Analizējot literatūru par brūču un rētu kopšanu, var atrast ļoti daudz rakstu, bet tajos pārsvarā atspoguļoti pētījumi par specifisku brūču veidu ārstēšanu ar ļoti konkrētiem līdzekļiem, bieži vien šādu pētījumu rezultātus grūti tieši attiecināt uz ikdienas ārsta praksi.
Brūces atšķiras pēc dziļuma, plašuma, garuma, brūces iegūšanas mehānisma, lokalizācijas, kā arī pēc pacienta vecuma, blakus slimībām, kaitīgajiem ieradumiem, medikamentu lietošanas un vēl ļoti daudziem un dažādiem faktoriem, kas ietekmē brūces dzīšanu. Nav daudz kopsavilkumu, kas veidoti pēc plašiem, ar pierādījumiem pamatotiem pētījumiem par brūces dzīšanas praktiskajiem aspektiem un kopšanu. Šajā rakstā vairāk par nelielu un nekomplicētu brūču un rētu kopšanu, bet ne par hroniskām, nedzīstošām brūcēm, izgulējumiem.
Veiksmīgas brūču un rētu kopšanas pamatā ir laba komunikācija starp medicīnas speciālistu un pacientu. Vislabāk, ja rekomendācijas par brūču un rētu kopšanu būtu arī rakstiskā veidā, vienkāršos teikumos un valodā, lai pacients informāciju uztvertu un saprastu ātri un viegli. Svarīgi būtu arī noskaidrot, vai pacients piekrīt speciālista viedoklim un ārstēšanas taktikai. Citādi mediķu aprūpe pārsiešanu telpā varētu būt viena pasaule, bet pacienta tālākā rīcība un attieksme — pavisam cita, jo lielākajai daļai pacientu jau ir sava pieredze un viedoklis par brūču un rētu, viņuprāt, pareizu kopšanu.
Tūlīt pēc traumas
Kontrolēt asiņošanu
- Uzspiest tieši uz brūces ar roku vai tīru materiālu.
- Pacelt asiņojošo ķermeņa daļu virs sirds līmeņa (piemēram, ja brūce rokā vai kājā).
- Vēsums palīdzēs apturēt asiņošanu, mazinās sāpes un iekaisumu (tieši vēsums, nevis ledus!).
Iztīrīt brūci
Ar tekošu, tīru, vēsu ūdeni un vienkāršām ziepēm. Vislabāk lietot sterilu fizioloģisko šķīdumu (NaCl 0,9%), bet var arī ar tekošu ūdeni no krāna un vājas koncentrācijas ziepēm, tikai beigās brūci izskalot ar sterilu fizioloģisko šķīdumu. Ziepes rekomendē labi saputot un ar putām uzmanīgi iztīrīt brūces rajonu. Ja asiņošana atsākas — nedaudz uzspiest uz brūces, līdz asiņošana apstājas.
Ja brūcē daudz svešķermeņu, piemēram, nobrāzumā pēc kritiena uz asfalta, var lietot ūdeņraža pārskābi (var šķaidīt ar NaCl 0,9% attiecībā 1:1) — putošana palīdzēs brūci ātrāk iztīrīt. Pēc tam skalot ar tekošu ūdeni.
Sic! Parastas brūces gadījumā rekomendē nelietot ūdeņraža pārskābi (peroksīdu), spirtu, joda šķīdumu, briljanta zaļo vai citus dezinfektantus tieši brūcē. Visi šie šķīdumi var bojāt brūces dziļākos audus, "apdedzināt" brūces malas, palielināt iekaisumu un traucēt dzīšanai, atstāt biezākus un lielākus rētaudus.
