Aknu imūnās sistēmas dārgumi

Uzskatīt, ka aknās ir tikai divi vērā ņemami šūnu veidi, proti, hepatocīti un žultsvadu epitēlijšūnas, nav pareizi. Ja šīs parenhimatozās šūnas atdala, pāri paliek milzīga šūnu masa, kas sastāda 40% no visām aknās mītošajām šūnām. Vairāk nekā puse no šīm pāri palikušajām šūnām ir imūnās sistēmas kareivji. [1] Atšķirībā no asinīm, aknās ir ļoti daudz citotoksisko (agresīvo) šūnu un relatīvi maz līdzētājšūnu (helperu). Tātad, aknas ir karojošs orgāns, nevis pasīvs padomdevējs.

Imūnās sistēmas kareivji

Šūnas-zvaigznes

Tas notika sensenos laikos - gandrīz pirms pusotra gadsimta, kad kādā 1876. gada dienā vācu ārstam Kārlim Vilhelmam fon Kupferam (Karl Vilhem von ­Kuppfer) bija pacilāts garastāvoklis, jo, aplūkojot mikroskopā aknu audus, cienījamais zinātnieks ieraudzīja zvaigznāju. [2] Proti, viņš pamanīja, ka aknu kapilārus klāj ne vien parastās, bet vēl viena veida endotēlija šūnas, kurām ir skaistas zvaigznes forma. Apburošā skata aizrauts, zinātnieks šīs endotēlija šūnas nosauca par zvaigžņveida šūnām (vācu valodā sternzellen). Šī bija Kupfera zvaigžņu stunda, kas atnesa viņam pasaules slavu, jo neparastās šūnas vēlāk nosauca viņa vārdā.

Dzīvei tīk paradoksi. Pasaules slavu Kupfers ieguva par to, ka pieļāva rupju kļūdu. Viņa atrastās šūnas nav endotēlija šūnas! Pēc 22 gadiem (1898. gadā) poļu zinātnieks Tadeušs Brovics pierādīja, ka šīs zvaigznes ir īpaši makrofāgi, kas atrodami tikai aknu audos [3; 4], un nosauca tos par aknu makrofāgiem. Tāpēc vēsturiskas patiesības dēļ šīs šūnas būtu jāsauc par Kupfera-Brovica šūnām.

Tomēr kļūdījās arī Brovics, uzskatīdams, ka šīs šūnas ir aknu makrofāgi. Tās nav aknu, bet kaulu smadzeņu šūnas, kas dzimst kaulu smadzenēs [5] un aknās apmetas savā dzīves nogalē, proti, dzīves pēdējās 12 dienās. Dziļi aknu audos tās nemaz neiekļūst, tikai pieķeras pie aknu kapilāru endotēlija šūnām un paliek asinsvada lūmenā (1. attēls). Aknas vēl neizzinātā ceļā šos makrofāgus pārvērš līdz nepazīšanai un padara par unikālām šūnām, kuras atrodamas tikai aknās. Tātad Kupfera-Brovica šūnu īstie vecāki ir kaulu smadzenes, bet audžu vecāki - aknas. Dažas Kupfera-Brovica šūnas paspēj sadalīties un radīt jaunas šūnas, dažas nespēj aknās noturēties - asins straume tās aiznes prom, un tās drīz vien iet bojā. Tomēr vislielākā šo šūnu daļa savu liktenīgo stundu sagaida aknās. Ja kaulu smadzenes bez mitas to skaitu nepapildinātu, aknas pāris nedēļu laikā paliktu bez Kupfera-Brovica šūnām.

