“Grūtie” pacienti, “es nevaru” pacienti, pacienti, kas ārsta kabinetā atgriežas ik pārnedēļu, — pacienti ar angioveģetodistonijas diagnozi. Maijā notikusī konference “Angioveģetodistonija — tās diagnostika un ārstēšana” iezīmēja tēmas aktualitāti: daudz pacientu un maz skaidrības par nozoloģiju un ārstēšanu.
Konference, ko rīkoja Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedra un klīnika sadarbībā RSU Tālākizglītības fakultāti, Latvijas Pediatru asociāciju, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociāciju, Latvijas Psihosomatikas un psihoterapijas asociāciju un farmācijas kompāniju Olainfarm, tā noritēja sirsnīgā un diskusijām atvērtā gaisotnē un bija izcili kupli apmeklēta, visiem vietas nodrošināja tikai papildkrēsli. Konferenci atklāja Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas profesore Gunta Ancāne, sēžoties pie klavierēm, lai klausītājiem uzdāvinātu Johana Sebastiana Baha prelūdiju Do mažorā, bet noslēdza ar studentu himnu Gaudeamus Igitur. Diskusijas rosināšanai konferences organizatori bija sarūpējuši gan vērtīgas prezentācijas, ganklīnisko gadījumu ilustrācijas, ko etīžu veidā bija izveidojis režisors Pēteris Krilovs un uz skatuves izspēlēja studenti. Rakstā — ieskats konferences galvenajās atziņās.
Profesore Gunta Ancāne atklāj konferenci
Angioveģetodistonijas sastopamība, klasifikācija un etiopatoģenēze
Pētījumi liecina, ka ģimenes ārstu praksē angioveģetodistonijas klīniskā aina novērojama 25—50 % pacientu. RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnika pirms konferences veica kolēģu aptauju, vaicājot: cik ārsta praksē ir pacientu ar angioveģetodistonijas simptomiem? 50 % atbildēja, ka šādu pacientu ir daudz, 40 % — vidēji daudz, 10 % — maz.
Populācijā indivīdi ar angioveģetodistonijas klīnisko ainu ir vēl biežāk sastopami nekā ģimenes ārstu praksēs. Sabiedrībā valda uzskats, ka ar šo patoloģiju jāsadzīvo, ka ārsti nevar palīdzēt. Kāpēc tā notiek — šo jautājumu prezentācijā uzdeva Dr. Dace Krūmiņa (RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedra un klīnika). Atbilde: trūkst zināšanu par etiopatoģenēzi, nav klasifikācijas, nav ārstēšanas vadlīniju! Vieniem un tiem pašiem simptomiem lieto dažādus nosaukumus: angioveģetodistonija, somatoformi traucējumi, somatoforma veģetatīva disfunkcija, veģetatīvā distonija, neirocirkulatora astēnija, iekšējo orgānu funkcionāli traucējumi, bodily distress syndrome, MUS, SUS.
SSK–10 klasifikatorā somatoformi traucējumi (F45) definēti kā “traucējumi, ko raksturo fizisko simptomu atkārtošanās kopā ar pastāvīgām prasībām pēc medicīniskiem izmeklējumiem, lai gan atrades atkārtoti ir negatīvas un ārsti cenšas pārliecināt, ka simptomiem nav nekāda fiziska pamata. Ja arī ir kādi fiziski traucējumi, tie neizskaidro simptomu raksturu un apmēru, pacienta distresu un raizes.” Definīcija, kas lielu skaidrību nevieš!
