Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska, recidivējoša ādas iekaisuma slimība, kas izpaužas ar ādas apsārtumu, niezi un lobīšanos. Pasaulē saslimstības biežuma rādītājs bērniem ir 2 %, pieaugušajiem 3—8 %. Katru gadu saslimstība pieaug gan Latvijā, gan pasaulē. Lai gan terapijas pamatprincips ir pareiza ādas kopšana, nereti ar to vien nepietiek.
SAĪSINĀJUMI
Tāpēc šobrīd visā pasaulē aktīvi pēta bioloģiskos preparātus. Rakstā apkopota informācija par mūsdienīgu terapiju no ādas kopšanas līdz jaunākajiem medikamentiem.
Lokālā terapija
Emolienti un mitrinošie līdzekļi
Emolienti joprojām tiek uzskatīti par AD uzturošās terapijas pamatu visās jaunākajās vadlīnijās, un tie jālieto nepārtraukti, lai novērstu slimības uzliesmojumus. Sausa āda ir viena no AD raksturīgākajiem simptomiem, un tā rodas no disfunkcionālas epidermālās barjeras. Šādā ādā vieglāk iekļūst alergēni, kas veicina kairinājumu un ādas iekaisumu. Ar lokāli uzklātiem mitrinošiem līdzekļiem samazina ādas sausumu un transepidermālā ūdens zudumu. [4]
Emolienti (glikola un glicerila stearāts, sojas steroli u.c.) ieeļļo un mīkstina ādu, oklūzijas līdzekļi (petrolatums, dimetikons, minerāleļļa u.c.) veido slāni, lai kavētu ūdens iztvaikošanu, bet mitrinātāji (glicerīns, pienskābe, urīnviela u.c.) piesaista un notur ūdeni.
Tradicionālie mitrinātāji tiek iestrādāti dažādās sistēmās: krēmos, ziedēs, eļļās, gelos un losjonos. Losjoni, kuriem ir augsts ūdens un zems eļļas saturs, iztvaikojot var palielināt ādas sausumu un izraisīt slimības uzliesmojumu. Turpretī biezi krēmi ar zemu ūdens saturu vai ziedes (piemēram, vazelīns), kuru ūdens saturs ir nulle, labāk aizsargā pret kserozi, taču pacienti var sūdzēties, ka tie ir pārāk taukaini. [1; 3]
Tā kā atopiskā ādā trūkst stratum corneum lipīdu (īpaši keramīda) un “dabiskā mitrinošā faktora” (higroskopisku aminoskābju maisījums, kas rodas, sadaloties filagrīnam), var noderēt mitrinātāji, kas satur šīs sastāvdaļas. Nav ieteicams lietot tīru eļļas produktu, piemēram, kokosriekstu eļļu emulsiju vietā, jo tā izsausinās ādu, palielinās transepidermālā ūdens zudumu.
Lai ādu uzturētu mitrinātu, emolienti jālieto vismaz 2 × dienā — uzreiz pēc vannas vai roku mazgāšanas, kad āda ir mitra. Tie jālieto pietiekamā daudzumā — pieaugušajiem vismaz 250 g nedēļā. [1; 3]
Mitrinošo līdzekļu lietošanai vajadzētu būt neatņemamai AD pacientu ārstēšanas sastāvdaļai, jo ir pārliecinoši pierādījumi, ka to lietošana var mazināt slimības smagumu un nepieciešamību pēc farmakoloģiskas terapijas. Turklāt vairākos klīniskos pētījumos pierādīts, ka tie mazina AD simptomus un pazīmes: niezi, eritēmu, plaisas un zvīņošanos. [4]
Vannošanās
Par vannošanās biežumu un par to, vai pacientiem ar AD ieteicama duša vai vannošanās, domas dalās, tomēr lielākā daļa vadlīniju iesaka vannošanos, pēc kuras uzreiz uzklāj mitrinātājus. Vannošanās mitrina ādu un palīdz noņemt zvīņas un kreveles.
