, kas nepalielina slodzi pašai locītavai, bet nodrošina labu treniņu muskulatūrai, piemēram, peldēšana, braukšana ar velosipēdu, nūjošana.

Nereti, sākot treniņus patstāvīgi, efekts ir pretējs — locītavas tiek pārslogotas, veidojas kaulu stresa reakcijas, pat stresa lūzumi. Tāpēc pacientiem ar liekā svara problēmām noteikti nepieciešama sadarbība ar fizioterapeitu un pareiza vingrošanas plāna izveide.

Locītavas skrimšļu kvalitātes uzlabošana

Locītavas skrimšļu uzbūve

Locītavas skrimšļi sedz locītavu virsmas, absorbē spiedienu un kustību laikā samazina berzi, nodrošinot brīvas kustības. Skrimšļi tiek pakļauti pastāvīgai berzei un spiedienam, svarīgi ir zināt, kas nodrošina šo audu noturību pret slodzi. Skrimsli veido gan skrimšļa šūnas — hondrocīti, kas atbild par skrimšļa audu augšanu un reģenerāciju, gan matrice, kas veido skrimšļa pamatu.

Matrices sastāvā ir olbaltuma šķiedras, glikozaminoglikāni (GAG) un hialuronskābes molekulas. Skrimšļaudu izturību, elastību un spēju absorbēt spiedienu nodrošina olbaltuma kolagēna šķiedru tīkls. Arī hialuronskābe ir būtiska skrimšļu veselības uzturēšanā — tā nodrošina nepieciešamo audu mitrumu, uzlabo skrimšļu elastību un palīdz uzturēt slīdēšanas spējas. Izmaiņas skrimšļa audu barošanā izraisa to kvalitātes zudumu.

No kā barojas locītavas skrimšļi?

Skrimšļi tiešā veidā nebarojas no kaula. Galvenais barības vielu avots ir sinoviālais šķidrums, kas locītavu skrimšļus nodrošina ar nepieciešamajām barības vielām un samazina berzi starp kauliem.

Galvenā sinoviālā šķidruma sastāvdaļa ir hialuronskābe. Tas ir glikoproteīns ar želatīnam līdzīgām īpašībām, kas palīdz uzturēt skrimšļu elastību, samitrina virsmas, mazina berzi starp locītavas kauliem, kustības padarot vieglākas. Glikozamīni un hondroitīnsulfāts locītavas šķidrumā ir glikozamīnoglikāni, kas nodrošina skrimšļu elastību, noturību pret slodzi, iesaistās skrimšļu veidošanā un reģenerācijā.

Ūdens un minerālvielas, nātriju un kāliju ieskaitot, nodrošina normālu skrimšļu audu mitrumu. Sinoviālais šķidrums baro skrimsli un darbojas kā “smērviela”, samazinot berzi un novēršot skrimšļa nodilumu.

Hondroprotektoru lietošana

Osteoartrīta ārstēšanā izmanto simptomātiskus lēnas darbības medikamentus (SYSADOA), tajos ieskaitot skrimšļa matrices priekštečus (piemēram, glikoz­amīnus, hondroitīnsulfātu un hialuronskābi) un citokīnu modulatorus, kā arī citas grupas medikamentus — bifosfonātus.

Kaut arī dati par hondroprotektoru ietekmi uz skrimšļa kvalitāti ir nepilnīgi un nereti pretrunīgi, tomēr daži pētījumi liecina par pozitīviem rezultātiem, lietojot hondroitīnu, glikozamīnu, hialuronskābi un kolagēnu, uzlabojot skrimšļu kvalitāti, mazinot iekaisumu un pat sāpes. Tiek uzskatīts, ka hondroitīns varētu darboties kā “skrimšļu sūknis”, uz skrimšļiem pievelkot šķidrumu un barības vielas.