Ārstiem ir “grūti”, jo trūkst zināšanu, ko darīt, kā palīdzēt pacientiem, tas rada bezpalīdzību, vainas izjūtu, mazvērtību, dusmas. Pacients jūtas nesaprasts, atstumts, jo “jums jau nekas nav”. Nē, “pacientam ir”! Pacientam ir hronisks emocionāls distress, kas var izpausties kā riska uzvedība, emocionāli simptomi un somatiski simptomi. Bet izmeklējumi un analīzes ir bez patoloģiskas atrades. Hronisks emocionāls distress ir patoloģiski liela kauna un vainas izjūta, bailes, dusmas un trauksme. Tā avoti meklējami ģimenes emocionālajā vidē — vecāku apzināti vai neapzināti radītā, ja bērns tiek vērtēts zemāk par citiem (“Kā tas izskatīsies? Ko citi teiks?”). Netiek izrādīta cieņa bērna vēlmēm un vajadzībām, bērnam rodas pastāvīgs saspridzinājums būt labam “priekš citiem” . Šādās ģimenēs augušiem bērniem pieaugušā vecumā attīstās aleksitīmija — traucēta emociju atpazīšana.
Dr. Līga Kozlovska stāsta par angioveģetodistonijas diferenciāldiagnozi — cik daudzām slimībām var būt simptoms “elpas trūkums”!
Emociju psihofizioloģija
Dr. Olegs Pļesunovs (RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedra un klīnika) izskaidroja emociju psihofizioloģiju: svarīgi atcerēties, ka primārie aizsardzības afekti (dusmas, bailes, trauksme) rodas galvas smadzeņu evolucionāri senākajā daļā — limbiskajā sistēmā, amigdalā jeb mandeļveida kodolā, dažādu sensorisko informāciju saņemot tieši no maņu orgāniem un sensoriskās garozas. Ar emocijām saistītās atmiņas glabājas hipokampā, kas palīdz izvērtēt attiecību emocionālo kontekstu, ietekmē nākotnes prognozes un gaidas pēc iepriekšējās pieredzes. No amigdalas emocijas pa ascendējošām šķiedrām nonāk galvas smadzeņu orbitofrontālajā garozā (pieres daivā) un priekšējās jostveida krokas ventrālajā daļā, kur tiek apzinātas kā jūtas (nevis afektīvas reakcijas). No amigdalas emociju signāls aiziet arī uz augstākajiem ANS centriem hipotalāmā un smadzeņu stumbrā, kur nodrošina ķermeņa mobilizāciju uzvedības reakcijām: sarunai, mīlestībai, cīņai, bēgšanai.
Interesanti, ka smadzeņu funkcionālie pētījumi bieži rāda, ka, cilvēkam saskaroties ar kaut ko, kas viņu ļoti saviļņo vai pārbiedē, līdz garozai signāls neaiziet, jūtas paliek nepazinātas, bet ķermeņa reakcija ir vienmēr. Hipokamps zina, no kā vajag baidīties vai dusmoties, bet amigdala nodrošina aktivāciju ķermenim. Lūk, neirofizioloģiskā matrice, kas parāda terapijas koncepciju par apzinātiem un nepazinātiem procesiem! Apzinātie procesi var būt dažkārt, bet neapzinātie — vienmēr. Psihoterapijā strādā, lai neapzinātos procesus padarītu apzinātus.
Konferences dalībnieki pulcējas un gatavojas interesantai darba dienai
Kāds ir tipisks angioveģetodistonijas pacients?
AVD gadījumā katra organisma sistēma reaģē citādi: sirds—asinsvadu sistēma ar asinsspiediena svārstībām, aritmiju, sāpēm krūškurvja kreisajā pusē, dūrienveida sāpēm 5. starpribā; elpošanas sistēma — ar elpas trūkumu; kuņģa—zarnu trakts ar vemšanu, meteorismu, atraugām, caureju vai aizcietējumiem; termoregulācijas sistēma ar drebuļiem, palielinātu sviedru izdali, karstuma un aukstuma viļņiem, subfebrilu temperatūru; vestibulārā sistēma ar galvas reiboņiem, ģīboņiem, tinnitus; urīnizvadsistēma ar biežāku urinēšanu, niezi; emocionālā sfēra ar iekšēju sasprindzinājumu, apātisku garastāvokli, miega traucējumiem, raudulīgumu.
