Āda un gadalaiki. Pavasaris

Iekšējie faktori

Ļoti būtiska loma ādas stāvokļa attīstībā ir tieši iekšējo faktoru ietekmei. Pēc ziemas perioda organismā iestājas vitamīnu un minerālvielu izsīkums, kas izraisa vispārēju aizsargspēju nomākumu. Ādā samazinās dabīgo antibiotiku un peptīdu līmenis. Uz šāda fona ļoti bieži attīstās dažādas ādas slimības.

Visbiežāk uz vispārēji novājināta organisma fona novēro piodermijas, ko izraisa patogēnie koki. Šie mikroorganismi ir ādas normālās mikrofloras sastāvdaļa, piodermija attīstās tikai tad, ja ir traucēta makroorganisma reaktivitāte. Palielinās arī patogēno koku kolonizācija uz gļotādām, un ir izpētīts, ka pavasarī bērniem biežāk attīstās beta hemolītiskā streptokoka perianāla un vulvovagināla infekcija; vairāk slimo bērni ap piecu gadu vecumu. [1] Daudz biežāk nekā citās sezonās vērojama arī aftozā stomatīta attīstība.

Uz novājinātas imunitātes fona aktivējas cilvēka papillomas vīrusa izraisītās infekcijas.

• Kārpas - visbiežāk sastop parastās kārpas (verrucae vulgares), kuru predilekcijas vieta ir uz roku pirkstiem. Tās ir labdabīgi epidermas izaugumi, 2-5 mm diametrā, cietu, labi norobežotu papulu vai mezgliņu veidā ar grumbuļainu hiperkerotisku vir­smu, miesas krāsā vai sārti brūnas, bieži veido grupējumus. Savukārt plantārās kārpas (1. attēls), kas lokalizējas uz kāju pēdām, ir biezas, endofītas papulas ar viegli nolaidenām malām un centrālu depresiju, kas atgādina skudru pūzni. Izmēros tās variē no dažiem milimetriem līdz pat dažiem centimetriem. Šīs kārpas bieži ir sāpīgas un apgrūtina staigāšanu.

  

• Vīrusa 6., 11., 16. un 18. apakštips izraisa smailās kondilomas. To lokalizācija ir dzimumorgānu vai tūpļa apvidus gļotādā un ādā. Tā ir seksuāli transmisīva slimība. Inkubācijas periods no viena līdz trim mēnešiem. Sākumā parādās mīksti, sārti, smaili kniepadatas galviņas lieluma tumori ar izteiktu tendenci veģetēt. Īsā laikā tumors veido daivainas, ziedkāpostam līdzīgas masas, kas var pilnīgi nosegt dzimumorgānus un anālo atveri. 
• Uz novājinātas imunitātes fona tikpat labi cilvēka papilomas vīruss var izraisīt cervikālu displāziju ar vēlāku dzemdes kakla vēža attīstību. Šodien ir iespējama vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu, ko visieteicamāk veikt no deviņu līdz 26 gadu vecumam, kad organisms vēl nav inficējies ar kādu no vīrusa tipiem. Taču pat tad, ja jau ir notikusi inficēšanās ar vienu no papilomas vīrusa tipiem, arī tādā gadījumā ir ieteicama vakcinācija. Tā aizsargās pret pārējiem cilvēka papilomas vīrusa tipiem, jo starp tiem pastāv krusteniska reakcija.

Organisma pretošanās spēju pazemināšanās, baktēriju un vīrusu reaktivācija veicina perorālā dermatīta attīstību, kam klīniski raksturīga eritēma, papulas, ādas lobīšanās, zvīņošana. Retos gadījumos var būt papulovezikulāri vai papulopustulozi bojājumi. Sūdzības ir par niezi un dedzinošu sajūtu. Izsitumi parasti sākas nazolabiālajā rajonā, izplešoties skar vaigus un augšlūpu. Var iesaistīties arī plakstiņi, virsdegune un piere (2. attēls).

Uz novājinātās imunitātes fona bieži manifestējas Herpes simplex vīrusa klīniska infekcija. Recidivē arī dažādas infekcijas, kuras līdzdarbojas Lichen planus, Erythema multiforme, Lichen striatus patoģenēzē.

• Lichen planus jeb sarkanās plakanās mezgliņēdes (3. attēls) gadījumā klīniski raksturīgas mazas, plakanas, daudzstūrainas, asām robežām, spīdīgas, blīvas papulas. Krāsa variē no sārtas, kas raksturīga svaigiem izsitumiem, līdz zilgani sarkanai un violeti sarkanām vecākām papulām ar iedobumu centrā un raksturīgu baltu tīklojumu - t. s. Vikema tīklu. Vecākām papulām veidojas plānas, caurspīdīgas, cieši piegulošas zvīņas, kas viegli atdalās. Papulas parasti grupējas cieši viena pie otras. To predilekcijas vietas ir kakls, plaukstu locītavas, apakšdelmu ieloču virsma, apakšstilbu priekšējā virsma, elkoņu un paceles bedrītes, ģenitālijas (vīriešiem). Pēc papulu izzušanas var veidoties pigmentācijas, retumis - atrofija. Izsitumi lokalizējas arī gļotādās, sākumā izpaužoties sarkanu papulu veidā, kas palielinās, saplūst, veidojot nelielus perēkļus ar pārragotu virsmu. Gļotādas bojājumi izraisa dedzināšanu, sāpīgumu, īpaši ēdot pikantus ēdienus. Slimnieki ir hipersensitīvi pret dažādiem kontaktalergēniem.