Kupfera-Brovica šūnu dienišķais darbs ir garlaicīgs un nav saucams par romantisku. Tās iznīdē vecīšus, proti, piebeidz sirmot sākušus eritrocītus vai citas novecojušas šūnas. Un veic to naturālā veidā, proti, aprij, un atdala globīnu no hēma. Globīns tiek sadalīts atsevišķās ķēdēs, kuras noder jaunu globīna molekulu ražošanai. Tas ir racionāli. Loģikai grūti saprotama ir izrīkošanās ar hēmu. No hēma Kupfera-Brovica šūnas atdala dzelzi (šo metālu organisms nepazaudē), bet bez dzelzs palikušo protoporfirīnu (tā sintezēšanai organisms bija veltījis ne mazums pūļu) Kupfera-Brovica šūnas sadala un pāri palikušās skrandas nesaistītā bilirubīna veidā nodod hepatocītiem, kuri tās ātri vien izvada no organisma ar žulti.

Kupfera-Brovica šūnām ir vēl viena kaislīga aizraušanās. Ērti novietojušās uz endotēlija šūnām, tās modri pēta pa kapilāru plūstošās asinis. Novērošanas apstākļi ir ļoti izdevīgi, jo kapilārs met līkumus (tāpēc aknu kapilārus sauc par sinusa veida kapilāriem) un asins plūsmas ātrums ir neliels. Cītīgai asins vērošanai ir pamats - Kupfera-Brovica šūnām bez gala garšo baktērijas un citi līdzīgi subjekti, ja tie ir nosmērējušies (nopūderēti) ar komplementa molekulām. [6] Nav svarīgi, kas tā par šūnu - pietiek, ka tā ir iezīmēta ar komplementu, lai Kupfera-Brovica šūnas to aprītu. Tāpēc aknās galu dabū daudzas baktērijas, kurām bijusi vēlme paceļot pa cilvēka organismu. Respektīvi, aknas ir asins attīrītājas - ļoti plaša spektra antibiotika! Tās iznīdē salmonellas, Escherichia Coli, stafilokokus, streptokokus, spirohetas - visas, visas baktērijas, ja vien tās ir iezīmētas ar komplementu. Aknas ir baktēriju kapsēta - ja pataloganatoms secē aknas, tad viņš šķēlē kapsētu, proti, vietu, kurā trūd miljoniem baktēriju un novecojušu šūnu pīšļi.

Kupfera-Brovica šūnas ne vien pasīvi vēro garām plūstošās asinis, bet, līdzīgi ielu satiksmes regulētājiem, maina asins plūsmu pa kapilāru! Tās var likt asinsritei apstāties un var pavēlēt straumei plūst pretējā virzienā. To Kupfera-Brovica šūnas panāk ar naturālu paņēmienu - saniknotas tās briesmīgi uzpūšas, to apmēri kļūst tik lieli, ka pilnīgi nosprosto kapilāru. Tiesa, asinsrite drīz vien atjaunojas, jo pēc īsa brīža Kupfera-Brovica šūnas saplok kā caurdurti baloni. Tātad šīs šūnas veselam cilvēkam ik brīdi rada īslaicīgus aknu mikroinfarktus. Taču tas ir iedarbīgs veids, kā aknu audos aizturēt ar asinīm ieceļojošas šūnas.

Šūnas bez mitas kontaktē ar kaimiņienēm. Caur endotēlija šūnu ķermeņiem (pa īpašām atverēm) tās gremdē savus izaugumus dziļi aknu audos, kur mīt citas aknu šūnas. Ja Kupfera-Brovica šūnas uzbudinās (kas notiek, piemēram, pēc baktērijas aprīšanas), tās uz visām pusēm sāk sūtīt citokīnus - interleikīnu 6, audzēja nekrozes faktoru alfa, interferonu gamma, kas ir spēcīgi iekaisuma sekmētāji.