Prof. Guntis Bahs, RSU Medicīnas fakultātes dekāns,prezentācijāiezīmējatipisku AVD pacientu: 18—30 gadus vecs, pārsvarā sieviete, ar attīstītu emocionalitāti, izglītots, materiāli nodrošināts (ir laiks pašanalīzei), ar līdzīgu veselības problemātiku asinsradiniekiem, ar minimālu fizisko ikdienas aktivitāti, raksturīga neuzticēšanās viedoklim, kas nesakrīt ar paša viedokli, sūdzības par dažādu orgānu sistēmu slimībām (“es nevaru” pacienti), sūdzības var ilgt daudzus gadus (sāpes krūtīs tā arī neattīstās par infarktu!), visbiežāk tās nav atkarīgas no ārstēšanas satura, specifiskos izmeklējumos neizdodas konstatēt objektīvi izmērāmas patoloģijas, sūdzību intensitāte un subjektīvā pašsajūta korelē ar pacienta psihoemocionālo veselību, atkārtotu izmeklējumu sērijas nostiprina pacienta pārliecību par draudiem veselībai, maina pacienta personību un viņa piederīgo dzīvi.
Lektori (no kreisās): Dr. Dace Krūmiņa, Dr. Mārcis Zeibārts, Dr. Sandra Vestermane, prof. Inguna Lubaua, prof. Ilze Grope
Angioveģetodistonijas diferenciālā diagnoze
Dr. Līga Kozlovska, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, uzsvēra AVD diferenciāldiagnozi — AVD simptomi var slēpties aiz desmitiem slimību. Pacients pie ģimenes ārsta atnāk ar simptomu komplektu, un ģimenes ārstam 15 minūtēs (vidēji tik gara ir vizīte pie ģimenes ārsta Latvijā), runājot ar pacientu, kas stāsta par AVD simptomiem, galvenais ir izslēgt nopietnas somatiskas slimības. Pētījumi rāda, ka sirdsklauvju, pārsitienu cēlonis trešdaļā gadījumu ir psiholoģisks. Pārsitieni lielākajā daļā gadījumu ir labdabīgi, tomēr ap 50 % gadījumu tie izraisa ritma patoloģijas vai aritmijas. 67 % pacientu, kas sūdzas par pārsitieniem/sirdsklauvēm, ir diagnosticēta panika ar paroksismālu trauksmi, kad īstenībā viņiem ir īstā aritmija.
Dr. Līga Kozlovska prezentēja arī divus klīniskos gadījumus. Vienā no tiem it kā tipisks somatoformo traucējumu pacients. 16 gadus veca meitene sūdzas par galvassāpēm, sirdsklauvēm, elpas trūkumu, sāpēm vēderā, svīšanu, reiboņiem, ģībšanas sajūtu. Bieži slimo ar saaukstēšanās slimībām, kas ātri pāriet. Vēlas atbrīvojumus no sporta nodarbībām un baseina. Meitene dzīvo ar māti, kas viena audzina meitu. Tēvs miris ar vēzi, kad meitenei bija desmit gadi. Ģimenes ārstu apmeklē vismaz reizi mēnesī kopā ar mammu. Somatiski — vesela, vienīgi izteikta adipozitāte, neregulāras mēnešreizes. Pacientei veikti izmeklējumi: EHO, FGS, EEG — bez patoloģiskām izmaiņām. Klīniskās asins analīzes — norma. US vēdera dobumam, mazajam iegurnim — bez patoloģiskām izmaiņām. Paciente konsultēta pie bērnu neirologa, ginekologa, kardiologa, endokrinologa. Diagnoze: F45.3 — somatoforma veģetatīva disfunkcija. Adipozitāte II. Parādījušies arī kompulsīvi ēšanas traucējumi. Diskusijā prof. Gunta Ancāne aicināja pārdomāt: iespējams, pacientei nav posttraumatiskais sindroms, bet pēc tēva nāves meitene nav izgājusi sērošanas stadijas?