Vannas eļļas ir vērtīgs papildinājums ādas kopšanai, īpaši zīdaiņiem un bērniem. Eļļa notur ūdeni uz ādas un novērš iztvaikošanu ārējā vidē. Noderēt var tādu antiseptisku līdzekļu pievienošana vannas ūdenim kā nātrija hipohlorīts, jo tam ir antibakteriālas īpašības. Labas ir arī sāls vannas, jo palīdz atbrīvoties no atmirušā keratīna. [1; 3]
Pēc vannošanās āda viegli jānosusina, lai vēl būtu nedaudz mitra, un uz visa ķermeņa jāuzklāj emolienti. Vannošanās ilgst 5—10 minūtes remdenā ūdenī (35—36 °C temperatūrā). [1]
Lokāli kortikosteroīdi
Lokāli lietojamie kortikosteroīdi (KS) ir pirmās izvēles pretiekaisuma terapija. AD ārstēšanā KS tiek izmantoti vairāk nekā 60 gadus, un to efektivitāte pierādīta ar dažādiem preparātiem un stiprumiem. Tos lieto gan akūtam iekaisumam, gan recidīvu profilaksei. Vairākos pētījumos pierādīts, ka samazinās ne tikai iekaisums, bet arī nieze. [4]
KS izvēli AD ārstēšanā nosaka tādi faktori kā pacienta vecums, ķermeņa zonas, uz kurām jāuzklāj medikaments, ādas iekaisuma pakāpe, kserozes pakāpe, pacienta vēlmes un medikamentu izmaksas.
Vieglam AD ieteicams lietot vājas darbības kortikosteroīdu krēmu vai ziedi (piemēram, 0,05 % dezonīdu, 2,5 % hidrokortizonu). Vidēji smagas slimības gadījumā ieteicami vidēji vai ļoti spēcīgi KS (piemēram, fluocinolons 0,025 %, triamcinolons 0,1 %, betametazona dipropionāts 0,05 %). Akūta uzliesmojuma gadījumā ne ilgāk par divām nedēļām ieteicams lietot spēcīgas vai ļoti spēcīgas darbības lokālos KS. [3]
Ja slimības aktivitāte ir viegla, lokāli uzklājamos KS lieto 2—3 × nedēļā (mēneša daudzums vidēji 15 g zīdaiņiem, 30 g bērniem un 60—90 g pieaugušajiem) kopā ar emolientiem. Šāds daudzums (pat spēcīgie lokālie steroīdi) neizraisa nelabvēlīgas lokālas vai sistēmiskas blaknes. [1]
Akūta uzliesmojuma gadījumā ieteicams lietot 1—2 × dienā, līdz iekaisums ievērojami mazinājies. Lai gan lielākoties AD ārstēšanai parasti iesaka KS lietot 2 × dienā, tomēr pierādījumi liecina, ka daži spēcīgi kortikosteroīdi 1 × dienā var būt tikpat efektīvi. [4]
Nieze ir galvenais simptoms, lai novērtētu atbildreakciju uz ārstēšanu, un nevajadzētu sākt KS lietošanas biežumu samazināt, pirms nieze nav lielā mērā uzlabojusies.
Jāatceras, ka lokālo KS blakusparādības ir ādas izmaiņas, galvenokārt ādas atrofija. Ādas izmaiņas izpaužas kā ādas plānums, teleangiektāzijas (rubeosis steroidica), spontānas rētas (pseudocicatrices stellaires, ekhimoze, striae distensae). Īpaša sejas ādas reakcija ir rozācijai līdzīgs periorāls dermatīts, kas rodas neatbilstīgi ilgstošas KS lietošanas dēļ. Āda kļūst “atkarīga” no KS (“sarkanās sejas sindroms” jeb kortikosteroīdu atkarības sindroms).