Pēc asiņošanas apturēšanas un brūces iztīrīšanas tā jānosusina ar tīru materiālu. Pēc tam būs iespējams izvērtēt brūces dziļumu un bojājuma smagumu. Ja ir aizdomas par dziļāku struktūru, piemēram, nervu, cīpslu vai asinsvadu, bojājumu, tad, lai lemtu par tālāko ārstēšanas taktiku, nepieciešama speciālista konsultācija. Apdeguma gadījumā vissvarīgākais iespējami ātri apturēt apdeguma izraisītāju. Ja ķīmisks līdzeklis — neitralizēt; ja pulverveida viela — nelietot uzreiz ūdeni, jo ūdenī šķīstoša viela tādējādi var radīt vēl lielākus bojājumus. Visos citos gadījumos uz 10—15 minūtēm traumēto daļu ieteicams palikt zem lēni tekoša, vēsa ūdens. Nelietot ledu, jo tādējādi var apsaldēt un radīt vēl lielākus bojājumus! Pēc tam, kad ķermeņa traumētā daļa apstrādāta ar ūdeni vai vēsumu, iespējams izvērtēt bojājuma smagumu un izlemt, vai nepieciešama speciālista konsultācija. Ja apdegums virspusējs — būs lokāls apsārtums, tūska, sāpes. Dziļāka apdeguma gadījumā parādīsies pūslīši vai bullas — tas norāda uz ādas virsējās kārtas atslāņošanos, zem bojātajiem audiem krājas audu eksudāts. Ja āda apdeguma rajonā kļuvusi balta, nav vērojama kapilārā atbilde, redzams trombozētu asinsvadu zīmējums vai audi ir melni, tad secināms, ka apdegums ir visas ādas biezumā vai vēl dziļāk. Šādos gadījumos āda šajā vietā, visticamāk, aizies bojā.
Tetanuss
Izvērtēt riskus un gadījumos, ja ir šaubas (piemēram, pacients neatceras, kad un vai vispār vakcinēts), ieteicams vakcinēt.
Nodrošināt iespējami labāku brūces malu adaptāciju
Brūci ieteicams iztīrīt un slēgt pirmajās 6—8 stundās pēc traumas, veicot brūces malu adaptāciju. Ieteicams cieši un precīzi satuvināt brūces malas un samazināt audu iestiepumu visas brūces garumā, tad brūce sadzīs primāri un rētaudi būs nelieli.
Sterilā sloksne (Steri—strip)
Steri—strip ir vienpusēji līpošs pārsējs, līdzīgs plāksterim šaurā strēmelītē, kas palīdzēs kopā noturēt brūces malas. Brūces malas ar pirkstiem var labi adaptēt, steri—strip jāuzlīmē tā, lai malas turētos kopā un reizē arī relaksētu un izlīdzinātu iestiepumu. Tā ir ļoti laba brūces slēgšanas metode, ja brūce nav liela un dziļa un ja nav jāšuj. Metode nav traumatiska, nav dārga, ir samērā vienkārša. Ir rūpnieciski izgatavoti dažādu platumu un garumu steri—strip, bet, ja nav jau izgatavoto, tādus var izveidot no plākstera. Šāda brūces slēgšanas metode nav īpaši piemērota ķermeņa daļās ar izteiktu apmatojumu (galvas matainā daļā, uzacis), kā arī vietās, kur ir ļoti mobili audi, jo adaptācija ar steri—strip nebūs pietiekami stabila, brūces malas kustēsies, tās var ielocīties uz iekšu — traucēs brūces dzīšanai. Jāseko, lai steri—strip nebūtu salīmēti pārāk blīvi. Svarīgi, lai brūcē būtu apturēta asiņošana, citādi zem steri—strip veidosies mitrums, uzkrāsies asinis, audi ap brūci macerēsies un/vai varētu attīstīties infekcija.
Līme
Iespējams lietot pilnīgi tīrām, gludām brūcēm. Salīdzinoši dārga brūces slēgšanas metode, jāseko norādījumiem katra konkrētā izstrādājuma lietošanas pamācībā. Līmi lieto uz ādas, nevis brūcē un dziļākos audos. Pēc brūces sadzīšanas līme nav speciāli jānotīra vai jāmazgā, tā pakāpeniski noies pati.
Neslēdzamas brūces
Ir brūces, ko labāk būtu neslēgt, nešūt, piemēram, dzīvnieku kostas brūces, cilvēka zobu radītas brūces vai kodumi, punktveida brūces. Šādas brūces jāizskalo un nekādā gadījumā nav jācenšas slēgt, pārsiešanā nedrīkst lietot ziedes vai blīvus pārsējus, kas varētu mazināt eksudāta izdalīšanos no brūces. Būtu apsverama nelielas drenas ievietošana, tad brūce dzīs sekundāri vai terciāri (atlikti primāri) vai atlikti primāri un, visticamāk, veidosies vairāk rētaudu.
