Alerģiskais rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts deguna gļotādas iekaisums. AR izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem — aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi un šķaudīšanu. Pēdējos gados konstatēts straujš saslimstības pieaugums, kura iemesls ir arvien pieaugošais atmosfēras piesārņojums, globālā sasilšana, tehnoloģiskais progress.
Aktualitāte
Vidēji astoņi no desmit pacientiem ar alerģisko rinītu saslimst līdz 25 gadu vecumam. Ievērojama nozīme ir iedzimtībai. Zēni ar alerģisko rinītu saslimst agrīnākā dzīves posmā, meitenes - pusaudža gados. Liela nozīme ir tam, vai bērnam bijusi saskare ar alergēniem grūtniecības periodā un pirmajos dzīvības mēnešos. Neadekvāti un nepietiekami ārstēts alerģiskais rinīts var izraisīt dažādas komplikācijas: bērniem tas var būt vidusauss iekaisums, pieaugušajiem - deguna blakusdobumu iekaisuma un polipu veidošanās. Turklāt klīniski pierādīts, ka AR būtiski var pasliktināt dzirdi, bet regulāri deguna blakusdobuma iekaisumi - veicināt saslimstību ar astmu. [5 ; 10 ; 12 ]
AR būtiski pasliktina arī pacientu dzīves kvalitāti, šiem pacientiem biežāk vērojams pastiprināts nogurums, simptomu dēļ pacienti naktī bieži neizguļas pietiekami, novērojama obstruktīva miega apnoja, kas ietekmē dienas aktivitātes, izraisot biežas garastāvokļa svārstības, depresiju, kā arī grūtības koncentrēties gan darbu veikšanai, gan skolēniem skolā. Biežākā blakus slimība ir bronhiālā astma, kas konstatēta 15-38% pacientu ar AR. [22 ]
Etioloģija
Visbiežāk AR izraisa bioaeroalergēni:
mājas putekļu ērcītes;
ziedputekšņi (Latvijā visbiežāk šādu augu ziedputekšņi - alksnis, bērzs, ozols, timotiņš, vērmeles);
mājdzīvnieku olbaltumi;
pelējuma sēnītes;
prusaki, grauzēji. [5 ; 12 ]
Patoģenēze
Alerģijas attīstība saistīta ar pastiprinātu gaisa piesārņojumu (ozons, sēra dioksīds, oglekļa oksīds, slāpekļa oksīds). Lai ietekmētu deguna gļotādu, pietiek ar niecīgu piemaisījumu koncentrāciju. Cigarešu dūmi tieši bojā deguna skropstiņas, visi pētījumi liecina, ka smēķēšana veicina IgE un IL-4 izdalīšanos, radot lielāku alerģijas risku.
Alerģisko slimību patoģenēzes pamatā ir alerģisks iekaisums (klasiska 1. tipa reakcija) ar raksturīgu Th2 patoloģisku dominanti.
AR ir daudzfaktoru slimība, jābūt vismaz 3-4 faktoru mijiedarbībai, lai rastos AR. Svarīgākie predispozīcijas faktori ir ģenētika, deguna gļotādas bojājumi, sārņu vai kaitīgu arodfaktoru iedarbība un ilgstoša alergēna iedarbība (skat. 1. attēlu).