Prof. Guntis Bahs, papildinot šo lekciju, ieskicēja dažas AVD raksturīgās pazīmes, kas ģimenes ārstam 15 minūtēs ļautu nostāties uz pareizās takas un būt drosmīgam, izlēmīgam, atsakoties no dārgiem, neauglīgiem izmeklējumiem.
- Sāpes krūtīs. AVD raksturīgās pazīmes: ilgstoši nerada kardiālus notikumus, sāpes ir mirklīgas, durstīgas, pavada izbīlis, bailes, panika, sāpes nepastiprinās fiziskas slodzes/tahikardijas brīdī. Ieteikumi: rūpīga anamnēze, fiziskās slodzes tests un troponīna noteikšana atsevišķos gadījumos!
- Paaugstināts asinsspiediens: hipertensija nav pastāvīga, tai ir saistība ar individuālu emocionālu stresu, nav mērķa orgānu bojājumu, efektīvāk par medikamentiem spiedienu normalizē miegs un emocionāla atpūta. Ieteikumi: rūpīga anamnēze un režīma maiņa — fiziska slodze speciālista uzraudzībā.
- Disritmijas: ar izteiktām sliktām izjūtām un aktīvām sūdzībām, bailēm, trauksmi, panikas pievienošanos, neatkarīgas no saprotama ārēja iemesla, parasti miera stāvoklī, naktī, tumsā, vienatnē. Ieteikumi: iemācīt pacientu atrast pulsa noteikšanas vietas un skaitīt pulsa frekvenci!
Profesors pieminēja arī “sarkanās līnijas”, kas izslēdz AVD iespēju: vecums, pierādīta sirds, aknu, nieru, plaušu u.c. slimība ar patstāvīgu patoģenēzi, pierādāms pozitīvs efekts no specifiskas medikamentozas (piemēram, antihipertensīvas) terapijas, slimības progresējošā gaita.
AVD diagnostikā visvērtīgākā ir nesteidzīgi ievākta detalizēta anamnēze! Saruna ir iedarbīgāka nekā vairums citu paņēmienu.
Angioveģetodistonijas problēma pediatrijā
Prof. Ilze Grope, RSU Tālākizglītības fakultātes dekāne, Latvijas Pediatru asociācijas vadītāja, pastāstīja, ka pediatrijas praksē gandrīz 50 % no visiem ambulatorajiem apmeklējumiem saistīti ar somatoformu veģetatīvu distoniju (SVD). Meitenēm biežāk nekā zēniem (10 : 1), raksturīgo sūdzību pīķa periods ir pusaudžu vecums (10—16 gadi). Sūdzības, kas saistāmas ar urīnizvades sistēmu un kuņģa—zarnu traktu, iezīmējas 3—6 gadu vecumā un uzplaukst pusaudžu vecumā. Galvassāpes parasti raksturīgas pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Ar sāpēm saistītas sūdzības biežāk meitenēm 11—19 gadu vecumā.
SVD etioloģija neskaidra, bet bērniem ir zināmi riska faktori: individuālie faktori (bērns ar tendenci uz izcilību; saasināta līdzcilvēku attieksmes uztvere; personīgā pieredze ar fiziskām slimībām; apzinīgs, neaizsargāts, jutīgs, centīgs bērns); ģimenes faktori (vecāki ar SVD; vecāki ar fiziskām slimībām; vecāki ar tendenci uz emocionālu pāraprūpi; vecāki ar limitētu spēju komunicēt ar bērnu; vecāki ar tendenci uz bērna izcilību); vides faktori (augsts stresa līmenis — skola, profesionālais sports; akadēmiskais spiediens; bērna vai ģimenes atšķirības, ko sabiedrība nesaprot).
Diferenciāldiagnostikā jāizslēdz: depresija, panikas lēkmes, ģeneralizēta trauksme, dažādu vielu lietošana, neskaidras etioloģijas sindromi.