Faktori, kas ietekmē brūces dzīšanu
Galvenie faktori, kas ietekmē brūces dzīšanu:
- lokāli/atgriezeniski: mehāniskie (trauma, spiediens); asins apgāde (išēmija); temperatūra; pārsienamie materiāli; infekcija; hematoma; svešķermeņi; audu kairinājums u.c.;
- vispārīgie/bieži neatgriezeniskie: vecums; stress, vielmaiņa, uzturs (aptaukošanās, zems albumīna līmenis); smēķēšana; hroniskas slimības (cukura diabēts, ļaundabīgie audzēji, kardiovaskulāras slimības); hipertensija; imūnsistēmas darbības nomācēji (steroīdi, antibiotikas); perifēras vaskulāras slimības u.c.
Pārsējs pēc brūces apstrādes
Tā kā brūces būtiski atšķiras pēc iegūšanas mehānisma, traumas smaguma, lokalizācijas un citiem aspektiem, nav tik vienkārši atbildēt, kādu tieši pārsēju pēc brūces apkopes vislabāk lietot. Ir ļoti dažādi brūču pārsēji, bet katram no tiem ir savas pozitīvās un diemžēl arī negatīvās īpašības. Katrā konkrētā situācijā vienai no pārsēja īpašībām varētu būt lielāka nozīme nekā citām. Protams, pārsēja izvēle atkarīga arī no tā, kādi pārsiešanas un brūču kopšanas līdzekļi ir konkrētajā situācijā un kurš pārsies.
Pēc literatūras datiem varam rezumēt, kādam vajadzētu būt "ideālam pārsējam":
- no brūces novada eksudātu un toksīnus;
- saglabā nelielu mitrumu brūces rajonā;
- nodrošina gaisa/gāzu apmaiņu;
- nodrošina termisku izolāciju;
- nodrošina aizsardzību pret sekundāru infekciju;
- viegli noņemams, netraumējot brūci;
- ērti un viegli lietojams, nerada pacientam diskomfortu pārsiešanā;
- lēts.
Kaut gan mūsdienās iespējams kombinēt dažādu veidu materiālus, neviens no rūpnieciski izgatavotajiem pārsiešanas līdzekļiem neatbilst visām ideāla pārsēja īpašībām. Lai maksimāli tuvotos ideāla pārsēja izvēlei, ieteicams izmantot vairāku slāņu principu, pārsēju veidojot no vairākām kārtām. Visai plaši izmanto t.s. trīslīmeņu pārsēju.
1. līmenis
Pēc asiņošanas apturēšanas, brūces skalošanas brūces zonā uzklāj nelielu kārtiņu antibakteriālas ziedes, var lietot arī speciālu "pārsienamo tīkliņu" (materiālu, kas piesūcināts ar vazelīnu un antibakteriālām vielām), tas netraucē no brūces izdalīties eksudātam, neļauj brūcei izžūt, pieļauj gāzu apmaiņu, nodrošina aizsardzību pret sekundāru infekciju, nodrošina, lai pārējās pārsēja kārtas nepieliptu brūcei un, noņemot pārsienamo materiālu, brūcei neradītu papildu traumu un pacientam diskomfortu.
2. līmenis
Sterila sloksnīte, kas nedaudz samitrināta ar sterilu fizioloģisko šķīdumu (NaCl 0,9%): sloksnītei uzlej fizioloģisko šķīdumu un nospiež lieko daudzumu tā, lai materiāls būtu tikai mitrs. Šāds mitrs slānis nodrošinās eksudāta labāku uzsūkšanos no brūces nekā sauss pārsējs, palīdzēs saglabāt mitrumu brūcē, nekavēs gaisa apmaiņu, bet galvenais — ar eksudātu piesūcinātais pārsējs nepielips pie brūces. Mitrais pārsējs neizžūs, ja to segs pārsēja trešā kārta, tajā pašā laikā eksudāts vai asinis kopā ar mitro pārsēja kārtu nekad neveidos cietu krevelīti, līdz ar to pārsēju varēs vienkārši un saudzīgi noņemt, papildus netraumējot brūci un neradot diskomfortu pacientam.
3. līmenis
Sauss pārsienamā materiāla slānis, kura biezums, materiāla daudzums atkarīgs no tā, cik daudz eksudāta sagaidāms no brūces. Pirmajā pārsiešanas reizē tūlīt pēc traumas vai operācijas, kad iespējama pastiprināta asiņošana vai eksudācija no brūces, materiālu var uzlikt vairāk. Ja brūce neliela un daudz eksudāta nav sagaidāms, sauso pārsēju klāj pavisam plānā slānītī. Ja izdalījumu no brūces būs vairāk un sagaidāms, ka pārsējs piesūksies ar asinīm, kas sakaltīs, materiāla mitrā līmeņa slānis nodrošinās mitruma saglabāšanos un pārsējs tādējādi nebūs pielipis tieši brūcei, sausais slānis palīdzēs nodrošināt arī termisku izolāciju. Šim slānim noteikti nedrīkst izmantot materiālu ar šķidrumu vai gaisu necaurlaidīgu virsmu, tad audi var macerēties. Tāpat nevajadzētu to bagātīgi pārsegt ar plāksteri, jo arī tad brūce un apkārtēji audi var macerēties.