1. attēls
Alerģiskā rinīta patoģenēze
Šo faktoru mijiedarbība nosaka ne tikai augšējo, bet arī dziļo elpceļu iesaistīšanos alerģiskajā procesā. 1. tipa alerģiskai reakcijai raksturīga tūlītējā un vēlīnā fāze. Alergēni, saistoties ar alergēnspeficiskām IgE antivielām uz piesaistīšanās vietas (tuklo šūnu receptori), aktivē un degranulē tuklās šūnas. Degranulācijas gaitā atbrīvojas histamīns un citi mediatori - trombocītus aktivējošais faktors (PAF), arahidonskābes metabolisma produkti - prostaglandīni un leikotriēni, bradikinīns, serotonīns. Degranulācija ierosina citokīnu transkripciju, sintēzi un sekrēciju, kas nosaka specifisko imūnatbildi, kura turpinās vairākas stundas pēc tūlītējās alerģiskās reakcijas. Eozinofilie, neitrofilie leikocīti, monocīti un limfocīti migrē uz tuklo šūnu primārās aktivācijas vietām hemotakses faktoru ietekmē. Klīniski alerģijas agrīnā fāze izpaužas ar rinoreju, šķaudīšanu, deguna niezi. Vēlīnai fāzei raksturīga gļotādas infiltrācija ar leikocītiem, kas fiksējas pie tiecamšūnām un pēc aktivācijas atbrīvo mediatorus, kuri pastiprina un paildzina alerģisko iekaisumu. Tieši vēlīnai alerģiskai reakcijai ir daudz lielāka nozīme alerģisko iesnu simptomātikā, rodas deguna aizlikums un hiperreaktivitāte. Vēlīnās fāzes galvenā klīniskā izpausme ir apgrūtināta elpošana caur degunu. [10 ]
Klīnika
Pacientus pēc to klīniskajām izpausmēm var iedalīt divās grupās:
šķaudītāji un "tecētāji": ūdeņaina rinoreja, kņudēšana degunā, apgrūtināta elpošana caur degunu, diennakts ritms (sliktāk ir dienā), deguna nieze;
aizlikts deguns: apgrūtināta elpošana caur degunu, šķaudīšana ir reti, nav niezes. [12 ]
Pacientam uzdodamos jautājumus alerģiska rinīta vai aizdomu gadījumā skat. 1. tabulā. Aprakstītie simptomi 1. jautājumā nav raksturīgi alerģiskajam rinītam; ja pacientam ir kaut viens no šiem simptomiem, jāapsver citas diagnozes iespējamība, jāveic papildu izmeklējumi. Ūdeņainas iesnas un vēl vismaz viens pozitīvs simptoms no 2. jautājuma sadaļas ar lielu varbūtību liecina, ka pacientam ir alerģiskais rinīts. [7 ]
1. tabula
Pacientam uzdodamie jautājumi alerģiska rinīta vai aizdomu gadījumā
Diagnostika
Alerģiska rinīta diagnostikas un pārvaldības algoritmu skat. 2. attēlā.
2. attēls
Alerģiska rinīta diagnostikas un pārvaldības algoritms
Anamnēze
Alerģisko slimību diagnostikai vienmēr jāsākas ar rūpīgu, precīzu un detalizētu anamnēzi. Anamnēzei jāatspoguļo pacienta slimības bērnībā, dzīves apstākļi, darba vide. Jānoskaidro, kādi iespējamie alergēni un kairinošie faktori provocē alerģijas simptomus, cik bieži un cik spilgti ir simptomi. Slimnieka reakcija uz sadzīves alergēniem, ziedputekšņiem, pelējumu, dzīvniekiem. Jānoskaidro gan tas, kādus medikamentus pacients lieto, gan reakcija pret tiem. Svarīga ir ģimenes anamnēze.
Ādas alerģijas testi
Izmanto, lai noteiktu IgE determinētu ādas reakciju uz noteiktiem alergēniem. Kontrindikācijas šo testu veikšanai: difūzs ādas bojājums, smags dermogrāfisms, anamnēzē zināma anafilakse pret testējamo alergēnu. Medikamentus, kuru lietošana jāpārtrauc pirms testa veikšanas, skat. 2. tabulā.