Citas blakusparādības ir purpura, strijas, hipertrihoze. Daudzas no šīm blaknēm izzūd pēc KS kursa, bet tas var ilgt mēnešus. Klīniskajos pētījumos, lietojot vidējas iedarbības KS proaktīvi (1—2 × nedēļā ne ilgāk par 40 nedēļām), šīs nevēlamās blakusparādības nav pierādītas. [1; 4]
Bērniem jāizvēlas mazāk stipri KS nekā pieaugušajiem, ņemot vērā proporcionāli lielāko ķermeņa virsmas un svara attiecību, tāpēc absorbcijas pakāpe ir augstāka.
Lai gan KS lietošana ir pamatota, pacientu bailes (kortikofobija) no KS blakusparādībām ir diezgan izplatītas. Pētījumos izgaismojas, ka pacienta zināšanas par steroīdu klases potenci ir vājas, tāpēc viņi nav līdzestīgi medikācijai. Lai atsaucība lokāli uzklājamo KS lietošanā, ārstējot AD, būtu labāka, ir svarīgi kliedēt nepareizos uzskatus, tādējādi izvairoties no nepietiekamas un nepareizas ārstēšanās. [4]
Lokāli kalcineirīna inhibitori
Alternatīva KS kursam — lokāli lietojamie kalcineirīna inhibitori (KI), kas ir AD pretiekaisuma terapijas otrās līnijas preparāti, lai gan dažās zonās, piemēram, sejā, krokās un dzimumorgānu apvidū, tos var uzskatīt par pirmās izvēles medikamentu, jo tie nerada ādas atrofiju.
KI ir imūnmodulatori, kas inhibē no kalcineirīna atkarīgo T šūnu aktivāciju, bloķējot proinflammatoro citokīnu un AD iekaisuma reakcijas mediatoru sekrēciju. Lokāli takrolims rada izmaiņas epidermas antigēnu prezentējošās dendrītiskajās šūnās, izraisot samazinātu imunoloģisku reakciju uz antigēniem.
Ir divi lokāli lietojami KI: takrolima ziede (stiprums 0,03 % un 0,1 %) un 1 % pimekrolima krēms. Takrolims paredzēts vidēji smaga vai smaga AD ārstēšanai pacientiem no divu gadu vecuma. [2; 4] Datu par bērniem līdz divu gadu vecumam ir maz. Savukārt pimekrolims paredzēts viegla vai vidēji smaga AD ārstēšanai. Iesaka izvairieties no līdzekļu lietošanas bērniem, kas jaunāki par diviem gadiem, jo klīniskajos pētījumos konstatētas biežākas augšējo elpceļu infekcijas bērniem, kas jaunāki par diviem gadiem un tika ārstēti ar pimekrolimu. [3; 4]
Ieteicams proaktīvi un periodiski lietot lokālo KI kā uzturošo terapiju (2—3 × nedēļā), lai novērstu recidīvus, vienlaikus samazinot nepieciešamību pēc lokālo KS uzklāšanas, un šāda taktika ir efektīvāka nekā tikai mīkstinošu līdzekļu lietošana. [4] Lokāli KI jālieto 2 × dienā. Turklāt pierādīts, ka proaktīva takrolima ziedes lietošana ne ilgāk par gadu ir droša un efektīva, lai samazinātu uzliesmojumu skaitu un uzlabotu dzīves kvalitāti gan pieaugušajiem, gan bērniem. [1]
Takrolima ziede un mazākā mērā pimekrolima krēms var izraisīt dedzinošu sajūtu un īslaicīgi pasliktināt ādas stāvokli, īpaši, ja to uzklāj uz akūti iekaisušas ādas. Tas sākas apmēram piecas minūtes pēc medikamenta lietošanas un var ilgt stundu, parasti pēc 2—3 dienām izzūd. [1; 2]