Pārsējs pēc brūces veida
Šāds pārsēja veids ieteicams tikai un vienīgi svaigai brūcei pirmajā laikā pēc traumas. Ja, brūcei dzīstot, vairs nav izdalījumu, tā ir sausa, 2. slānīti (pārsēja mitro daļu) ieteicams vairs nelietot, jo tā var veicināt audu granulāciju. Bet, ja vēlamāka ir brūces granulācija, nav ieteicams brūces zonā smērēt ziedes, bet nodrošināt izteikti mitru vidi, kas ir viens no granulācijas svarīgākajiem priekšnoteikumiem. Taču, ja, brūcei dzīstot, vērojams, ka izdalījumi nemazinās vai parādās strutas, būtu jāizvērtē pārsēja veida maiņa uz "mitri sauso" (wet—to—dry) un lemt par tālākās ārstēšanas taktiku.
Ja brūce ir virspusējs nobrāzums, šādu pārsēju varētu lietot tikai pirmajās dienās pēc traumas. Pēc tam brūce jāatstāj vaļā, uzklājot mīkstinošu ziedi, lai āda būtu mīksta un veidotos plāna krevelīte. Ja tomēr izvēlas pārsēju, tad gaisu caurlaidīgu un tikai ar mērķi pasaudzēt brūci no atkārtotas traumas.
Ja brūces kopšanas un pārsēju izvēli analizē pēc zināšanām par brūču dzīšanas fizioloģiju, tad gadījumos, kad brūce dzīst normāli, pēc 3.—4. diennakts brūci var droši skalot ar tīru ūdeni un rētas vietai lietot tikai barojošu krēmu. Tūlīt pēc traumas brūcē sākas vazokonstrikcija un koagulācija — procesi, kas apstādina asiņošanu. Pēc tam veidojas iekaisuma process, ko raksturo vazodilatācija un palielināta šūnu un citokīnu aktivitāte. Klīniskās pazīmes: ap brūci veidojas apsārtums, paaugstināta temperatūra, neliela tūska un sāpes. Paralēli iekaisumam sākas arī epitelizācijas process, pakāpeniski veidojas "jauna" brūces virsma, kas nodrošina barjeru. Jau pirmajās 72 stundās epitelizācijā izveidotā virsma nodrošina pietiekamu barjeru, lai audi būtu aizsargāti no mikroorganismiem un šķidruma iekļūšanas dziļākos audos, tomēr šie audi nav izturīgi pret stiepšanas slodzi. Ja brūce epitelizējusies, teorētiski pārsējs vairs nebūtu nepieciešams, jo ir izveidojusies dabiska barjera. Tomēr būtu jānodrošina brūces malu stabilitāte un jāizvairās no brūces rajona iestiepuma. Tāpēc, ja uz brūces ir steri—strip, rekomendē to vēl nenoņemt un lietot nelielu pārsēju, lai izvairītos no brūces atkārtotas traumēšanas, brūces atvēršanās, vides kairinājumiem, kā arī lai pacientam atgādinātu par traumēto vietu, kas pamudinās to vairāk piesargāt. Taču tas nozīmē, ka vienkāršas, nelielas brūces un normālas dzīšanas gadījumā pacients pēc trim četrām dienām droši var mazgāt brūces vietu ar tekošu ūdeni, pēc tam to nosusinot un uzliekot vieglu pārsēju. Ja brūces kopšanu pacientam var uzticēt mājas apstākļos, būtu svarīgi atgādināt, ka pirms brūces pārsiešanas rokas jānomazgā ar ziepēm un ūdeni, kā arī izmaiņu gadījumā (rodas apsārtums, izteiktas sāpes, parādās izdalījumi, rodas sajūta par paaugstinātu temperatūru vai drebuļi) noteikti jādodas pie medicīnas speciālista.