Ar zvaigznēm aknām ir paveicies. 1952. gadā japāņu zinātnieks Ito aprakstīja vēl vienas zvaigznēm līdzīgas šūnas. Šīs zvaigznes ir pieplakušas kapilāriem no ārpuses (2. attēls). Tie ir savdabīgi pericīti, proti, šūnas, kas veido asinsvadu sienas ārējo slāni. Ito šūnas sastāda 4-5% no aknu šūnu kopskaita. Īstenībā šīs šūnas bija pamanītas jau sen, tikai tām nepievērsa īpašu uzmanību. Šķita, ka tās ir miermīlīgas tauku lodītes, kas krāj A vitamīnu, ko pēc pirmā pieprasījuma nesavtīgi atdod hepatocītiem, un mehāniski sastiprina endotēlija šūnas. Vārdu sakot, gadiem ilgi Ito šūnas uzskatīja par snauduļojošām ķēkšām. Šis priekšstats, izrādās, bija stipri aplams. Rūpīgāk papētot šos snauduļus, atklājās brīnumu lietas. Izrādās, ka šīs šūnas nesnauž, tās darbojas bez pārtraukuma, dienu un nakti. Neviens nevarēja iedomāties, ka Ito šūnas apveltītas ar reti sastopamu spēju paslepus vākt antigēnus, tos pārstrādāt un pēc tam demonstrēt limfocītiem. [7] Ito šūnas ir vienīgās aknu šūnas, kas rosina sākt imūnreakciju - šīs šūnas ir profesionālas antigēnu demonstrētājas un ir aktīvas autoimūnu slimību ierosinātājas. Bet tas nav viss.

Ito šūnas līdz nepazīšanai pārvēršas, ja tās uzbudina. Tad tās savairojas, maina formu, izstiepj taustekļus, iegūst žņaudzējčūskas spējas, saspiež aknu kapilārus un pārtrauc tajos asins cirkulāciju. No šūnām sāk izplūst staipekņi - saistaudu šķiedras, kas veido pīnes un pieblīvē ar tām starpšūnu telpu. Šīs šūnas ir aknu fibrozes veidotājas. Vienlaikus tās izšļāc citokīnu kokteili, kas sekmē iekaisumu. Secinājums - miermīlīgās tauku lodītes var pārvērsties par īstām briesmonēm, kas sekmē aknu iekaisuma, fibrozes, cirozes attīstību. Tās ir neiztrūkstošas līdzdalībnieces jebkura aknu bojājuma gadījumā. Niknas Ito šūnas ir liela nelaime aknām.

Bakurētainie slepkavas

Aknās mīt vēl vienas šūnas, kuras angļu valodā mēdz saukt par šūnām ar vaigu bedrītēm jeb par bakurētainām šūnām (pit cells - liver-specific natural killer - NK). [8] Tie ir savdabīgi limfocīti (3. attēls). Briesmīgi kaušļi, kas šai aspektā neatpaliek no Kupfera-Brovica šūnām. Savādi, ka pit šūnām un Kupfera-Brovica šūnām ir ne vien stipri līdzīgas rakstura iezīmes, bet arī izcelsmes vieta ir viena un tā pati, proti, kaulu smadzenes. Tāpat kā Kupfera-Brovica šūnas, arī pit šūnas iemaldās aknās, kur apmetas uz dzīvi. Šos limfocītus nenobriedušā veidā sastop asinīs. Nokļuvuši aknās, tie maina izskatu, piepildās ar granulām (un šāda veida limfocītus var atrast tikai aknās) un, cīniņam sagatavoti, izlaužas cauri kapilāra sieniņai, taču tālāk aknu audos nevirzās - tie ieņem vietu pie aknu kapilāru endotēlija šūnu atverēm un no šī brīža vairs nenovērš savu vērīgo skatienu no garām plūstošām asinīm.

Šo šūnu priekšā jānoliec galva. Ja tās pamana asinīs peldošas ļaundabīga audzēja šūnas vai ar vīrusiem piepildītas (inficētas) šūnas, tad bez kavēšanās tās iznīcina. Tiesa, aprīt pa asinīm peldošu šūnu, kā to dara Kupfera-Brovica šūnas, pit šūnas nespēj - pašu izmēri nav tik lieli un endotēlija šūnas caurums pārāk šaurs. Bakurētainie slepkavas izmanto citus paņēmienus. [9] Viens no tiem ir sekojošs - upura šūnai pie īpašām vietām (pie Fas receptoriem) piestiprina īpašu piekariņu (Fas receptora piekariņu jeb Fas ligandu). Tiesa, izmantot šādu paņēmienu bakurētainās šūnas nesteidzas, jo baidās skart endotēlija šūnas, kurām arī ir Fas receptors. Pielietojot otru paņēmienu, tās upura šūnas apvalkā ietriec sešstūrainu cauruli (perforīnu), caur kuru citosolā ievada granzīmu B. Tādējādi pēc satikšanās ar pit šūnām vēža šūnas, izpeldējušas no aknām, iet bojā.