Ja sāk ārstēšanu, prognoze ir laba; ja adekvāti neārstē, 20—25 % bērnu attīstās hroniska slimības gaita.
Prof. Inguna Lubaua (RSU Pediatrijas katedra, BKUS), raksturojot tipisku angioveģetodistonijas pacientu bērnu kardiologa praksē, nosauca šādas pazīmes: pirmās klases skolēns rudenī vai sestās vai devītās klases skolēns pavasarī; biežāk meitene; ģimene “sabiedrības turīgais/prasīgais slānis”; vecāki neapmierināti ar veselības aprūpi, izglītības sistēmu Latvijā. Tipiskās sūdzības ir sirdsklauves, paaugstināts/pazemināts asinsspiediens, sāpes krūtīs (reti saistītas ar fizisku slodzi).
Kardiologs vizītes laikā ievāc anamnēzi, izmēra asinsspiedienu, izvērtē EKG un EHO rezultātus, ja sūdzības ir bieži, veic kontroli ar Holtera monitoru, ja atkārtoti ir augsts asinsspiediens, veic 24 stundu asinsspiediena kontroli. Svarīgi izslēgt sirds struktūru patoloģijas. Ja patoloģiju neatrod, medikamentus neizraksta, ārsts sniedz profilaktiskus padomus, iesaka meklēt citus nekardioloģiskus cēloņus, apmeklēt skolas psihologu vai nepieciešamības gadījumā psihoterapeitu.
Prof. Inguna Lubaua norādīja, ka bērnu kardiologiem trūkst zināšanu, kā efektīvi ārstēt bērnus ar kardiovaskulārām sūdzībām, kuriem sirds strukturālās patoloģijas un sirds ritma traucējumi ir izslēgti.
Angioveģitodistonijas ārstēšana
Farmakoterapija
Ar farmakoterapijas iespējām konferences klausītājus iepazīstināja Dr. Mārcis Zeibārts (RSU Iekšķīgo slimību katedra). Somatoformā simptomātika galvenokārt ir sekundāra, komorbīda izpausme. Ap 50 % pacientu ar ilgstošām, neizskaidrojamām fiziskām sūdzībām konstatējama depresija. Depresijas un ģeneralizētas trauksmes veiksmīga ārstēšana ievērojami samazina komorbīdo somatoformo traucējumu izpausmes.
Somatoformo traucējumu farmakoterapijā izmantojamās medikamentu grupas:
- antidepresanti — iedarbība ietver sāpju ģenēzes ietekmēšanu kā centrālā, tā perifērā līmenī. Antidepresanti spēj izmainīt arī somatisko simptomu patofizioloģiskos mehānismus. Antidepresantu darbības mehānisma klasisks skaidrojums somatoformu traucējumu farmakoterapijā saistīts ar to, ka antidepresanti mazina komorbīdus psihiskos traucējumus;
- antipsihotiskie līdzekļi — ja somatoformos traucējumos primāri dominē sāpju simptomātika, piemēram, galvassāpes, ir pierādīta antipsihotisko līdzekļu, piemēram, olanzapīna, efektivitāte. Tomēr individuāli jāizvērtē antipsihotisko līdzekļu nopietnās blakusparādības un jāizsver ieguvuma/riska attiecība;
- pretepilepsijas līdzekļi (antikonvulsanti) — darbības mehānisms skaidrojams ar analgētisko ietekmi, kas līdzīga kā hronisku neiropātisku sāpju ārstēšanā, iedarbojas arī anksiolītiski. Mazina sāpes un miega problēmas, bet neietekmē nespēju, depresiju;
- garastāvokļa stabilizatori — izmanto hipohondrijas gadījumā;
- prettrauksmes līdzekļi (benzodiazepīni, nebenzodiazepīni, dabiskas izcelsmes prettrauksmes līdzekļi — Hipericum perforatum) — trauksmes simptomu vai mērenu sāpju mazināšanai somatoformu traucējumu gadījumā neadekvāti bieži izmanto benzodiazepīnus. Somatoformas veģetatīvas disfunkcijas farmakoterapijā pieļaujama tikai īslaicīga benzodiazepīnu lietošana (vai “līdzi kabatā, ja nu ievajadzēsies”). Nebenzodiazepīnus — fenibutu un mebikāru — var lietot bez ierobežojumiem;
- citas medikamentu grupas simptomātiskai terapijai: bēta adrenoblokatori, protonu sūkņa inhibitori, spazmolītiskie līdzekļi.
