Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Neatliekamās medicīnas palīdzības nodaļā ik gadu vēršas 19- 20 tūkstoši pacientu, tajā pašā laikā dzimstība Latvijā tikai nedaudz pārsniedz 20 tūkstošus. Pēc Sabiedrības veselības aģentūras datiem Latvijā katru gadu ārēju cēloņu dēļ bojā iet aptuveni 70 bērnu vecumā līdz 14 gadiem un vēl tikpat vecumā no 15 līdz 19 gadiem. Zviedrijā šie rādītāji ir astoņas reizes zemāki. Secinājums: mūsu valstī nesargā visdārgāko – bērnus! Naivi cerēt, ka ekonomiskās krīzes laikā bērnu traumatisma problēmu izdosies pacelt valstiskā līmenī.
Tikai civilizēta valsts spēj bērnu veselībai un izglītībai piešķirt prioritāti jebkuros laikos, jo veseli un izglītoti bērni ir valsts nākotne.
Ir rīts, rit Bērnu klīniskās slimnīcas ķirurģijas klīnikas rīta konference, un dežurējošais ķirurgs stāsta par to, ka diennakts laikā Neatliekamās medicīnas palīdzības nodaļā traumu dēļ vērsušies 80 cietuši bērni, no kuriem septiņi stacionēti.
Kāds tētis sajūsmā par savu četrus mēnešus jauno atvasi mētājis mazuli augšā, līdz trāpījis lustrai, rezultātā bērnam galvas smadzeņu satricinājums, šujama brūce galvas matainajā daļā. Cits tē tis audzināšanas nolūkā sitis piecgadīgajam dēlam pa pakausi, rezultāts tāds pats - galvas smadzeņu satricinājums un brūce pakausī. Ekstremitāšu lūzuma dēļ trim bērniem nepieciešama repozīcija un ķirurģiska iejaukšanās. Vienam aizdomas par svešķermeni elpošanas ceļos, viens nejauši nogaršojis etiķa esenci, gūstot mutes dobuma un barības vada ķīmisku apdegumu. Šāds dežurējošā ķirurga stāsts ar nelielām atšķirībām dzirdams ik rītu.
Katastrofu medicīnas dežurējošais neiroķirurgs stāsta, ka kopā ar reanimatologu bijis izsaukumā rajona slimnīcā, kur stacionēta mašīnas notriekta meitenīte ar politraumu, tostarp ar multipliem galvaskausa lūzumiem, stāvoklis galēji smags. Bērns nebija transportējams. Pēc divām dienām televīzijā ziņoja, ka meitene mirusi un tiek meklēts autovadītājs, kurš no notikuma vietas aizbraucis.
Agrā vecumā zaudēta dzīvība vai traumas dēļ iegūta invaliditāte rada nopietnas ekonomiskas problēmas valstī, bet par to skaļi nerunā. Lai mazinātu bērnu traumatismu, pieņemti dažādu veidu lēmumi, tā saucamās piespiedu metodes:
- no 2004. gada tiek piemērots sods par auto sēdeklīšu nelietošanu, pārvadājot bērnus automašīnās;
- grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā (2005. gads), kas nosaka sodu vecākiem vai aizbildņiem, kas atstājuši bērnus bez uzraudzības.
Bet vai šie noteikumi tiek ievēroti? Arvien redzami skati, kad bērns nepiesprādzēts atrodas apvidus automašīnas priekšējā sēdeklī, māte ar vienu roku stūrē auto, jo otrā rokā ir mobilais telefons. Lielveikalu stāvvietās novietotajās automašīnās redzamas bērnu ratiņu kulbas ar tur gulošiem mazuļiem...
Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūras dati liecina, ka zēni gūst traumas divas reizes biežāk par meitenēm, bet vidējais traumas gūšanas vecums ir 10,5 gadi.