2. tabula
Medikamenti, kuru lietošana jāpārtrauc pirms testa veikšanas
Rezultātu interpretācijā jāņem vērā kontrolšķīdumu (histamīna un fizioloģiskā šķīduma) izraisītās reakcijas. Histamīns parasti izraisa lokālu apsārtumu visiem cilvēkiem, tāpēc negatīva reakcija apšauba ādas testa ticamību. Savukārt tas, ka fizioloģiskais šķīdums rada ādas pacēlumu vai apsārtumu, varētu liecināt par ādas jutību, cēlonis var būt dermogrāfisms, nesena akūta slimība. Starp kontroles alergēniem jābūt vismaz 2-3 cm atstarpei, lai izvairītos no viltus pozitīviem (saplūstošiem) rezultātiem. Par pozitīviem testa rezultātiem tiek uzskatīta alerģiska reakcija, kas diametrā lielāka par 3 mm. [16 ; 23 ]
Kopējā un specifiskā IgE daudzums serumā
Nav specifiska testa, lai diagnosticētu alerģisko rinītu, bet var kalpot kā marķieris citu alerģiju diagnostikā. IgE cilvēka serumā normāli ir vismazāk, salīdzinot ar pārējām klasēm. IgE eliminācijas periods ir īss (2-3 dienas), tāpēc alergēnspecifiska IgE mērījumi atspoguļo nesen izveidojušās antivielas un atklāj pašreizējo imūnaktivitāti. Kopējais IgE ir dažādu IgE maisījums ne tikai pret eksogēnajiem alergēniem, bet arī pret sēnīšu, mikrobu un organisma bojātiem audiem. Paaugstināta IgE līmeņa specifiskums ir zems (50-70%), kopējā IgE jutība arī ir neliela - paaugstinātu tā līmeni konstatē tikai 33% cilvēku ar alerģisku rinītu, 66% - ar astmu. Specifisko IgE jutība ir 60-80%. Indikācijas specifiskā IgE noteikšanai: klīniski dati par 1. tipa alerģisko reakciju, bet ādas testi ir negatīvi; slimnieks lieto antihistamīnus, kuru lietošanu nevar pārtraukt; ādas pozitīvās kontroles tests ir negatīvs; liels sistēmiskās reakcijas risks, veicot ādas testus.
Eozinofilo leikocītu skaits asinīs
Nav jutīgs un specifisks tests, lai diagnosticētu alerģisko rinītu. Eozinofilie leikocīti aktīvi piedalās parazitāro, onkoloģisko, infekcijas slimību patoģenēzē. Galvenās indikācijas leikocītu noteikšanai: medikamentozās alerģijas diagnostika terapijas laikā, veicot atkārtotus izmeklējumus, alerģiskas slimības sijājošā diagnostika, ja nav citu metožu, parazitāro slimību diagnostika.
Intranazālais tests ar alergēniem
Ja anamnēzes dati nesakrīt ar specifisko IgE noteikšanas datiem vai nav pārliecinoši, jāapsver intranazālā provokācijas testa veikšana ar iespējamo alergēnu. Indikācijas provokācijas testiem ar aeroalergēniem, ja anamnēzē nav norādes uz alerģiju, bet ādas testi un/vai specifiskie IgE ir pozitīvi, lai izdotos diferencēt sensibilizāciju no alerģijas. Ja ir sensibilizācija pret vairākiem ziedputekšņu alergēniem, lai noteiktu arodalergēnu iespējamo klīnisko nozīmi. Provokācijas tests ir pozitīvs, ja deguna gaisa plūsma izelpā pēc provokācijas testa mazinājusies par ≥ 40% (transnazālajam spiedienam pēc provokācijas testa jābūt ≥ 150 Pa).
Radioloģiskie izmeklējumi
Rtg, DT, MR - ļauj izvērtēt, diagnosticēt iespējamās strukturālās pārmaiņas. [1 ; 2 ; 5 ; 12 ]
Diferenciālā diagnostika
Nealerģisko deguna slimību iedalījums:
struktūras/anatomijas īpatnības: deformācija, hoānu artrēzija, malformācija, adenoīdi;
audzēji - gan labdabīgi, gan ļaundabīgi;
svešķermeņi;
akūtas un hroniskas infekcijas deguna dobumā un blakusdobumos;
deguna un tā blakusdobumu gļotādas hiperplāzija;
nealerģisks, neinfekciozs rinīts: vazomotorisks, hiperreaktīvs, medikamentozs, hormonāls, Ba un Eo nealerģisks rinīts, idiopātisks;
atrofisks rinīts;
granulomatozās slimības: Vegenera granulomatoze, sarkoidoze, rinoskleroma, Čērdža-Strosas sindroms, limfoma.