Lokāla KI lietošana nav saistīta ar palielinātu risku limfomas, nemelanomas ādas vēža, citu ļaundabīgu audzēju attīstībai vai fotokancerogenitātei. Lai gan 2006. gadā ASV tika izdots pierādīti pamatots brīdinājums par ļaundabīgo audzēju attīstības palielināšanos saistībā ar KI. Tomēr vairāki pētījumi liecina, ka ir paaugstināts limfomas risks, kas korelē ar AD smagumu, bet ne ar lokāla KI lietošanu. Tātad smags AD per se palielina risku limfomas attīstībai. [1; 4; 6]
Krizaborols
Krizaborols ir lokāls fosfodiesterāzes–4 inhibitors (PDE4), ko FDA 2020. gada martā apstiprināja viegla vai vidēji smaga AD ārstēšanai pieaugušajiem un bērniem no trīs mēnešu vecuma. PDE4 inhibīcijas rezultātā palielinās intracelulārais cikliskais adenozīna monofosfāts, kas izraisa pruritogēno citokīnu ražošanas samazināšanos. Tiek nomākta TNFα, interferona γ, IL–17, IL–23, IL–4, IL–5, IL–13, IL–22 izdalīšanās, un tie visi ir citokīni, kas saistīti ar AD patoģenēzi. Lai gan krizaborols ir drošs ilgstošai lietošanai, tā efektivitāte joprojām ir neskaidra, jo pētījumos novērots liels placebo efekts.
Blakusparādības attīstās 4,4 % gadījumu — tās ir vieglas, galvenokārt reakcija lietošanas vietā (sāpes, parestēzija, dedzināšana). Pierādīts, ka krizaborola sistēmiskā iedarbība ir ierobežota pat pēc maksimālas devas (3 mg/cm2). Grūti noteikt krizaborola efektivitāti salīdzinājumā ar lokāli lietojamajiem KS vai KI. [5]
Sistēmiskā terapija
Pacientiem ar vidēji smagas vai smagas gaitas AD vai nepārejošu slimību, kas nereaģē uz lokālu terapiju, jāizvēlas fototerapija vai sistēmisku imūnmodulatoru/imūnsupresantu lietošana, lai adekvāti kontrolētu slimību. Pierādījumi par fototerapijas un sistēmiskās terapijas efektivitāti un drošumu bērniem ir ļoti ierobežoti. Tomēr šie terapijas veidi pieļaujami bērniem pēc 12 gadu vecuma, ja efekts no citiem terapijas veidiem nav vēlamais vai ja slimība būtiski ietekmē dzīves kvalitāti.
Fototerapija
Saulainajā periodā AD pacientiem bieži vien tiek novērota slimības remisija un klīniskā stāvokļa uzlabošanās, tieši tāpēc ultravioletā starojuma terapija tiek uzskatīta par vienu no līdzekļiem, lai slimību kontrolētu. Terapijā izmanto šaura spektra ultravioleto B (Nb–UVB), plaša spektra ultravioleto B (UVB), ultravioleto A1 (UVA1) vai Psoralens kopā ar ultravioleto A starojumu. Fototerapija ir imūnmodulējoša, mazina Th2 radīto citokīnu aktivitāti, inhibē antigēnu prezentējošās šūnas un Langerhansa šūnas, samazina imūno atbildi.
Nb–UVB terapija kā pirmā izvēle tiek ieteikta pieaugušajiem, kam lokālā terapija nav uzlabojusi slimības gaitu. Fototerapijas seansi notiek 2—3 × reizes nedēļā. Ja efekta no Nb–UVB terapijas nav, ieteicams turpināt ar UVB vai UVA1. Lokālos KS var turpināt lietot arī fototerapijas laikā, lai veiksmīgāk kontrolētu terapijas gaitu. Pēc nepieciešamības lietojami arī emolienti, jo terapija var radīt izteiktu ādas sausumu, jutīgumu un niezi. [3]
Zīdaiņiem un bērniem fototerapija nav piemērota, taču bērniem vecumā pēc 12 gadiem, kuriem nav efekta no lokālas terapijas, iespējams pievienot fototerapiju, tomēr ārstam vienmēr jāizsver ieguvumi no terapijas un riski.