Secinājums ir neparasts, proti, ja nebūtu modro pit šūnu, tad cilvēci piemeklētu ļaundabīgu slimību pandēmija. Ļaundabīgas šūnas organismā rodas katru mīļu mirkli, tāpēc to izskaušana ir svēts pit šūnu darbs.

Citotoksiskās (CD8+) šūnas

Bez bakurētainajiem limfocītiem aknu kapilāru endotēlija šūnas šķērso un pa aknu audiem kā skudriņas pa pūzni šurpu turpu tekalē vēl viena paveida limfocīti, proti, citotoksiskās (CD8+) šūnas. To ir ļoti daudz - 10% no kopējā aknu šūnu skaita. Tā vien gribas teikt, ka aknas ir liels limfmezgls, tikpat liels, cik visi pārējie limfmezgli, salikti kopā.

Ja visu dala godīgi pēc nopelniem, tad arī CD8+ limfocīti jāpieskaita pie slepkavām. Taču CD8+ limfocīti būtiski atšķiras no citiem slepkavām. Īstenībā šie limfocīti ir nosvērtas šūnas un necenšas nīdēt ārā (kā to vedina domāt nosaukums) visas ceļā patrāpījušās šūnas. Piemēram, tās liek mierā novecojušas šūnas, vēža šūnas, ar vīrusiem pildītas šūnas. CD8+ limfocītu vienīgais mērķis ir sameklēt šūnu, kas īpašā veidā (izmantojot HLA molekulas) demonstrē specifisku, organismam svešu antigēnu. Nevienu citu šūnu šie limfocīti neaiztiek. CD8+ šūnai ir ļoti specifisks deguns, ko sauc par T šūnas receptoru (sastāv no a un b daļām). Ar šo degunu CD8+ šūnas specifiski saož tikai vienu vienīgu antigēnu. Šāda antigēna (ko varētu saost CD8+ limfocīts) vēža šūnām nav, tāpēc tās var droši apgrozīties CD8+ šūnu tuvumā. Šie limfocīti neuzbrūk baktērijām, neuzbrūk pat tad, ja baktērijām šāds antigēns ir. Tas tāpēc, ka baktērijas šo antigēnu nedemonstrē. Viss mainās, ja šūna antigēnu demonstrē. Tad vairs nav svarīgi, kāda tipa šūna - zarnu epitēlijšūna, hepatocīts, nieru šūna - šādu demonstrēšanu veic. Tādai šūnai CD8+ limfocīts garām nepaies.

Ko īsti CD8+ šūnas meklē aknās, kāpēc šie limfocīti bariem šķērso aknu kapilāru sienu? Vai tiešām tāpēc, lai censtos nīdēt aknās mītošās šūnas? Daļēji jā, proti, tās attīra aknas no šūnām, kas eksponē organismam svešus antigēnus. Un tomēr, lielākajai CD8+ šūnu daļai ir pavisam cits mērķis. Aknās limfocīti (imūnā sistēma) uzzina, ka organismā ir iekļuvis svešs antigēns (jau runāts par Ito šūnu spēju ķerstīt olbaltumvielu molekulas un pēc tam tās izstādīt publiskai aplūkošanai; arī Kupfera-Brovica šūnas mēdz apkārties ar antigēniem). Pēc šādas informācijas saņemšanas limfocīti aktivējas, sāk vairoties, atgriežas asinsritē un siro pa visu organismu. Siro ar vienu vienīgu mērķi - atrast, vai ceļā nepatrāpīsies attiecīgais antigēns!