Nealerģisko deguna slimību iedalījums palīdz vērtēt iespējamos etioloģiskos faktorus slimniekam ar apgrūtinātu elpošanu caur degunu, tomēr nereti vērojama faktoru pārklāšanās, turklāt vienus un tos pašus deguna simptomus izraisa dažādi patoģenētiskie mehānismi:
asins plūsma deguna asinsvados regulē gaisa plūsmu un deguna eju platumu. To var ietekmēt emocijas, stress, temperatūra, hormoni;
inervācijas blīvums ap artērijām, arteriolām rinīta gadījumā ir gandrīz divas reizes lielāks nekā kontrolgrupā;
jušanas nervi spēj izdalīt neiropeptīdus - dilatatorus.
Tā kā gļotādas iekaisumu nosaka vairāku faktoru kopums, nealerģiskā rinīta ārstēšana reizēm var sagādāt grūtības, lai arī pamatā ir pacienta sūdzības, precīza diagnoze iespējama, ja izslēgtas citas slimības un strukturālas pārmaiņas. Tāpēc slimniekiem, kuru simptomiem nav skaidras sezonalitātes, īpaši pastāvīgi simptomi, nepieciešama deguna un aizdegunes endoskopiska izmeklēšana, bet atsevišķos gadījumos arī attēldiagnostikas metodes - DT un/vai MRI. [12 ]
Alerģiskā rinīta klasifikācija
Alerģisku rinītu klasificē pēc simptomu ilguma vai pēc smaguma:
pārejošs: simptomi < 4 dienām nedēļā, vai mazāk par 4 nedēļām pēc kārtas;
pastāvīgs: simptomi > 4 dienām nedēļā, un ilgāk par 4 nedēļām;
viegls: netraucēts miegs, ikdienas aktivitātēm nav ierobežojumu, simptomi neietekmē darba pienākumus, simptomi nav traucējoši;
vidēji smags-smags: traucēts miegs, ierobežotas ikdienas aktivitātes, sportošana, simptomi traucē vai ierobežo veikt pienākumus darbā, mokoši simptomi.
Ārstēšana
Ir trīs galvenās ārstēšanas stratēģijas:
izvairīties no alergēnu (ziedputekšņu, pelējuma) iedarbības;
farmakoloģiska terapija - H1 receptoru blokatori, dekongestanti, intranazālie steroīdi;
imūnterapija - vēlama tikai smagos slimības gadījumos, kad iepriekšējie pasākumi, ārstēšana nav izrādījusies efektīva, pacientiem ar nopietnām blakus slimībām. [10 ]
Alerģiskais rinīts grūtniecības periodā
Nav paredzama alerģiskā rinīta gaita grūtniecības periodā, iespējami varianti: rinīta gaita un simptomi var uzlaboties vai pasliktināties. Hormonālās pārmaiņas, kas saistītas ar grūtniecību, rinīta simptomus var pasliktināt. Pieaugot progesterona un estrogēnu līmenim, palielinās sekrēcija, rodas vazodilatācija. Savukārt kortizola līmeņa paaugstināšanās rinīta simptomus mazina. Medikamentus grūtniecības periodā vēlams ordinēt tikai tad, ja zāļu efekts atsver iespējamo risku. Zālēm, ko var lietot grūtniecības periodā, jāatbilst B vai C pierādījumu līmenim (B līmenis - droši pētījumos dzīvniekiem, bet trūkst pētījumu ar grūtniecēm; C līmenis - pētījumos ar dzīvniekiem novērotas blakusparādības, bet trūkst pētījumu ar grūtniecēm), taču iespējamie ieguvumi no medikamentu lietošanas jāizvērtē saistībā ar potenciālajiem riskiem. Ja iespējams, agresīvu terapiju nevajadzētu sākt pirmajā trimestrī, kad ir vislielākais teratogēnais risks auglim. Smagu un vidēji smagu simptomu gadījumā var rekomendēt budezonīdu intranazāli (B pierādījumu līmenis), citiem steroīdiem ir C līmenis. ASV veiktu pētījumu dati rāda, ka nav pierādīti teratogēni efekti intranazāli lietotam vai inhalējamam budezonīdam. Pētījuma autori iesaka lietot arī kromolīnus (B kategorija), bet tie nav tik efektīvi kā budezonīds intranazāli. Arī 2. paaudzes H1 receptoru blokatori loratadīns un cetirizīns atbilst B pierādījumu līmenim. Šo preparātu lietošana grūtniecības periodā rekomendēta pēc pētījumiem Kanādā un Zviedrijā. [20 ]
Medikamentoza terapija
H1 receptoru blokatori
Pirmās paaudzes H1 receptoru blokatorus vairs nelieto plaši, jo tie šķērso hematoencefālisko barjeru, izraisa miegainību, nogurumu, sausumu mutē.