Biežākie traumu veidi
Kritieni no augstuma
Bērni līdz trīs gadu vecumam visbiežāk cieš, krītot no augstuma. No 20 000 Bērnu slimnīcā ik gadu aprūpētajiem bērniem ap 2300-2800 ir vecumā līdz trim gadiem. Jāpiekrīt pazīstamajam pediatram B. Spokam - nav jāraizējas par to, ka, bērniņu pārnesot mājās no dzemdību nama, vēl nav sagādāta gultiņa. Bērna guldīšanai derēs arī skapja atvilktne, kurā var ieklāt pagaidu guļvietu jaundzimušajam, no tās viņš nespēs izvelties. Situācija kļūst bīstama, kad sākam vest mazuli pastaigā ratos. Izstumjot ratus no dzīvokļa kāpņutelpā, vecāki aizmirst nobloķēt tiem riteņus; kamēr tiek slēgtas dzīvokļa durvis, rati sāk ripot pa pakāpieniem, izmetot bērniņu. Cita situācija: lifts nedarbojas, nolemts nest bērnu pa kāpnēm ar visiem ratiem, neērti, māte paklūp, krīt abi. Šādā situācijā bērnu drošāk nest, izņemot no ratiem. Neaizmirsīsim, ka liftā vispirms jāieiet pieaugušam cilvēkam, ar savu svaru nobloķējot to, un tikai tad tiek ievietoti ratiņi ar bērnu, savukārt izkāpjot - otrādi, vispirms liftu pamet ratos gulošs bērns.
Dažkārt kā soma bērna pārvietošanai tiek izmantota ratiņu kulba. Bērns tiek nests kopā ar iepirkumu saiņiem, mātei no rokām pasprūk roktura lence, bērns izkrīt. Bērnam sasniedzot triju mēnešu vecumu, jārēķinās, ka viņu vairs nedrīkst atstāt vienu uz pārtīšanas galdiņa vai dīvāna virsmas, jo ir apgūta prasme pārvelties. Sešu mēnešu vecumā vecāki priecājas par bērna jaunajām iemaņām un sēdina augstā krēslā pie ģimenes galda. Bet vai vienmēr bērns ir pienācīgi piesprādzēts pie sēdeklīša? Deviņu desmit mēnešu vecumā bērns mēģina izkāpt no ratiem, tie sasveras un apgāžas.
Ar šausmām traumpunktu ārsti gaida kārtējo pavasari, kad laiks kļūst siltāks un tiek vēdināti dzīvokļi, jo zināms, ka apmēram pusducis pusotra līdz trīs gadus vecu bērnu, nonākuši uz palodzes, izkritīs pa logu un tiks ievietoti intensīvās terapijas nodaļā. Traumatoloģijas nodaļas personāls līdz šim atceras kāda nama pirmā stāva iemītnieces stāstu, kura ieraudzīja no ceturtā stāva izkritušu meitenīti, bet mirkli vēlāk nokrita viņas trīsgadīgā māsa, bezbailīgi sekodama radiniecei. Laimīgā kārtā meitenītes palika dzīvas un pēc slimnīcā pavadītām divām nedēļām atguva veselību.
Apdegumi
BKUS ik gadu ārstējas 250-300 bērnu ar termiskiem apdegumiem. Un šim skaitam nav tendences samazināties, toties elektriskās strāvas ietekmē gūto apdegumu skaits ir ievērojami samazinājies, ko var izskaidrot ar Latvenergo veiktajiem profilaktiskajiem pasākumiem. Visbiežāk apdegumus gūst bērni vecumā līdz diviem gadiem - 77%, trīs līdz sešu gadu vecumā - 9,6%. Pieaugot apdegumu skaits mazinās.
Dzīves pirmo trīs gadu laikā bērni parasti gūst apdegumus ar karstu ūdeni vai ēdienu. Ģimene gatavojas mazā brāļa vannošanai: sasildītā telpā uz ķebļiem novieto vanniņu, tajā ielej karsto ūdeni, un, kamēr mamma pie krāna tecina auksto ūdeni, divus vai trīs gadus vecais ģimenes loceklis pieķeras rociņām pie nestabili novietotās vanniņas malām, tā sasveras, un, izlīstot ūdenim, bērns gūst apdegumu. Ieteikums - sākumā ieliet auksto ūdeni un tikai tad pievienot vajadzīgo daudzumu karstā ūdens.