Tātad aknas ir orgāns, kas uzskrullē imūnsistēmu - orgāns, no kura straumēm vien plūst ārā satrakoti limfocīti. Tā ir svarīga aknu funkcija, bet šī darbošanās var būt bīstama aknām. Ugunsgrēks viegli var uzliesmot aknās, un tad sākas autoimūns aknu bojājums.

Limfocīti-himeras

Ir vēl viena veida limfocīti. Tie ir limfocīti-himeras (himera - fantastisks nezvērs ar dažādu dzīvnieku ķermeņa daļām). Šīs šūnas ir bakurētainā (naturālā) slepkavnieka un CD8+ limfocīta hibrīds, vai, citiem vārdiem sakot, bakurētainais slepkava, kurš apgādāts ar T šūnas specifisko receptoru, tāpēc himeras mērķtiecīgi uzbrūk tikai antigēnu demonstrējošām šūnām, pārējās atstājot neskartas. Toties uzbrukums ir vētrains. Antigēnu demonstrējošajai šūnai patiesi ļoti nav paveicies, ja tā sastapusi šo himeru. Aknās himeru ir daudz, un tās sauc par T šūnām naturāliem slepkavām (natural killer T cell - NK-T).

Imūnaktīvās vietas aknās (perisinusoidālās funkcionālās vienības)

Ja ir vēlme uzzināt par neparenhimatozo šūnu procentuālo sastāvu, tad ziņas ir sekojošas: no visa to skaita endotēlijšūnas sastāda 40%, Kupfera-Brovica šūnas, zvaigžņveida šūnas, intrahepātiskie limfocīti - aptuveni 20% katra, un dendrītšūnas - 5%. Aknu audos limfocītu koncentrācija (20%) ir gandrīz tikpat liela kā asinīs. Jebkura hroniska aknu bojājuma (piemēram, aknu cirozes) gadījumā izsīkst arī aknu imūnā sistēma [11] un imūno šūnu skaits samazinās - par spīti tam, ka asinīs šo šūnu ir papilnam vai to ir pat vairāk nekā veselam cilvēkam.

Uzskaitītās šūnas - Kupfera-Brovica, Ito, pit šūnas, dažāda veida limfocīti - nav izsētas pa visiem aknu audiem. Jebkurš histologs pavēstīs, ka parastajā gaismas mikroskopā aknas atgādina vienmuļu tuksnesi un nav manāms, ka pa šo orgānu klaiņotu imūno šūnu bari. Noslēpums ir tur, ka imūnās sistēmas šūnas drūzmējas tikai īpašās vietās - tās sakopotas nelielos aknu audu kriksīšos, kuru kopējais tilpums aizņem tikai 6,3% no kopējās aknu masas. Tāpēc nav pārsteigums, ka šīs šūnas veikli izslīd no zinātnieku vērīgajiem skatieniem, jo pārējos 93,7% aknu audu šo šūnu patiešām gandrīz nav. Tātad, pa aknām ir izbārstītas imūnaktīvas vietas, kuru izmērs ir stipri neliels, bet kuru ir ļoti daudz. Šīs vietas aptver aknu kapilāru, un tās sauc par perisinusoidālām funkcionālām vienībām (4. attēls). [10]

Šīs vienības ir varens aparāts, kura darbībā bez jau uzskaitītajām šūnām aktīvi iesaistās arī kapilāru endotēlija šūnas (īstās endotēlija, nevis Kupfera-Brovica šūnas). Tās karājas gaisā, vai, precīzāk sakot, ir līdz ausīm iemērktas asinīs. Endotēlija šūnas kopā satur tikai lateksa šķiedras un Ito šūnu garie izaugumi. Ar asinīm pildīto telpu, kas apskalo kapilārus no ārpuses, sauc par Dises spraugu. Daļa aknās ieplūdušo asiņu šķērso kapilāru sienu, iesūcas Dises spraugā, no kurienes pa to pašu ceļu atgriežas asinsritē. Tā ir varena plūsma, jo cauri aknām vienas stundas laikā iztek 100 litri asiņu. Šāda neparasta asins cirkulācija iespējama tādēļ, ka aknu kapilāru endotēlija šūnu ķermenis ir unikāls - tas ir kā ar skrotīm sacaurumots siets. Šāda asins aprite nodrošina perisinusoidālās vienības šūnu ciešu kontaktu ar asinīm.