Vienkāršai un nekomplicētai brūcei sejas un kakla rajonā pat pēc sašūšanas var nelikt pārsēju, bet uzsmērēt plānu kārtiņu antibiotiku ziedes. Brūces rajonu uz nakti var aizsegt, lai netraumētu brūci un nesasmērētu drēbes. Sejas un kakla rajonā brūces izteikti labās asins apgādes dēļ sadzīst daudz ātrāk nekā citos rajonos, jau pēc 3—5 dienām šuves var izņemt. Kamēr brūce nav sadzijusi un bez krevelītes, rekomendē nelietot dekoratīvo kosmētiku. Lai rētas vietā ātrāk mazinātos tūska un apsārtums, lokāli katru stundu uz 10 minūtēm var lietot vēsumu.
Ja apdegusi tikai ādas virskārta, rekomendē mitrinošus krēmus un pārsēju, kas aizsargā traumētos audus. Ja izveidojušies nelieli pūslīši vai bullas, lieto pārsēju, kas mazina iespēju pārplēst. Pēc bullu pārplēšanas brūci kopj kā jebkuru citu brūci. Apdegumu gadījumā parasti ir izteiktas sāpes, tāpēc ieteicami atsāpinoši līdzekļi. Pretsāpju medikamenti ir būtiski, īpaši, ja apdegumi ir tuvu locītavām, uz rokām, pirkstiem, kājām. Tad iespējami drīz jāsāk kustību izstrāde, lai neveidotos kontraktūras.
Šūt vai nešūt?
Šuves liek, ja skarti dziļākie audi, brūces ir neregulāras vai ar audu defektiem, izteikta asiņošana, uz brūces vietu ir iestiepums, zemādas audos varētu krāties eksudāts, ļoti elastīga ādas zona, stabila malu adaptācija nav iespējama bez sašūšanas. Šuvju materiāls (diegs, klipši) ir papildu trauma un kairinātājs brūcei, tāpēc svarīgi šuves izņemt laikus. Šūšanai labāk izmantot neuzsūcošos monofilamentu diegu, ko pēc brūces sadzīšanas iespējami drīz izņem, nevis lietot uzsūcošos materiālu un gaidīt, līdz šuves pašas izkrīt. Uzsūcošie diegi uztur iekaisumu un sadalās fagocitozē. Šuvēm uzsūcošos diegus lieto mutes dobumā, nāsīs, bērniem vai tad, ja kādu apsvērumu dēļ nevarēs vai būs grūti šuves izņemt.
Galvenais uzdevums, liekot šuves, ir brūces audu satuvināšana, iespējami adaptējot dziļākos audus, tā mazinot varbūtību, ka veidosies dobumi (asinis, brūces eksudāts), un samazināt audu iestiepumu visā brūces dziļumā un garumā, kas, savukārt, mazinās risku, ka attīstīsies izteikti rētaudi. Ja vēlamies estētisku rētu, diegi jāizņem laikus, t.i., nekomplicētas brūces gadījumā pēc 7—10 dienām. Tomēr diegu izņemšanas laiks atkarīgs gan no brūces lokalizācijas, gan dzīšanas, gan brūces dziļuma un citiem faktoriem, tāpēc jāizvērtē individuāli. Gadījumos, kad brūce ir slogošanas zonā, cilvēkam kustoties, brūces rajons tiek iestiepts, tad šuves rekomendē izņemt pēc 10—12 dienām. Ja vēlas kosmētisku efektu, šuves var izņemt agrīni, bet pēc tam jālieto pārsēji, kas rētas vietā mazinās iestiepumu, piemēram, atsevišķi steri—strip. Izteikti rētaudi šuves vietā veidojas lielākoties tad, ja šuves izņem pārāk vēlu vai arī sašūšanas laikā audi ar šuvēm pārāk spēcīgi savilkti. Tomēr lielākajā daļā gadījumu rētas izskats daudz vairāk atkarīgs no traumas veida, nevis no šūšanas tehnikas. Izņemot šuves, diegu nogriež pie ādas un velk virzienā uz brūci, bet ne projām no brūces. Pirmo diennakti pēc šuvju izņemšanas ieteicams brūci neslapināt, jo šuvju vietā ir nelielas ādas brūcītes, kam jāļauj aizdzīt.
Pēc šuvju izņemšanas galvenais būtu rētas zonas ādu mīkstināt ar barojošiem krēmiem, lai tā iespējami drīz kļūtu elastīga. Pirmajās divās nedēļās būtiska nozīme tam, lai rētas rajonā nebūtu iestiepuma, kas varētu izraisīt pastiprinātu kolagēna sintēzi. Pēc trim nedēļām rēta ir pietiekami stipra un iekaisums mazinājies, lai varētu mērķtiecīgi mobilizēt rētu, vismaz divreiz dienā rētas rajonā uzklājot barojošu krēmu vai eļļu un masējot rētaudus gan tieši pa rētu, gan apkārt rētai.