Mīnusi: izmaksas, pacientam vairākas reizes nedēļā jādodas uz terapijas seansu. Ilgs fototerapijas kurss palielina risku kā melanomas, tā citu ļaundabīgu ādas audzēju attīstībai. [7]
Ciklosporīns
Ciklosporīns ir perorāli lietojams KI, darbojas kā imūnsupresants — samazina limfocītu aktivitāti un inhibē IL–2 produkciju. Pirmā izvēle smaga AD gadījumā. Ciklosporīna īstermiņa lietošana perorāli ir terapijas iespēja pacientiem ar vidēji smagas vai smagas gaitas AD. Devu (3—5 mg/kg dienā) pielāgo, sadalot divās daļās, un lieto 4—8 nedēļas vai ilgāk (līdz terapeitiskā efekta sasniegšanai). Tad devu samazina līdz minimālajai efektīvajai un pakāpeniski mazina līdz stabilai slimības remisijai. Pēc ciklosporīna kursa terapiju drīkst turpināt ar lokāliem KS un emolientiem.
Bērni, kas vecāki par 12 gadiem, ciklosporīnu var lietot gadījumos, kad efekts no citiem terapijas veidiem nav vēlamais.
Biežākās blaknes ir nieru toksicitāte, arteriāla hipertensija, hipertrihoze, smaganu hiperplāzija un paaugstināts risks sekundāru infekciju attīstībai. Trīs mēnešus katru otro nedēļu jākontrolē asinsspiediens un kreatinīna līmenis serumā, pēc tam — reizi mēnesī. Ja šie rādītāji ir paaugstināti, tā ir indikācija devas samazināšanai vai medikācijas pārtraukšanai. [8]
Metotreksāts
Metotreksāts ir ķīmijterapijas līdzeklis un imūnsupresants, kas reducē alergēnspecifisku T šūnu aktivitāti. Ilgtermiņa terapijas iespēja pacientiem ar vidēji smagas vai smagas gaitas AD — pieaugušajiem, jauniešiem, kā arī bērniem ar nosacījumu, ka ar lokālu terapiju slimības gaitas kontrole nav iespējama. Metotreksātu visbiežāk lieto 7,5—25 mg/devā nedēļā, papildus lietojot 1 mg folskābes dienā, lai mazinātu metotreksāta iespējami izraisīto toksikozi. Metotreksāta iedarbība var būt lēna, terapijas efektu var novērot tikai pēc lietošanas dažus mēnešus.
Biežākās blaknes ir slikta dūša, diskomforts kuņģa—zarnu traktā, paaugstināti aknu enzīmu rādītāji, galvassāpes, nogurums. Periodiski jāveic laboratoriskā izmeklēšana (kopējā asinsaina un aknu rādītāji), lai izslēgtu hematoloģisku vai aknu toksicitāti. [9]
Citi imūnsupresanti
Kā otrās līnijas sistēmiskos imūnsupresantus ilgtermiņa terapijai lieto azatioprīnu un mikofenolāta mofetilu.
Azatioprīns
Purīna sintēzes inhibitors, samazina leikocītu proliferāciju, tiek lietots kā otrās līnijas medikaments pieaugušajiem ar smagas gaitas AD. Sākot ar 2—3 mg/kg, klīnisks uzlabojums novērojams vidēji pēc četrām nedēļām, bet var būt tikai pēc 6—8 nedēļām. Ilgstoša azatioprīna lietošana var būt saistīta ar limfopēniju, progresējošu anēmiju un paaugstinātiem aknu enzīmu rādītājiem.