Kombinētas psihofarmakoterapijas ilgums var svārstīties diapazonā līdz sešiem mēnešiem, medikamentu skaitu pakāpeniski samazinot.
Nemedikamentozās metodes angioveģetodistonijas ārstēšanai
Dr. Sandra Vestermane (Vidzemes slimnīca, ārstu prakse) iepazīstināja, kā angioveģetodistonijas ārstēšanā var palīdzēt biofeedback, kas ir viena no psihofizioloģijas metodēm. Sirds ritma mainīguma biofeedback metodē māca elpošanu ar diafragmu. Pētījumos pierādīts: ja elpošanu trīs mēnešus praktizē divas reizes dienā, pazeminās asinsspiediens hipertensijas pacientiem, mazinās trauksme un depresija. Trauksme ir koronārās sirds slimības priekšvēstnesis. Pētījumos pierādīts, ka var likt vienādības zīmi starp sirds ritma mainīguma treniņu un dzīves kvalitāti un ilgumu.
Emocionālos traucējumus mazināt var arī mākslas terapija — par to konferencē zināšanās dalījās mākslas terapeite Dr. Dita Baumane–Auza. Traumatiskās pieredzes būtība ir psiholoģiska, tās pamatā ir sensoriskās atmiņas, bet dažādas mākslas metodes mobilizē sensoriskās atmiņas izpausmi veidā, kāds verbāli nav iespējams. Mākslas terapijā notiek sensoriskā stimulācija, mākslas terapija aktivē parasimpātisko nervu sistēmu, pārtraucot simpātiskos impulsus un mazinot simpātiskās nervu sistēmas reakcijas. Māksla ļauj izpaust emocijas, pārdzīvot un pārstrukturēt traumatisko pieredzi un veidot jaunus uzvedības un attiecību modeļus.
Dr. Solveiga Rudmieze (Zemgales veselības centrs) uzsvēra rehabilitācijas iespējas: pacientiem ar somatoformiem traucējumiem var izmantot fizioterapiju, fizikālo terapiju, ergoterapiju, logopēdiju, sociālo darbu un citas metodes, piemēram, cigun. Cigun vingrošanai raksturīgas lēnas, plūstošas kustības, terapijā izmantojams tikai ārstnieciskais (medicīniskais) cigun virziens. Ieguvumi, praktizējot cigun: mazinās/zūd ķermeņa simptomi, mazinās smagās emocijas, pacients jūtas atslābinājies, nomierinājies, jūt harmoniju. Nodarbību laikā pacients apgūst ikdienā izmantojamus elpošanas vingrinājumus, ķermeņa kustības un pozas, lai vieglāk mazinātu saspringumu.
Kopsavilkums
Noslēdzot konferenci, prof. Gunta Ancāne, RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja, vēlreiz uzsvēra, ka angioveģetodistonija ir salīdzinoši jauna patoloģija, kas raksturīga jauniem cilvēkiem. Etiopatoģenēze neskaidra, starptautiskajā slimību klasifikatorā šādas diagnozes nav, bet ārstu praksē pacientu ar šādu diagnozi ir daudz.