Rētu kopšana
Dienu pēc šuvju izņemšanas brūce jānoskalo un āda jākopj ar barojošiem krēmiem, saudzīgi iemasējot audos, uzlabojot audu elastīgumu, asinsriti, tas palīdzēs rētaudu nobriešanai. Rētaudu nobriešanas procesā līdz ~3. nedēļai notiek kolagēnšķiedru sintēze, pēc tam aktīva šķiedru nobriešana, ko raksturo haotiski veidotā kolagēna pakāpeniska "sakārtošanās", kas ilgst līdz rētaudu pilnīgai nobriešanai, t.i., aptuveni vienu gadu. Rētas nobriešanas periodā svarīgi izvairīties no atkārtotas traumas un saules/ultravioletā starojuma, bet rētaudus iespēju robežās mobilizēt.
Parasti rēta vissliktāk izskatās no 2. nedēļas līdz 2. mēnesim. Par to būtu jābrīdina pacienti, aicinot būt pacietīgiem un ievērot rekomendācijas. Gadījumos, kad rēta šķērso dabiskās estētiskās rajonu līnijas, piemēram, uzacs līniju, lūpas sārto daļu, tā vienmēr būs redzamāka un grūtāk maskējama. Ja rēta ir sārta, sāpīga, rada niezi, izceļas virs ādas līmeņa, deformējas, var lietot speciālus pretrētu krēmus un silikona plāksterus vai gelus. Būtiska nozīme ir kompresijas terapijai, īpaši pēc apdegumiem.
Svarīga būtu rētaudu mērķtiecīga mobilizācija divas trīs reizes dienā: speciālie krēmi audos iemasējami vismaz 5—7 minūtes. Visas konservatīvās metodes jāpiemēro ilgstoši. Visefektīvākie rezultāti, ja ārstēšana sākta agrīni, ir pirmajos 3—4 mēnešos. Ja rēta tomēr veidojas neglīta, rekomendējama speciālista konsultācija, lai lemtu par steroīdu injekcijām, lāzerterapiju, dermabrāziju vai ķirurģisku korekciju. Ķirurģiska rētaudu korekcija rekomendējama ne ātrāk kā pēc 6—8 mēnešiem, izņemot gadījumus, kad rētošanās ir ļoti agresīva, radot funkcionālus traucējumus. Literatūrā ir informācija par dažādu veidu vitamīnu terapiju, cinka oksīda ziedēm, imūnterapijas līdzekļiem, antihistamīniem, bet šo līdzekļu pārliecinoša efektivitāte nav pierādīta. Agresīvus rētaudus un keloīdus atsevišķos gadījumos apstaro.
Patoloģiskas rētas
Patoloģiskas rētas galvenokārt rodas pārlieku liela kolagēna daudzuma dēļ — pastiprinātas kolagēna sintēzes vai samazinātas kolagēna degradācijas. Iemesli: ģenētiskie faktori, blakus slimības, dažādi vides faktori brūces dzīšanas laikā.
Hipertofiska rēta
Piepacelti rētaudi virs ādas līmeņa, bet limitēti bojājuma robežās, sarkani, varētu būt sāpīgi vai niezoši. Visbiežāk konservatīvas ārstēšanas ietekmē šādi rētaudi ilgākā periodā mazinās. Rūpīgi jāizvērtē operatīvas ārstēšanas nepieciešamība, jo nereti varētu būt neefektīva.
Keloīdi
Keloīdi atšķirībā no hipertrofiskām rētām izplatās ārpus bojājuma robežām un slikti reaģē vai vispār nereaģē uz ilgstošu konservatīvu ārstēšanu. Vairāk attīstās gados jauniem cilvēkiem un afroamerikāņiem, nav tiešas korelācijas, vai bojājums ir virspusējs vai dziļš.
"Baltā" rēta
Vēl varētu izdalīt trešo patoloģiskas rētas veidu — plata, plāna, zem ādas līmeņa. Tiek uzskatīts, ka šādas rētas rodas traucējumu dēļ trešajā brūces dzīšanas stadijā — pārāk liels rētaudu iestiepums vai kustīgums rētas vietā, nepietiekama kolagēna sintēze.