Arī īstenās aknu šūnas, proti, hepatocīti, aktīvi iesaistās perisinusoidālo vienību imunoloģiskajā dzīvē. Hepatocītiem ir gari snuķi (izaugumi), kurus šīs šūnas izbīda caur endotēlija šūnu ķermeņiem un iemērc pa kapilāru plūstošajās asinīs. Citiem vārdiem sakot, dara to pašu, ko Kupfera-Brovica šūnas, tikai pretējā virzienā, proti, hepatocīti dus ārpus kapilāra, bet savus snuķus iebīda kapilāra lūmenā. Skan neparati, bet tā tas ir - hepatocītiem ir tieša saskare ar asinīm, kas nav vērojams nevienā citā orgānā. Grūti saprast, kāpēc, bet arī hepatocītiem ļoti patīk demonstrēt (eksponēt) antigēnus. Neparasti, ka CD8+ limfocīti, ja tie ieinteresējušies par hepatocītu demonstrētu antigēnu, ļoti uzbudinās, sāk vairoties, bet ļoti ātri iet bojā. Šķiet, ka šādā neparastā veidā hepatocīti izskauž tās CD8+ limfocītu ģimenes, kuru locekļi pazīst sava organisma antigēnus. Tādējādi hepatocīti nenoliedzami veic svarīgu darbu - attīra organismu no limfocītiem, kuriem radusies vēlme uzbrukt organisma antigēnus demonstrējošām šūnām. Tomēr šis darbs ir rotaļāšanās ar uguni. Hepatocītu ieradums demonstrēt antigēnus var beigties ar autoimūnu, pret hepatocītiem vērstu uzbrukumu.

Ārpusaknu aktivitātes

Jau runāts, ka aknas ir ļoti aktīvas antigēna izstāžu rīkotājas. Tik aktīvas, ka ar savu teritoriju tām ir par maz, tāpēc tās organizē arī izbraukuma demonstrācijas (ārpus aknām). Šo aknu spēju zinātnieki īsti aptvēra pavisam nesen. Taču viss aizsākās diezgan sen, Berlīnes medicīnas universitātes students Pauls Langerhanss 1868. gadā, būdams tikai 21 gadu vecs, atrada, ka ādā, tāpat kā smadzenēs, ir nervu šūnas ar daudziem uz visām pusēm vērstiem izaugumiem, proti, dendrīti. Tas bija liels atklājums, un arī mūsdienās šīs šūnas sauc par Langerhansa šūnām. Tikai tās nav nedz nervu, nedz ādas šūnas. Langerhansa šūnas ir makrofāgi, kas ādā ieceļojuši no kaulu smadzenēm. Pirms iekļūšanas ādā šīs šūnas cirkulē asins sastāvā. Šai agrīnajā savas dzīves periodā tās vēl nav izveidojušās par īstām Langerhansa šūnām un tiek dēvētas par dendrītšūnām. Ādā notiek dendrītšūnu nobriešana un pārveidošanās par Langerhansa šūnām. Kļuvusi skaidra arī šo šūnu funkcija - tās kāri vāc informāciju par ādā iekļuvušiem antigēniem. Tiklīdz antigēns ir uziets, tās atradumu satver, atstāj ādu, dodas uz limfmezgliem, kur ar savu guvumu iepazīstina imūno sistēmu. Pateicoties Langerhansa šūnām, organisma imūnā sistēma uzzina par ādā iekļuvušiem antigēniem.