Mikofenolāta mofetils
Inhibē de novo purīna sintēzes ceļu → nomāc limfocītu funkcijas. Var būt terapijas iespēja pacientiem, kam ir citu imūnsupresantu nepanesība. Parasti lieto 720—1440 mg/dn, klīnisks uzlabojums 6—8 nedēļas pēc terapijas sākšanas. Rakturīgākās blaknes: nogurums, gripai līdzīga simptomātika un diskomforts kuņģa—zarnu traktā. [10; 14]
Perorāli lietojamie antihistamīni
Perorālos H1 antihistamīnus (AH) plaši izraksta kā terapijas papildinājumu pacientiem ar AD, lai atvieglotu niezes simptomātiku. Pierādījumi, ka šī terapija sniedz labumu, ir ļoti nepamatoti, jo nav veikti lieli, nejaušināti, ar placebo kontrolēti pētījumi, lai to pierādītu. Tomēr I klases sedatīvie AH (difenhidramīns, hidroksizīns, ciproheptadīns u.c.) var uzlabot dzīves kvalitāti pacientiem ar izteiktiem miega traucējumiem, lai gan optimālā deva un terapijas ilgums vēl nav izpētīts. [11]
Jaunākās paaudzes AH efektivitāte kā papildterapija lokālai terapijai pacientiem ar AD nav pierādīta. Tiek uzskatīts, ka tie jāizvēlas pacientiem, kam ir citi atopijas simptomi, piemēram, nātrene, alerģisks rinīts vai astma. [12]
Jaunākie medikamenti
Dupilumabs
Dupilumabs ir cilvēka monoklonālā antiviela, kas inhibē IL–4 un IL–13, pierādīta efektivitāte niezes samazināšanā, mainās arī ādas klīniskais stāvoklis un mazinās risks sekundāras infekcijas attīstībai. Nejaušinātos klīniskos pētījumos par dupilumabu versus placebo lielai daļai pacientu dupilumaba grupā strauji uzlabojās niezes NRS (simptomu novērtējuma skalas) rādītāji (par ≥ 4 punktiem jau 2. nedēļā; p < 0,01); ārstēšanas laikā pieauga pacientu daļa ar labu atbildreakciju, vērtējot pēc niezes NRS rādītājiem. Mazinājās arī AD objektīvās pazīmes. [26; 27]
Dupilumabs ir terapijas variants pacientiem, kam slimības kontrole neizdodas ar ciklosporīnu, metotreksātu, mikofenolāta mofetilu vai azatioprīnu. Dupilumabam ir labāks drošuma profils, lietojot ilgtermiņā, novēro mazāk blakņu, tomēr tā dārdzība ir iemesls, kāpēc to izmanto visai reti. [1]
Pierādīta efektivitāte III fāzes pētījumos: sākuma deva pieaugušajiem 600 mg, pēc tam 300 mg katru otro nedēļu. Bērniem > 6 gadu vecumā un jauniešiem deva samērīgi ķermeņa masai: ja < 60 kg, tad sākuma deva 400 mg, pēc tam 200 mg katru otro nedēļu. Paralēli dupilumabam nereti lieto lokāli uzklājamos kortikosteroīdus. [25; 28]
Janus kināzes inhibitori
Tofacitinibs un baricitinibs ir perorāli lietojami mazmolekulāri medikamenti, kas darbojas kā Janus kināzes inhibitori, iepriekš pierādīti kā efektīvi reimatoīdā artrīta ārstēšanā, bloķējot IL–4, IL–5 un IL–13 darbību, kuri atbild par imūno atbildreakciju un iekaisuma veidošanos. Lokāli lietojams tofacitinibs pierādījis efektivitāti psoriāzes ārstēšanā.