Problēmas būtība: no savas atbildības zonas esam izslēguši to, kā cilvēks jūtas, kādas ir viņa emocijas. Lai to atrisinātu, zināšanu un prasmju laukā gan diagnostikā, gan ārstēšanā jāņem gan cilvēka nervu sistēma, gan emocijas.
“Angioveģetodistonija ir ārstējama, pirmais solis ģimenes ārsta praksē, atpazīstot šādu pacientu, ir Adaptol izrakstīšana, tas palīdzēs mazināt somatoformus traucējumus. Adaptol ir anksiolītiķis galvenokārt emocionālos traucējumus pavadošo somatisko simptomu mazināšanai. Otrais solis — dziļā veida psihoterapija, psihodinamiskā terapija pie ārsta psihoterapeita/psihosomatologa kombinācijā ar citām metodēm un medikamentozo terapiju,” rekomendēja profesore Gunta Ancāne
VĒRTĪGAS DOMAS NO DISKUSIJAS
Kā atšķirt — vai angioveģetodistonijas fonā neattīstās somatiska slimība?
Guntis BAHS
Prof. Guntis Bahs: “Esam ar kolēģiem diskutējuši: ja nu tomēr vienam no divdesmit gados jauniem pacientiem ar AVD simptomātiku izrādīsies, ka ir latenti noritoša asiņojoša kuņģa čūla, — kurš atbildēs, ka esam palaiduši garām? Nav ideālas atbildes un risinājuma! Nebūs labi, bet atcerēsimies, ka pārējos deviņpadsmit, kurus būtu novirzījuši uz izmeklējuma takas, nebūsim padarījuši par hroniskiem pacientiem, kas enerģiski meklēs sev slimības.
Starp veģetatīvu distoniju un nopietnu slimību, kas veidojas veģetatīvās distonijas fonā, ir pelēkā zona. Nav ideālu risinājumu, kā zināt, kurā dienā, datumā veģetatīva distonija pāriet arteriālā hipertensijā. Bet, ja ir kaut mazākās organiskās izmaiņas, vairs nerunājam par veģetatīvu distoniju, bet par somatisku slimību!”
Kā angioveģetodistonijas sastopamību un aktualitāti raksturot kultūrvēsturiskajā aspektā, ņemot vērā padomju mantojumu — ar baiļu iedvešanu, savas pārliecības apspiešanu, melu izpaušanu?
Gunta ANCĀNE
Prof. Gunta Ancāne: “Jāņem vērā ne tikai pēcpadomju mantojums, bet arī latviešu nacionālais mantojums. Atcerēsimies — 19. gadsimta beigās daudzi rakstnieki un dzejnieki rakstīja apmēram tā: latvieti, esi gudrs, galvenais ir ieslēpties grīdas šķirbā, lai tevi neviens nepamana! Kāds ir vēstījums? Tu esi nevarīgs, nestiprs, vienīgais, uz ko vari cerēt, — izdzīvot. Šī izdzīvošanas ideja spēkā pieņēmās padomju okupācijas laikā un joprojām ir dzīva. Daudzi vecāki joprojām bērniem saka: būtu labi tev cilvēkos “izsisties”. Vēstījums — “es, tavs vecāks, neesmu cilvēks, man nav pašcieņas”. Kā ir Rietumeiropā? Tur iziets garš periods, kad izdzīvošana nebija galvenā vērtība. Dzīvība bija sīkums, ja bija jāaizstāv gods! Eiropas Savienības Cilvēktiesību hartā uzskaitītas Eiropas cilvēku pamattiesības, un pirmās tiesības nav (kā latvieši domā) uz dzīvību vai veselību, bet gan cieņu. Kamēr katrs no mums nenonāks līdz tam, ka mums ir gana drosmes aizstāvēt savu pārliecību, principus, cieņu, nevis uztraukties, ko teiks citi, — tikmēr nebūsim Eiropā. Un šis varbūt ir iemesls, kāpēc Latvija daudzos rādītājos Eiropā ir pašā apakšā.”
Foto: Jānis Brencis