Kolagēna šķiedras ir svarīgs proteīns locītavas skrimšļu struktūru veidošanā, kas nodrošina to izturību un elastību. Kolagēna daudzums organismā sāk mazināties jau pēc 25 gadu vecuma. Kolagēns, ko uzņem no pārtikas vai uztura bagātinātājiem, ir lielas proteīna molekulas. Gremošanas procesā kuņģī un zarnās tās tiek sadalītas mazākās peptīdu vienībās, kas ir proteīnu daļiņas. Tomēr nav pilnībā skaidrs, cik liels daudzums no uzņemtā kolagēna nonāk audos — ādā vai skrimšļos, palīdzot uzlabot ādas elastību un samazinot locītavu sāpes.

Glikozamīns ir aminosaharīds, kas piedalās glikozaminoglikānu (GAG) un proteoglikānu veidošanās procesā un ko bieži lieto kā līdzekli locītavu skrimšļu kvalitātes uzlabošanai.

Kaut arī pētījumi par tā ietekmi uz locītavu veselību joprojām turpinās, tiek uzskatīts, ka glikozamīns iesaistīts locītavu skrimšļu veidošanā un aizsardzībā.

Hialuronskābes injekcijas

Hialuronskābes injekcijas tiek nozīmētas gan osteoartrozes sākuma stadijās, kad izmaiņas skar galvenokārt locītavas skrimsli, gan jau izteiktas deformācijas gadījumā. Hialuronskābes gela injekcijas aizpilda locītavas skrimšļa nelīdzenumus, plaisas un nelielus defektus. Hialuronskābe samazina berzi starp kauliem, uzlabo kaula slīdēšanu pret citu kaulu.

Šādas injekcijas spēj ievērojami mazināt locītavas iekaisumu un sāpes kustību laikā. Samazinot berzi starp kauliem, pazūd ne tikai troksnis (krepitācija), bet tiek aizkavēta arī osteoartrozes attīstība. Pacienti pēc hialuronskābes injekciju kursa jūtas ievērojami labāk, viņu aktivitāte atjaunojas iepriekšējā līmenī.

Tomēr jāatceras, ka hialuronskābes injekcijas netiek nozīmētas akūtu sāpju gadījumā. Ilgstoša noturīga efekta labad pirms hialuronskābes injekciju nozīmēšanas iekaisums un akūtās sāpes ir jāsamazina ar kortikosteroīdu injekcijām, pretsāpju—pretiekaisuma līdzekļiem, fizikālās terapijas procedūrām.

PRP un PRF injekcijas

Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti ieguvušas intraartikulāras PRP (Platelet-Rich Plasma) jeb trombocītiem bagātinātas plazmas un PRF (Platelet-Rich Fibrin) jeb trombocītiem bagātināta fibrīna injekcijas. No pacienta asinīm centrifugēšanas rezultātā iegūtās asins šūnas tiek ievadītas bojātajā locītavā. Centrifugēšanas laikā no pacienta asinīm tiek atdalīti trombocīti kopā ar asins plazmu (PRP) vai arī trombocīti, leikocīti, fibrīns un cilmes šūnas (PRF). Pēc iegūto šūnu un plazmas koncentrāta ievades locītavā izdalās augšanas faktori, kas, iedarbojoties uz locītavas audiem, samazina iekaisumu un sāpes.

Augšanas faktori ir proteīnu vai molekulu grupa, kas regulē un kontrolē šūnu augšanu, attīstību un dalīšanos organisma audos un orgānos. Augšanas faktori stimulē arī audu atjaunošanās un reģeneratīvos procesus. Protams, labāks rezultāts būs osteoartrozes sākuma stadijās, kad izmaiņas locītavās skar skrimšļus, bet nav izteiktu izmaiņu kaula struktūrās. Kaut gan arī izteiktu deformāciju gadījumā pacienti atzīmē būtisku uzlabojumu.