AD ārstēšanā tofacitinibs pētīts II fāzes nejaušinātā pētījumā: 69 pacienti četras nedēļas lietoja 2 % tofacitiniba ziedi, uzrādot klīniski stabilu gaitu: pacientiem nozīmīgi uzlabojās EASI, salīdzinot ar placebo grupu. [16]
Nejaušinātā pētījumā izvērtēja upadacitiniba efektivitāti: 167 pacienti ar vidēji smagas vai smagas gaitas AD to 16 nedēļas perorāli lietoja devās 7,5 mg, 15 mg, 30 mg un placebo. Procentuāls EASI uzlabojums tika novērots 39 %, 62 % un 74 % gadījumu — attiecīgi 7,5 mg, 15 mg, 30 mg saņēmēju grupās, salīdzinot ar placebo grupu, kur uzlabojums bija tikai 23 %. Blaknes (augšējo elpceļu infekcijas, AD gaitas pasliktināšanos un akni) novēroja 71—79 % pacientu upadacitiniba grupā un 63 % pacientu placebo grupā. [15]
Lai gan lokālie un sistēmiskie JAK inhibitori uzrāda labus rezultātus, nepieciešami plašāki pētījumi, lai izvērtētu efektivitāti un drošumu ilgtermiņā.
Anti–IL–31 antivielas
Nemolizumabs ir cilvēka monoklonālā antiviela, kas darbojas pret A receptoru IL–31, jaunatklātu citokīnu, kas saistīts ar hronisku ādas iekaisumu un niezi. Daži pētījumi norāda, ka nemolizumabs var būt efektīvs niezes mazināšanai AD pacientiem.
II a fāzes nejaušinātā pētījumā, kas ilga 12 nedēļas, tika novērtēta nemolizumaba efektivitāte, papildus nesaņemot lokālos KS vai KI. 267 pacientiem ievadīja zemādas injekcijas ar 0,1 mg, 0,5 mg vai 2 mg uz katru ķermeņa masas kilogramu vai placebo. 12. nedēļā nieze samazinājās par 44 %, 60 % un 63 %, pacientiem saņemot 0,1 mg/kg, 0,5 mg/kg un 2 mg/kg; placebo grupā par 23 %. AD izplatība (BSA) samazinājās par 8 %, 20 % un 19 % attiecīgi 0,1 mg/kg, 0,5 mg/kg un 2 mg/kg saņēmēju grupās; placebo grupā par 16 %. Pētījuma laikā novērotās blaknes: elpceļu infekcijas, AD paasinājums/sekundārs iekaisums. [17]
Lai gan nemolizumabs uzrāda efektivitāti niezes samazināšanā, mazinot niezes—kasīšanās (itch–scratch) ciklu, ilgtermiņa efektivitāte un drošums būs jānovērtē lielākos pētījumos.
Anti–IL–13 antivielas
Lebrikizumabs ir monoklonālā antiviela, kas specifiski saistās ar IL–13 — pleiotropu T2 helpera citokīnu, kam, iespējams, ir nozīme barjerfunkcijas un iekaisuma patoģenēzē AD, astmas un plaušu fibrozes gadījumā.
Lebrikizumabu II a fāzes nejaušinātā pētījumā 16 nedēļas saņēma 280 pacienti ar vidēji smagas vai smagas gaitas AD: 125 mg ik pēc 4 nedēļām, 250 mg ik pēc 4 nedēļām vai placebo ik pēc 2 nedēļām. Glābējterapijai bija ļauts izmantot lokālos KS. Visas lebrikizumaba grupas 16. nedēļā uzrādīja no devas atkarīgu, statistiski nozīmīgu EASI samazinājumu, salīdzinot ar placebo grupu. Biežākās blaknes: augšējo elpceļu slimības, nazofaringīts, galvassāpes, sāpes injekcijas vietā, nogurums. [18]
Lebrikizumabs ir pierādīti efektīvāks, lietojot kopā ar KS, salīdzinot ar KS lietošanu monoterapijā, tomēr nepieciešami ilgtermiņa pētījumi.