Otrās paaudzes H1 receptoru blokatori ir vairāk selektīvi, tiem ir ilgāks darbības laiks un minimālas sedatīvas īpašības. Pretiekaisuma darbība ir stiprāka un progresīvi pieaug, ja lieto ilgstoši un regulāri. Šie līdzekļi iedarbojas galvenokārt uz tūlītējiem alerģiskiem simptomiem (mazina rinoreju, šķaudīšanu, niezi). Aizlikta deguna gadījumā šie preparāti ir mazāk iedarbīgi. Lokālas darbības H1 receptoru blokatori ieteicami tad, ja ir tikai apgrūtinoši nazālie vai acu simptomi. Tie gandrīz nerada sistēmiskas blaknes, reizēm rodas rūgtums mutē, deguna gļotādas kairinājums.
Feksofenadīns: 180 mg 1-2 × dienā; piesardzīgi lietojams grūtniecības periodā; darbības ilgums ~12 h; eliminācijas pusperiods 14,4 h; ekskrēcija 80% ar fēcēm, 11% ar urīnu.
Cetirizīns: 5-10 mg 1 × dienā; eliminācijas pusperiods 7,9 h; nav ieteicams bērniem līdz 2 gadu vecumam, grūtniecēm - B pierādījumu līmenis.
Levocetirizīns: 5 mg, 1 × dienā; eliminācijas pusperiods 8-9 h, 85% ekskrēcija ar urīnu, nav ieteicams lietot bērniem līdz 6 gadu vecumam, grūtniecēm - B pierādījumu līmenis.
Loratidīns: 10 mg 1 × dienā; ilgstošas darbības triciklisks H1 receptoru blokators; eliminācijas pusperiods 8,4 h; ekskrēcija 50% ar fēcēm, 50% ar urīnu, grūtniecēm - B pierādījumu līmenis.
Desloratidīns: 5 mg 1 × dienā; darbības ilgums 24 h, darbības sākums pēc 1 stundas; eliminācijas pusperiods 27 h; ekskrēcija 50% ar fēcēm, 50% ar urīnu.
Akrivastīns: 8 mg 3 × dienā, neiesaka lietot bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem.
Azelastīns: 0,14 mg 2 × dienā, var lietot ilgstoši, bet ne ilgāk par 6 mēnešiem; grūtniecības periodā jāievēro piesardzība.
Bilastīns: 20 mg (1 tablete) reizi dienā pieaugušajiem un bērniem no 12 gadu vecuma. Bilastīns ātri uzsūcas un maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta aptuveni 1,3 stundu laikā. Uzkrāšanās netiek novērota. 95% darbīgās vielas izdalās no organisma nemainītā veidā, kas apstiprina to, ka bilastīns cilvēka organismā netiek būtiski metabolizēts. Tas nozīmē drošumu lietošanā.