Kaulu smadzeņu ražotie makrofāgi var nokļūt ne vien ādā, bet arī aknās. Visu noteic gadījums. Liela daļa aknās iekļuvušo šūnu bez šķēršļiem izpeld no aknām un turpina līdzšinējo dzīves veidu, proti, asins sastāvā apceļo dažādas organisma vietas. Bet, ja aknu kapilārā dendrītšūna sastop antigēnu demonstrējošu Kupfera-Brovica šūnu un šo antigēnu pievāc, tad dendrītšūnas dzīvē iestājas krass pavērsiens. Šāda liktenīga sastapšanās ir ļoti reāla, jo Kupfera-Brovica šūnas savu demonstrējamo antigēnu piedāvā uzbāzīgi, proti, vilina sev klāt dendrītšūnu gandrīz vai ar varu (šim nolūkam izmanto īpašu adhēzijas molekulu LFA-1). Ar antigēnu iebaroto dendrītšūnu gaida neapskaužams liktenis. Tās maina kustības virzienu un, šķērsojušas kapilāra endotēlijšūnas, iekļūst Dises spraugā, kur iekrīt slazdā, jo atpakaļ ceļa vairs nav. Tām atlicis dzīvot vairs tikai dažas dienas. Šai īsajā laika sprīdī dendrītšūnas virzās pa Dises spraugu (paralēli kapilāra lūmenam, bet to kustības virziens ir pretējs tam, kādā asinis plūst pa kapilāru) un sasniedz aknu daiviņas perifēriju, izlaužas no aknu daiviņas un iekļūst starpdaiviņu limfas kapilārā. Tālāk viss notiek ātri, proti, dendrīt­šūnas pa aknu vārtiem (tiem pašiem, pa kuriem šīs šūnas iekļuva aknās) sasniedz limfmezglus un pirms nāves paspēj nodot svarīgo vēsti par aknās atrastajiem antigēniem. Tas nozīmē, ka aknas izmanto dendrītšūnas, lai iepazīstinātu imūno sistēmu ar organismā iekļuvušajiem svešajiem ienācējiem. Aknas ir profesionālas antigēnu savācējas, aknas ir antigēnu izstāžu rīkotājas - gan aknās, gan ārpus aknām.