Osteoporoze un D vitamīna deficīts

Osteoporozes gadījumā tiek traucēta kaulu mineralizācija, tāpēc samazinās kaulu masa un blīvums. Kauli kļūst trausli, pieaug kaulu lūzumu risks. Kaut gan osteoporoze nav tieši saistīta ar gon­artrozi, abām slimībām ir vairāki kopīgi riska faktori:

1. abas slimības parasti attīstās līdz ar vecumu,
2. abas slimības biežāk skar sievietes,
3. iedzimtība palielina risku gan osteoporozes, gan osteoartrīta attīstībai,
4. nepietiekamas fiziskās aktivitātes dēļ abas slimības attīstās straujāk.

Tieši tāpēc cilvēki ar osteoporozi ir pakļauti osteoartrīta attīstības riskam un pacientiem ar izteiktu osteoporozi ne tikai savlaicīgi jāpievēršas veselīgam dzīvesveidam, regulārām fiziskām aktivitātēm un jāizvēlas sabalansēts uzturs, bet jālieto gan specifiski osteoporozes medikamenti, gan D vitamīns un jākontrolē tā līmenis asinīs.

D vitamīnam ir svarīga nozīme kaulu veselības uzturēšanā — tas tiek iesaistīts kalcija un fosfora vielmaiņā, to transportēšanā no zarnām uz kauliem. Kalcijs un fosfors nodrošina kaulu blīvumu un cietību, turpretī D vitamīna deficīta gadījumā kalcija un fosfora uzsūkšanās zarnās tiek kavēta. D vitamīns stimulē osteokalcīna proteīna izdalīšanos, kas atbild par kalcija nonākšanu kaula struktūrā. D vitamīns stimulē arī osteoblastus un osteoklastus — divas galvenās šūnu grupas, kas iesaistītas kaulu remodelēšanā. Osteoblasti veido jaunus kaulaudus, savukārt osteoklasti tos noārda, nodrošinot pastāvīgu kaulu atjaunošanos. D vitamīna trūkums šo līdzsvaru var izjaukt, izraisot kaulu masas zudumu.

Kopumā D vitamīns palīdz uzturēt kalcija un fosfora homeostāzi organismā, stimulē kaulu mineralizāciju un veicina pastāvīgu kaulaudu atjaunošanos.

D vitamīna deficīta gadījumā samazinās kaulu blīvums un var attīstīties osteoporoze, tāpēc ir svarīgi kontrolēt D vitamīna līmeni asinīs, cenšoties uzturēt optimālo daudzumu 45—55 ng/ml. 

Ķirurģiska ārstēšana var mazināt risku gonartrozes attīstībai 

Menisku plīsumi un to ķirurģiska ārstēšana

Meniski ir ārkārtīgi svarīgas ceļa locītavas struktūras, kas:

1. izlīdzina locītavas virsmas, kustību laikā mazina spiedienu un berzi starp kauliem,
2. kopā ar abām locītavas sānu un krusteniskajām saitēm stabilizē locītavu,
3. amortizē triecienus, locītavas skrimsli pasargājot no traumām.

Visbiežāk tiek bojāts mediālais menisks, jo vairāk tiek noslogota locītavas mediālā daļa. Retāk tiek traumēts laterālais menisks. Gadās arī tā, ka tiek bojāti abi meniski. Menisku plīsumi biežāk ir deģeneratīva rakstura — dzīves laikā iegūtās izmaiņas meniska audos padara to mazāk noturīgu pret slodzi, līdz menisks var plīst pat pietupiena laikā. Retāk meniska plīsumi rodas traumas rezultātā. Tādi traumatiski bojājumi bieži kombinējas ar citu locītavu struktūru (krusteniskās saites, sānu saites, locītavas skrimšļu u.c.) bojājumiem.