Dekongestanti
Dekongestanti ir alfa adrenoreceptoru agonisti, tos iedala divās grupās:
fenilamīni: efedrīns, fenilefrīns, pseidoefedrīns;
imidazolīni: epinefrīns, nafazols, krimetazolīns.
Šie preparāti sašaurina gļotādas asinsvadus, mazina asins sastrēgumu, likvidē deguna obstrukciju. Ārstēšana ar dekongestantiem nepieciešama smagos gadījumos, īpaši naktīs, kad apgrūtinātā elpošana caur degunu traucē pilnvērtīgam miegam. Ieteicamais lietošanas ilgums ir līdz 10 dienām. Lokālie dekongestanti, ilgstoši lietojot, var izraisīt tahikardiju un medikamentozo rinītu. Perorālie dekongestanti - pseidoefedrīns ir efedrīna izomērs ar aptuveni četras reizes mazāku kardiovaskulāro risku. Šos preparātus neiesaka lietot pacientiem ar paaugstināta līmeņa kardiovaskulāro risku, pacientiem pēc 60 gadu vecuma, LPH, hipertireozes gadījumā.
Oksimetazolīns: darbības ilgums 12 h, nav ieteicams lietot vairāk par 2 reizēm dienā, nav ieteicams bērniem līdz 6 gadu vecumam, ekskrēcija caur nierēm.
Nafazols: darbības ilgums līdz 6 stundām, darbības sākums pēc 10 minūtēm, nav ieteicams bērniem līdz 12 gadu vecumam.
Kromoni
Kromoni ir tuklo šūnu stabilizatori. Monoterapiju ar kromoniem parasti izvēlas grūtniecības periodā. Šiem preparātiem gandrīz nav blakņu, problēmas pacientiem var radīt tas, ka vēlamā efekta sasniegšanai tie jālieto 4 × dienā. Efektu medikaments sniedz pēc apmēram nedēļu ilgas lietošanas, tāpēc efektivitāte palielinās, ja iepriekš var paredzēt iespējamo saskari ar alergēnu. Latvijā tikai acu pilienu formā.
Glikokortikoīdi
Ieteicams lietot vidēji smagos un smagos alerģiskā rinīta gadījumos. Iespējama arī steroīdu kombinācija ar H1 receptoru blokatoriem. Glikokortikoīdiem raksturīgs plašs darbības spektrs, tie iedarbojas gan uz agrīnām, gan vēlīnām alerģiskajām reakcijām. Parasti pacienti šos preparātus panes labi, nav riska gļotādas atrofijai un sistēmiskām reakcijām. Lokālas blaknes ir deguna gļotādas kairinājums, sausums mutē. Preparātu iedarbība sākas pēc 20 minūtēm, klīniskais efekts rodas pēc 6-12 stundām, maksimumu sasniedzot pēc dažām dienām vai nedēļas.
Beklometazons: darbības ilgums līdz 12 h, ieteicamā dienas deva 2 × dienā, lietošanai grūtniecības periodā C pierādījumu līmenis, ieteicams no 12 gadu vecuma, eliminācijas pusperiods 2,8 h, ekskrēcija 90% ar fēcēm, 10% ar urīnu.
Budenozīds: darbības ilgums līdz 12 h, lietojams 2 × dienā, metabolisms aknās, nav ieteicams līdz 12 gadu vecumam, eliminācijas pusperiods 2,9 h, ekskrēcija caur nierēm. [21 ]
Flutikazona propionāts: 50 µg 2 × dienā; lai sasniegtu maksimālo efektivitāti, nepieciešamas 2-3 dienas; grūtniecēm - B pierādījumu līmenis; eliminācijas pusperiods 7,8 h; ekskrēcija ar žulti.
Flutikazona fuorāts: 27,5 µg; nelietot bērniem līdz 2 gadu vecumam; eliminācijas pusperiods 15,1 h; ekskrēcija ar fēcēm.