Kopsavilkums

• Aknu imūnā darbība ir sapārota ar kaulu smadzeņu darbību. Aknas un kaulu smadzenes ir viena orgāna divas daļas. Kaulu smadzenes bez apstājas rada šūnas, savukārt aknas pabeidz šo šūnu attīstību. Atsūtītās šūnas aknas izveido par neparasti spēcīgiem imūnās sistēmas kaujiniekiem. Nav brīnums, ka aknas - orgāns, kas atrodas dārdošo imūno reakciju degpunktā - pats ir pakļauts lielam riskam kļūt par imūnās sistēmas uzbrukuma objektu.
• Aknu imūnās sistēmas aktivitāte lielā mērā noteic to, vai alkoholiķim attīstīsies smags aknu bojājums. Patiešām, ir daudz saules brāļu, kas gadiem ilgi nopūlas, lai iedzīvotos aknu cirozē, proti, katru dienu uzņem lielu daudzumu alkohola, bet vērā ņemamu aknu bojājumu neiegūst. Arī taukainu aknu pacientiem smagi aknu bojājumi daudzos gadījumos nerodas. Tomēr netrūkst arī tādu, kam šie faktori (vīrusi, alkohols, medikamenti, taukskābes) asociējas ar dramatiski smagiem aknu bojājumiem. Šajos gadījumos toksiski aknu bojājumi ir vienlaikus arī autoimūnas ietekmes radīti bojājumi. Tātad, alkohola mīļotājiem, cilvēkiem ar taukainām aknām, medikamentu izraisītiem aknu bojājumiem, hroniska B vai C vīrusa hepatīta gadījumos aknu bojājuma tiešais vaininieks vislielākajā mērā ir aknu imūnās šūnas.
• Aknas ir vieta, kur sastopas trīs šūnu straumes. Pirmkārt, te ieceļo un iziet stingru Kupfera-Brovica šūnu kontroli Tlimfocīti. Šie limfocīti nāk no liesas. Otrkārt, pa to pašu ceļu iekļūst dendrītšūnas. Treškārt, aknās dzimst kaut kādas īpatnējas maz-dubultnegatīvas TCR šūnas. Ko šajā forumā visas šīs šūnas dara? Vai tā ir T šūnu kapsēta? Vai tomēr, vairošanās vieta?
• Tā vai citādi - aknās sabrūk imūnšūnas. Varētu būt, ka šāda limfocītu iznīdēšana aknām nemaz nav tik viegls process. Kā nekā sabrūk ļoti bīstamas šūnas. Ir domas, ja, piemēram, reimatoīdā artrīta gadījumā aknas spēcīgi slāpē autoimūno reakciju un aknās iekļūst daudz limfocītu (tiesa, tie drīz vien beidz dzīvi apoptozē), tas rada hepatītu. Varbūt, ka šī fun­kcija (imunocītu aktivēšana un iznīdēšana) var būt iemesls automūniem hepatītiem? Gaidīsim.
• Autoimūnā aknu bojājuma rašanās koncepcija pēdējo gadu laikā gūst arvien jaunus pierādījumus, dzimst pavisam negaidīti šo aknu slimību ārstēšanas paņēmieni. Lūk, daži piemēri.
  • Slimniekam ar hronisku vīrusa hepatīta C ierosinātu hepatītu, saglabājot ārstēšanas pamata postulātu (t. i., cenšanos izskaust vīrusu), ārstēšanā pievieno ursodezoksiholskābi - medikamentu, kas vīrusu no aknām neizskauž, bet ietekmē hepatocītus un pierunā šīs šūnas izvairīties no vīrusa antigēnu demonstrēšanas. Tas ir ļoti svarīgi, jo vīrusu antigēna demonstrēšana izaicina aknu imūnās sistēmas karotāju uzbrukumu aknām. Ja hepatocīti mitējas demonstrēt (uzstādīt uz savas virsmas) antigēnus, tad imūnās sistēmas uzbrukums netiek ierosināts un miljoniem hepatocītu izglābjas no nežēlīgas iznīcināšanas.
  • Slimniekam ar alkohola izraisītu hronisku hepatītu aknu bojājuma izcel­smē būtiska nozīme ir ne vien tiešai alkohola ietekmei, bet arī tam, ka alkohola ietekmē daži aknu šūnu olbaltumi maina savu struktūru un kļūst par uzbrukuma objektu aknu imūnās sistēmas karotājiem. Tātad alkohola izraisīts hepatīts ir ne vien toksisks aknu bojājumus, bet arī autoimūns uzbrukums. Hroniskiem alkohola lietotājiem aknu šūnu olbaltumi (piemēram, citohroms p450 2A1) tiek pakļauti spēcīgam aknu imūnšūnu bojājumam. Arī šajos gadījumos bez ārstēšanas pamatpostulāta (proti, strikta alkohola lietošanas aizlieguma) lieti noder imūnaktivitāti mazinoši pasākumi, piemēram, asins nolaišana (dzelzs samazināšana mazina imūnās sistēmas aktivitāti), ursodezoksiholskābes lietošana.
  • Aknu imūnās sistēmas kareivju aktivēšana notiek arī ļoti bieži sastopamās nealkoholiskās steatohepatozes gadījumos. Šis hroniskais hepatīts piemeklē pacientus ar centrālu aptaukošanos un 2. tipa cukura diabētu. Arī šo slimību gadījumos līdztekus specifiskai ārstēšanai (fiziskās aktivitātes palielināšanai un diētas principu ievērošanai), noder imūnsistēmu nomierinošie līdzekļi.

Tātad aknu autoimūno slimību (primāras biliāras cirozes, autoimūna hepatīta, primāra sklerotizējoša holangīta) un autoimūnā aknu bojājuma gadījumā būtisks ārstēšanas papildu punkts ir aknu imūnās sistēmas karotāju audzināšana.