Vecmāmiņa sev sagatavojusi lielo kafijas krūzi, novietojusi uz galda, kas pārklāts ar galdautu, un tērzē ar draudzeni pa telefonu. Mazulis pieķeras pie galdauta, cenšas uzslieties kājās, galdauts slīd ar visu krūzi, saturs uzlīst bērnam.
Mātei šķiet, ka karstā ēdiena šķīvis vai krūze ir drošā attālumā no bērna, tomēr tas pamanās pieķerties šķīvja malai, velk sev tuvāk, un trauka saturs izlīst mazulim klēpī - tāpēc tik ļoti raksturīgi vēdera priekšējās sienas, augšstilbu un starpenes apdegumi gadu veciem bērniem.
Apdegumus var gūt arī ar elektrisko strāvu. Bērns pieceļas kājās un sāk pārvietoties, turoties pie sienām; kļūst aizsniedzama elektrības kontaktligzda, un mazulis uzskata par nepieciešamu iebāzt tajā matu sprādzi vai rokās nonākušo naglu, gūstot dziļus, kropļojošus plaukstas un pirkstu apdegumus. Elektriskā strāva var apdraudēt arī dzīvību. Ķīmiskos apdegumus parasti izraisa sadzīvē lietojamās kodīgās vielas un oksidanti, 70% etiķskābe vai etiķa esence, kuru vēl aizvien lieto konservēšanai. Biežāk cieš mutes, barības vada un kuņģa gļotāda.
Medikamenti
Bērnu ļoti interesē skapīša saturs, tiek grozītas atstātās atslēgas, skapīši atveras, kļūst pieejamas vecmāmiņu krāsainās tabletes, kas tik ļoti atgādina konfektes. Bērns iepazīst apkārtējo pasauli arī ar garšas kārpiņām: viss, kas nonāk rokās, tiek nogaršots. Ne vienmēr cīņa par bērna dzīvību, kurš saindējies ar medikamentiem un nonācis intensīvās terapijas nodaļā, beidzas veiksmīgi.
Dzīvoklī skapīši droši jānoslēdz, bet atslēgas jāglabā bērnam nepieejamā vietā.
Svešķermeņi
BKUS endoskopijas kabinetā ir plaša kolekcija - svešķermeņi, kas izņemti no bērnu elpošanas un gremošanas ceļiem. Pogas, monētas, nozīmītes, naglas, pupas un zirņi, rotaļlietu lauskas, lego kauliņi, elektronisko ierīču izlietotās baterijas - ar to nebūt nebeidzas šo bīstamo priekšmetu saraksts. No mazuļa mutes tie nonāk elpošanas ceļos, nosprostojot tos un izraisot elpošanas problēmas vai pat nāvi. Nonākot barības vadā, šādi priekšmeti var radīt izgulējumus tā sieniņā, videnes iekaisumu: nonākot kuņģī vai zarnās - šo orgānu perforāciju.
Bērnu ķirurģijas klīnikā gāja bojā bērniņš, kura barības vadā bija iesprūdis portatīvā datora akumulatoriņš: tiekot līdz slimnīcai, barības vada sieniņā radušies bojājumi un pievienojušās komplikācijas kļuva par iemeslu bēdīgam iznākumam. Pēc divām nedēļām klīnikā iestājās līdzīgs pacients, kuram akumulatoriņš bija kuņģī un tika savlaicīgi izņemts.
Domāsim par to, vai mazulim piedāvātās rotaļlietas ir piemērotas viņa vecumam un vai tās nevar nodarīt bērnam pāri. Ne velti rotaļlietu ražotāji uz iesaiņojuma norāda, kādam vecumam spēļmanta paredzēta.