Mometazons: 50 µg 2 × dienā; eliminācijas pusperiods 5,8 h; ekskrēcija galvenokārt ar žulti, mazāk ar urīnu; grūtniecēm - C pierādījumu līmenis.
Kombinētā medikamentozā terapija Latvijā
Pseidoefedrīns + loratadīns 10/240 mg; grūtniecēm nerekomendē, barošanas ar krūti periodā - nav ieteicama šā medikamenta lietošana.
Azelastīns + flutikazona propionāts 137/150 µg; lietojams bērniem no 12 gadu vecuma, grūtniecēm C pierādījumu līmenis; eliminācijas pusperiods 25 h; ekskrēcija ar fēcēm. [13 ; 14 ]
Rupatadine = desloratadīns + PAF inhibitors 20 mg × 1; vēlams lietot no 12 gadu vecuma; eliminācijas pusperiods 5,9 h; ekskrēcija ar fēcēm un urīnu.
Alergēnspecifiskā imūnterapija
Tā ir alergēna atkārtota ievadīšana pieaugošā devā, lai palielinātu specifisko panesību, novērstu slimības attīstību. Parasti ilgstoša terapija, vēlams vismaz 3 gadu garumā.
Indikācijas:
slimības simptomus izraisa alergēnu ekspozīcija;
simptomus izraisa viens vai daži alergēni;
stipras alergēna ekspozīcijas gadījumā slimniekam ir rinīts un dziļo elpceļu simptomi;
farmakoterapija izraisa nevēlamas blaknes.
Imūnterapija var izraisīt arī nevēlamas blaknes, piemēram, sistēmisku alerģisku reakciju. Sublingvāla imūnterapija mūsdienās kļūst aizvien populārāka, arvien biežāk tiek pētītas sublingvālas un subkutānas imūnterapijas priekšrocības un trūkumi. Sublingvāla terapija izrādījusies efektīva gados vecākiem pacientiem ar alerģiju pret mājas putekļu ērcīti. [16 ] Bozek un kolēģu pētījumā piedalījās 47 pacienti, vidējais vecums 60-75 gadi, pēc 3 gadus ilgas ārstēšanās 44% pacientu atzīmēja ievērojamu stāvokļa uzlabošanos, savukārt placebo grupā uzlabošanās novērota tikai 6% gadījumu. 2012. gadā tika veikta meta-analīze, un tajā analizētajos pētījumos pierādīts, ka pļavu zāļu ziedputekšņu izraisītai alerģijai efektīvāka ir subkutāna imūnterapija.
Subkutānas imūnterapijas galvenā palīgviela ir alumīnija hidroksīds. Katrā zemādas injekcijā ir 0,1-1,25 mg alumīnija hidroksīda. [2 ; 4 ; 6 ; 8 ; 9 ; 11 ; 12 ; 14 ; 15 ; 18 ; 19 ]
Secinājumi
Alerģiskais rinīts ir alergēnu ierosināts deguna gļotādas iekaisums, kas izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem - aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi un šķaudīšanu. Pēdējos gados konstatēts straujš saslimstības pieaugums, kura iemesls ir arvien pieaugošais atmosfēras piesārņojums. Galvenās diagnostikas metodes ir rūpīga anamnēzes ievākšana, ādas alerģiskie testi, IgE noteikšana, attēldiagnostikas izmeklējumi, lai izslēgtu citas slimības. Alerģiskā rinīta gadījumā svarīga ir gan medikamentozā, gan nemedikamentozā terapija līdz ar izvairīšanos no alergēniem. Medikamentu plašais klāsts ļauj izvēlēties pacientam piemērotāko un iedarbīgāko medikamentu vai to kombināciju. Alerģiskā rinīta gaita grūtniecības periodā nav paredzama, bet ir medikamenti, ko drīkst lietot arī grūtniecības un barošanas ar krūti periodā. Neārstētas alerģiskās iesnas var veicināt astmas attīstību, komorbiditāti - AR un astma ir 15-38% gadījumu.