Meniska plīsuma veids un kombinācija ar citu locītavas struktūru bojājumiem nosaka tālākās ārstēšanas taktiku. Dažreiz menisku plīsumi ir asimptomātiski — nerada sāpes, netraucē locītavas funkciju — un tiek konstatēti tikai MR izmeklējumos. Tad būtiski izvērtēt indikācijas ārstēšanai ķirurģiski. Ja nav klīnisku meniska bojājumu izpausmju, tāds menisks savu funkciju veic un nav pamata domāt, ka tas var izraisīt locītavas deformāciju.

Ja meniska plīsums izraisa sāpes, sinovītu un ķeršanās sajūtu locītavā, ārstēšana visbiežāk ir ķirurģiska. Operācijas laikā maksimāli tiek saglabāts meniska apjoms — rezekcija tiek veikta, meniska audus traumējot minimāli. Tomēr pat pēc saudzīgas rezekcijas meniska audos var veidoties defekts, kas izmaina noslogojumu atsevišķām locītavas daļām un pēc vairākiem gadiem var izraisīt locītavas deformāciju un vajadzību endoprotezēt. 

Pēdējā laikā, attīstoties medicīnisko instrumentu un implantu ražošanas tehnoloģijām, arvien vairāk tiek uzsvērta bojāto meniska audu saglabāšana, neveicot plašu meniska rezekciju, bet izdarot menisku šuves. Tas ļauj saglabāt meniska veselumu un tā funkcijas. Lai gan pēcoperācijas periods pēc meniska šuves ir ilgāks, jo operētā kāja jāatslogo 4—6 nedēļas, staigājot ar kruķiem, galvenais ieguvums ir saglabāts meniska apjoms un tā funkcija.

Atsevišķs bojājuma veids ir meniska saknes atrāvums. Mediālā meniska mugurējais rags tiek atrauts no kaula tā piestiprināšanās vietā. Zaudējot fiksāciju pie kaula, menisks slodzes dēļ pakāpeniski tiek izspiests — ekstrudēts mediāli no locītavas spraugas. Rezultātā palielinās spiediens starp femur un tibia mediālajiem kondiļiem, izraisot locītavas skrimšļu dilšanu. Tālākajā procesā samazinās skrimšļa biezums, deformējas ceļa locītavas varus ass un attīstās gonartroze.

Svarīgi savlaicīgi veikt MR un, konstatējot meniska saknes atrāvumu, veikt meniska fiksāciju pie kaula. 

Priekšējās krusteniskās saites plīsums

Nestabilitāti locītavā izraisa priekšējās krusteniskās saites (visbiežāk), abu sānu un mugurējās krusteniskās saites plīsumi. Rodas palielināts kustīgums starp tibia un femur, kustības vairs nenotiek tikai ap noteikto rotācijas centru, jo parādās ceļa locītavai netipiska viena kaula slīdēšana pret otru, tāpēc pastiprināti dilst locītavas skrimslis un ilgtermiņā deformējas locītava. Ceļa locītavas nestabilitātes dēļ tiek ierobežota kustība, jo “celis iziet no vietas”. Svarīgi ir savlaicīgi veikt saišu rekonstrukciju, atjaunojot locītavas stabilitāti.

Tibiju koriģējoša osteotomija

Ķirurģiska ārstēšanas metode, kas var būtiski attālināt nepieciešamību endoprotezēt ceļa locītavu vai pat pilnībā aizstāt endoprotezēšanu. Osteotomija ir kaula (tibia vai femur) ass korekcija, ar ko tiek panākts locītavas noslogojuma vienmērīgs sadalījums starp mediālo un laterālo daļu.

Locītavas deformācija bieži sākas ar femur un tibia mediālo vai (retāk) laterālo kondiļu jeb locītavas pauguru skrimšļa virsmas nodilumu. Rezultātā skrimslis kļūst plānāks, locītavas laterālās vai visbiežāk mediālās spraugas platums (skrimšļa biezums) samazinās, kājas mehānisko asi no locītavas centra novirzot uz laterālo vai mediālo kondiļu pusi. Veidojas locītavas valgus vai varus ass deformācija, kuras sekas ir attiecīgās jau osteoartrozes skartās locītavas daļas turpmāka pārslodze un tālāks skrimšļa nodilums.