Dzīvnieku kodumi
Ik gadu BKUS Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā vēršas ap 600 bērnu, kurus sakoduši dzīvnieki. Visbiežāk bērni tiek sakosti vasarā.
Plānojot bērniņu, ieteikums ir atturēties no suņa vai kaķa iegādes, līdz bērns paaugsies. Mani uzskatīs par nežēlīgu, bet mazuļa vecākiem jāizšķiras, kas viņiem dārgāks - suns vai mantinieks. Ja ģimenē jau ir suns, tas jāizolē no bērna. Parasti bērna uzvedība provocē dzīvnieka agresīvu rīcību. Zīdainis, apguvis rāpošanu, sāk interesēties par dzīvnieka bļodas saturu vai ir pārāk uzmācīgs attiecībās ar spalvaino draugu. Agri vai vēlu suns reaģēs uz bērna neadekvāto rīcību agresīvi. Ja ļausim bērnam sasniegt vecumu, kad iespējams izskaidrot un iemācīt, kā jāveido attiecības ar suni, tad bīstamas situācijas iespēja mazināsies.
Arvien stacionārā nonāk bērni ar kostām brūcēm sejā un galvā un pat ekstremitāšu lūzumiem. Ārstēšanās dažkārt ir ilgstoša, jāsaņem arī atirābiskā vakcinācija. Pēc šāda rakstura traumām dziļi cieš arī bērna psihoemocionālā sfēra.
Peldēšanās un noslīkšana
Peldēšanās laikā bērns jāuzrauga. Izvēlēsimies zināmas un pārbaudītas ūdenskrātuves, neļausim bērniem nirt uz galvas seklās vietās, ierobežosim viņu atrašanās laiku ūdenī. Bērniem mērķtiecīgi jāattīsta iemaņas, kādas nepieciešamas, atrodoties ūdenī. Iestājoties vasarai un atrodoties ūdenskrātuvju tuvumā, būsim modri un ne brīdi neizlaidīsim mazuli no redzesloka. Ūdenskrātuvei nav jābūt dziļai, lai tajā noslīktu divgadīgs bērns. Biežāk noslīkst peļķē, nevis jūrā: tas var notikt arī bļodā, vannā, ūdens mucā vai akā pagalma vidū, ja bērns interesēsies par šo tilpņu saturu. Akai lauku sētā jābūt droši noslēgtai, bet dīķim - nožogotam.
Lūzumi un izmežģījumi
Lai gan uzskata, ka bērnu kauli ir elastīgi, un bīstamās situācijās bērni relatīvi reti gūst lūzumus un vēl retāk izmežģījumus, par to iespējamību jādomā. Tipiska situācija: māte ved no bērnudārza mazuli, kas lēni iet, turoties pie mātes rokas. Mātes otra roka aizņemta ar produktu saiņiem, un viņa nepacietībā rausta aiz rokas klūpošo bērnu, līdz tas sāk raudāt, saudzē roku un nevēlas to kustināt elkonī. Ierodoties traumpunktā, bērnam konstatē spieķa kaula galviņas mežģījumu.
Līdzīgus bojājumus bērna rokai mēdz nodarīt tēvi, kad, satvēruši mazuli aiz abām rokām, griež ap sevi.
Brūces
Bērniem raksturīgas sistas brūces, ko gūst, krītot no augstuma, un grieztas brūces, ko izraisa nemākulīga apiešanās ar asiem priekšmetiem. Īpašs, bet raksturīgs brūču veids ir brūces saspiestu pirkstu galos: lielākais brālis, skrienot pa dzīvokli, aizcērt aiz sevis durvis, bet mazulis jau paspējis ievietot ailē savus pirkstus. Parasti tiek amputēti pirkstu gali. Šādas brūces prasa īpašu pieeju - gan nosedzot defektu, gan cenšoties saglabāt taustes sajūtas bojātajā pirkstā.