Anti–IL–22 antivielas
Nelielā II fāzes nejaušinātā pētījumā analizēja i/v fezakinumaba (IL–22 antagonista) efektivitāti un drošumu AD terapijā: 60 pacienti saņēma fezakinumabu (sākuma deva 600 mg, turpmāk 300 mg katru otro nedēļu) vai placebo 12 nedēļas, pēc tam vēl astoņas nedēļas. Fezakinumaba grupā SCORAD 12. un 20. nedēļā samazinājās vairāk nekā placebo grupā (attiecīgi 13,8 un 18,8 fezakinumaba grupā, 8 un 11,7 — placebo grupā). [19]
Eksperimentālā terapija
Probiotikas
Probiotiku — Lactobacillus un citu organismu — lietošana tiek pētīta kā terapijas līdzeklis zīdaiņiem un bērniem ar AD, bet pierādīts tikai neliels uzlabojums.
2018. gadā veikts sistēmisks pārskats par 39 nejaušinātiem pētījumiem (2599 dalībnieki), kur 4—6 nedēļas p/o lietoti dzīvie probiotiķi (Lactobacillus un bifidobaktēriju dzimtas mikroorganismi) vai placebo bērniem un pieaugušajiem ar vidēji smagu vai smagu AD. Statistiski ticama uzlabojuma salīdzinājumā ar placebo grupu nebija, tāpat probiotiku lietošana nemazināja nepieciešamību lietot lokālos KS. [20]
Pārtikas piedevas
Tādu pārtikas piedevu kā vitamīni, zivju eļļa un augu bāzes taukskābju lietošana AD pacientu grupai nepierādīja efektivitāti. Lai arī naktssveces eļļu, kas bagāta ar gamma linolskābi, plaši izmanto kā papildinājumu AD pacientiem, tomēr meta–analīzē par 19 nejaušinātiem pētījumiem netika pierādīts statistiski ticams klīniskais uzlabojums. [21]
Melatonīns
Melatonīns ir hormons, ko producē smadzeņu epifīze, un tas regulē miega—nomoda ritmu. Dažos pētījumos tiek runāts par melatonīnu kā antioksidantu, pretiekaisuma līdzekli un imūnmodulatoru. [22] Bērniem un pieaugušajiem ar AD tiek novērota korelācija starp melatonīna daudzumu, slimības smaguma pakāpi un miega traucējumiem.
Divos nelielos nejaušinātos pētījumos melatonīna lietošana samazināja slimības smaguma pakāpi un uzlaboja miega kvalitāti bērniem un pieaugušajiem ar AD. Pētījumos melatonīns tika izmantots 3 mg un 6 mg devā, un abos gadījumos tika novērots statistiski ticams uzlabojums, salīdzinot ar placebo. [23]
Nepieciešami lielāki pētījumi ar ilgāku pacientu novērošanu, lai izvērtētu melatonīna lietošanu ilgtermiņā, kā arī drošumu, sevišķi bērnu populācijā.
Leikotriēna receptoru antagonisti
Montelukasts ir perorāls leikotriēna receptoru antagonists, pierādīts astmas un alerģiska rinīta terapijā bērniem un pieaugušajiem. Ir pētīts arī AD pacientiem, tomēr rezultāti ir neviennozīmīgi.
Sistemātiskā piecu pētījumu apskatā par 202 pieaugušajiem un vismaz sešus gadus veciem bērniem ar vidēji smagu vai smagu AD montelukastu 4—6 nedēļas lietoja 10 mg/dn pieaugušajiem un 5 mg/dn bērniem. Rezultātus izvērtējot pret placebo, trīs pētījumos netika pierādīta statistiski ticama efektivitāte, bet divos tika uzrādīts klīniskās ainas uzlabojums. [24]
Tā kā nav statistiski ticamu avotu, kas pierādītu leikotriēna receptoru antagonistu efektivitāti, tie nav ieteicami pacientiem ar AD.