Deformācijai progresējot, izmaiņas rodas arī locītavas pretējā pusē. Osteotomijas priekšrocība, salīdzinot ar endoprotezēšanu, ir ievērojami mazāks operācijas apjoms un attiecīgi mazāks risks komplikāciju attīstībai. Operācija paredz ķirurģisku iejaukšanos uz kaulu ārpus locītavas. Tiek saglabāta locītava, bet novērstas pacienta sūdzības par sāpēm. Tomēr, lai plānotu tibiju koriģējošu osteotomiju deformētai locītavai, ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem:

1. osteoartrozes izmaiņas ir tikai vienā locītavas daļā — mediālajā vai laterālajā,
2. locītavā nedrīkst būt izteikts kustību ierobežojums un ekstensijas deficīts.

Mozaīkplastika un “mikrolūzumi”

Ir ķirurģiskas metodes norobežotu dziļu skrimšļa—kaula defektu slēgšanai. Mozaīkplastika ir 6—8 mm diametra kaula—skrimšļa cilindru pārvietošana uz defekta vietu no donora vietas, kas nav slodzes virsmā. Pārvietotie kaula skrimšļa transplantāti tiek ieaudzēti kaulā, atjaunojot bojāto skrimšļa virsmu. 

Arī “mikrolūzumi” ir ķirurģiska tehnika skrimšļa defektu slēgšanai. Operācijas laikā tiek atsvaidzināta kaula virsma skrimšļa defekta vietā un kaulā izveidotas 4—5 mm dziļas atveres 1—2 mm diametrā. Caur šiem tuneļiem no kaula izplūst asinis, kas skrimšļa defekta vietā veido asins recekli: 6—8 nedēļās tas pārveidojas par skrimšļa audiem. Abas metodes izmanto gan traumatisku skrimšļa bojājumu slēgšanai, gan skrimšļa defektu pildīšanai osteochondritis dissecans gadījumā.

Noslēgumā

Lai gan pilnībā novērst gonartrozi nav iespējams, tomēr samazināt risku tās attīstībai un mazināt simptomus var veselīgs dzīvesveids, mērenas fiziskās aktivitātes un svara kontrole. Regulāra hondroprotektoru lietošana atsevišķos gadījumos spēj uzlabot bojātās locītavas komfortu, savukārt PRP, PRF vai hialuronskābes injekcijas var attālināt ceļa locītavas endoprotezēšanu.

Svarīgi ir savlaicīgi ārstēt ceļa locītavas iekšējo struktūru bojājumus. Ja pacients sāk just locītavas sāpes, stīvumu vai citus osteoartrīta simptomus, ir svarīgi konsultēties ar ortopēdu, lai iegūtu precīzu diagnozi un izveidotu piemērotu ārstēšanas plānu.

Kopsavilkums

• Osteoartrozes būtiskākais simptoms ir sāpes, kas slimības attīstības sākumā parādās pēc ilgāka miera stāvokļa, sākot kustību, bet vēlāk kļūst pastāvīgas.
• Osteoartrozi, kas lokalizējas ceļa locītavā, sauc par gonartrozi.
• Ceļa locītavas endoprotezēšanas operācija ir gonartrozes ārstēšanas galējais posms.
• Ja pēc gūžas locītavas nomaiņas pacienti nereti saglabā savu iepriekšējo aktivitāti — arī sportisko, tad endoprotezēta ceļa locītava tik aktīvam dzīvesveidam nav piemērota.
• Rakstā apkopoti pasākumi ceļa locītavas veselības saglabāšanai, lai iespējami attālinātu nepieciešamību to endoprotezēt.