Vardarbība pret bērniem
Latvijā arvien atrod atkritumu tvertnēs iemestus un nomirušus jaundzimušos. Slimnīcā nonāk vecāku regulāri iekaustīti bērni, kuru ķermeni klāj dažādu stadiju zilumi, taču par tiesas piespriestiem sodiem varmākām lasām reti. Vardarbība var notikt arī neapzināti, nejauši. Māte, nespēdama izturēt bērna nemierīgu uzvedību nakts vidū, izņem viņu no gultiņas un novieto sev blakus. No rīta māte konstatē, ka bērns zem viņas miesām nosmacis. Pediatriem šādi gadījumi ir labi zināmi.
Satiksmes negadījumi
Ik gadu NMP nodaļa apkalpo ap 400 satiksmes negadījumos cietušu bērnu, no tiem 30 ir līdz trīs gadu vecumam. Bērni līdz trīs gadu vecumam parasti cieš auto negadījumos kā pasažieri. Aplami domā tie vecāki, kas uzskata, ka drošākā vieta bērnam ir mātes klēpī. Auto negadījumā vecāki paliek iesprostoti starp deformētās virsbūves konstrukcijām, bet bērniņš inerces ietekmē tiek izmests no automašīnas. Ja ģimenē ir naudiņa automašīnai, tad jāatvēl arī līdzekļi drošam, bērna vecumam piemērotam sēdeklītim, kas jālieto atbilstīgi instrukcijai.
Skolas vecuma bērni transporta negadījumos biežāk cieš kā gājēji. Mācību gadam sākoties, var vērot, kā jaunāko klašu audzēkņi stāv krustojumā pie luksofora, gaidot zaļo gaismu. Viņi vēl ir paklausīgi un respektē to, ko māca nodarbībās par satiksmes drošību. Savukārt vecāko klašu skolēni nereti dodas pāri ielai, neievērojot luksofora aizliedzošo signālu. Maziem bērniem, to redzot, darbojas tie paši refleksi, kas liek cālēniem doties pakaļ jebkuram kustīgam priekšmetam, un viņi dodas pāri ielai, pakļaujot briesmām savu dzīvību.
Bērna dzīvību var apdraudēt arī stāvošs transporta līdzeklis, ja bērns nezina, ka tramvaju drīkst apiet tikai no priekšas, bet trolejbusu vai automašīnu - no aizmugures.
Jau sen pamanīju, ka ārzemju viesi, iesēdušies automašīnas aizmugures sēdeklī, tūdaļ meklē drošības jostu, lai piesprādzētos. Mēs vēl aizvien nevaram panākt, lai piesprādzējas priekšējie, nemaz nerunājot par aizmugurē sēdošajiem.
Pēdējā laikā arvien biežāk slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā nonāk pārgalvīgi pusaudži, kuri ar vai bez vecāku ziņas vada automašīnu. Autovadītāja tiesību nav, bet asinīs tiek konstatēts alkohols. Sekas parasti ir ļoti smagas.
Salīdzinoši retāk bērni cieš negadījumos ar sliežu transportu - taču šīs traumas ir ārkārtīgi smagas. Preču stacijās zēni vizinās, pieķērušies dzelzceļa vilciena vagoniem, vai šķērso sliežu ceļu tam neparedzētās vietās.
Arī divritenis ir transportlīdzeklis, to skaits aizvien pieaug. Bet vai bērni ir sagatavoti tam, lai parādītos uz ielas ar riteni? Riteņbraucēji neievēro luksofora sarkano gaismu, sēžot uz divriteņa, grib baudīt gājēja priekšrocības, nedodot priekšroku braucošai automašīnai un apdraudot savu dzīvību. Jau pirms 15 gadiem Vācijā priecājos par bērniem, kas rīta stundās ar divriteņiem devās uz skolu pa šim nolūkam domātiem riteņbraucēju celiņiem. Galvā ķivere, pie bagāžnieka piestiprināts lokans masts ar karodziņu, kas redzams jau no tālienes. Kad mēs to sasniegsim?
Sadzīves traumas un neorganizēta sporta traumas
Viens no biežākajiem traumu iemesliem bērniem ir šūpoles. Kāds šūpojas, cits nepacietībā gaida un pietuvojas nepieļaujami tuvu. Cits nokrīt no šūpolēm un tā vietā, lai pagulētu pie zemes, ceļas kājās un saņem triecienu ar šūpolēm. Ne vienmēr šūpoles ir lietošanas kārtībā. Cits šūpošanās paveids tautā nosaukts par tarzankām. Koka zarā tiek iesieta aukla, kuras galā ir šķērskociņš: pie tā pieturoties, uz šķūnīša jumta pakāpies drosminieks laižas pāri pagalmam. Ātrums ir tik liels, ka rokas neiztur, atlaižas no šķērskoka, un "braucējs" krīt, parasti salaužot abus apakšdelmus.
Arvien slimnīcā nonāk pacienti, kas ieskrējuši stikla durvīs. Parasti tas notiek, kādam mūkot un aizcērtot aiz sevis durvis; nopakaļ skrienošais, nespēdams apstāties, ar rokām sasit stiklu, gūstot plašas brūces. Citviet durvis ilgi stāv neiestiklotas, un visi pie tā pierod, līdz kādu dienu tās tiek iestiklotas. Ja jauno stiklu neiezīmē ar brīdinošu zīmi vai stikls nav stiegrots vai citādi pasargāts no saplīšanas, tiek radīti apstākļi traumas iegūšanai.
Bīstami ir arī durvju metāla rokturi ar smailu galu: tiem uzduroties, bērni gūst brūces augšdelmos vai krūškurvja sienā.
Skrituļslidas un skrituļdēļi bieži kļūst par iemeslu roku lūzumiem, ceļgalu sasitumiem, sastiepumiem un brūcēm. Iegādājoties skrituļslidas un skrituļdēļus, jāatlicina nauda aizsarglīdzekļiem - ceļgalu un elkoņu aizsargiem, ķiverei.
2005. gadā pēc Veselības un darba spēju ekspertīzes ārstu komisijas datiem no visiem bērniem līdz 15 gadu vecumam, kam piešķirta pirmreizējā invaliditāte, 2,8% jeb 89 bērniem to izraisījuši ievainojumi, saindēšanās un citi ārēji cēloņi. 22,5% jeb 20 no viņiem ir bērni vecumā līdz sešiem gadiem. Biežākās traumas, kuru dēļ pirmskolas vecuma bērni iegūst invaliditāti, ir acu un galvas traumas un apdegumi.
Pēc UNICEF datiem Latvija bērnu traumatisma ziņā ieņem vadošo vietu Eiropas Savienības valstu vidū. Latvijā katru gadu ceļu satiksmes negadījumos cieš 900-1000 bērnu. No tiem 25-30 zaudē dzīvību. Katru gadu 10-15 bērnu izkrīt pa namu logiem, 10 sadeg un nosmok ugunsgrēkos, 30-40 noslīkst.
Transporta negadījumos dzīvību zaudējušo bērnu skaits Latvijā divas reizes pārsniedz ES līmeni. Tam par iemeslu ir vecāku līdzatbildības trūkums un valsts nevēlēšanās risināt šīs problēmas. Bērnu traumatisma problēmas valstī nav risināmas sporādiski, kā to dara Veselības ministrija, rīkojot vai atbalstot traumatismam veltītas konferences vai Bērnu un ģimenes lietu ministrijas vadībā dibinot bērnu traumatisma apkarošanas starpresoru komisiju pirms Saeimas vēlēšanām - un ļaujot šai komisijai nomirt dabiskā nāvē, kad vēlēšanas ir notikušas.
Naivi ir cerēt, ka ekonomiskās krīzes laikā bērnu traumatisma problēmu izdosies pacelt valstiskā līmenī. Tikai civilizēta valsts spēj bērnu veselībai un izglītībai piešķirt prioritāti jebkuros laikos, jo veseli un izglītoti bērni ir valsts nākotne.