  

• Erythema multiforme gadījumā (4.attēls) raksturīgas cirkulāras eritematozas sāpīgas makulas vai papulas līdz 2 cm diametrā. Bojājumi parasti ir simetriski. Papulas centrs ir tumši cianotisks vai purpurisks, bet perifēri tā ir gaišāka, ar koši sarkanu paceltu eritēmas gredzenu apkārt. Bieži novēro vezīkulu vai bullu attīstību. Izsitumi biežāk lokalizējas uz plaukstu un pēdu ādas, uz apakšdelmiem, apakšstilbiem, uz sejas un kakla. Ādas bojājumi ilgst vienu divas nedēļas, atstājot hiperpigmentācijas plankumus. Nereti tiek skartas arī gļotādas, kur attīstās eritēma, pūšļi un erozijas, ko klāj hemorāģiskas kreveles. Smagākos gadījumos attīstās smaga ģeneralizēta toksiskās eritēmas forma - Stīvena-Džonsona un Laiela sindroma veidā. Erythema multiforme bieži novēro asociācijā ar Herpes simplex vīrusu.

  

• Lichen striatus (5. attēls) raksturojas ar sīku sārtu vai miesas krāsas papulu attīstību, kas dažu dienu laikā izplešas, veidojot garu svītru, platumā no 2mm līdz 2 cm ar vieglu zvīņošanos. Biežāk izsitumi attīstās uz rokām un kājām, bet var tikt skarta arī seja. Parasti slimība sūdzības nerada, reizēm atzīmē nelielu niezi. Procesā tiek skarti arī nagi, reizēm nagu bojājums var parādīties dažus mēnešus pirms ādas izpausmēm. Nagu bojājums raksturojas ar distrofiskām izmaiņām - nodrupšanu, garenisku rievojumu, šķelšanos, oniholīzi un totālu naga zaudējumu. Šie simptomi ir pārejoši. [2] 85% pacientu ģimenes anamnēzē atzīmē atopisko dermatītu, astmu vai alerģisko rinītu. Pārsvarā slimība attīstās bērniem no piecu līdz desmit gadu vecumam; sievietes slimo divas, pat trīs reizes biežāk.

  

Imunitātes kritums var būt saistīts arī ar tādas retas slimības attīstību kā sarkoidoze (ādas izpausmēs dažāda veida erupcijas, tādas kā sārtas papulas, mezgliņi, plākšņveida vai psoriāzveida izsitumi, erythema nodosum, eczema multiforme, kalcija depozīti ādā un lupus pernio izsitumi).

Vitamīnu un minerālvielu trūkums, īpaši dzels deficīta anēmija, veicina koilonīhijas (raksturīga nagu distrofija) attīstību. [4] Nagi ir saplacināti ar ieliekumu centrā un paceltām malām - tā saucamie karotes nagi.

Vitamīnu (īpaši A vitamīna) trūkums, kā arī ultravioletais starojumu veicina pitiriasis rubra pilaris attīstību. Slimībai klīniski raksturīgas izolētas koniskas papulas dzeltenīgi sārtā vai tumši sarkanā krāsā, ar hiperkerotisku virsmu uz eritēmas fona. Izsitumiem ir tieksme saplūst, atgādinot nabadzīgu saliņu grupējumus. Procesam progresējot, tie iegūst eritrodermas izskatu ar dažādas pakāpes lobīšanos. Raksturīgās papulu lokalizācijas vietas ir seja, galvas matainā daļa, ekstremitāšu, roku pirkstu atlieču virsmas, elkoņi, ceļgali. Plaukstām un pēdām ir raksturīga vaskveida keratoderma ar raga slāņa sabiezēšanu un plaisāšanu. Subjektīvi ir sūdzības par niezi un dedzinošu sajūtu. Nagi sabiezē, kļūst dzeltenīgi brūni un rievoti.

Minerālvielu trūkums izraisa garšas un smaržas izmaiņas, ar ko ir izskaidrojama vēlme ēst vielas, kuras parasti normāli neēd, piemēram, krītu, nediedzētus graudus, jēlu gaļu u. c.

Arī pie mums ir sastopama pelagra - parasti gadījumos, kad tiek ilgstoši lietots alkohols, kas rada niacīna jeb B3 (PP) vitamīna trūkumu. Niacīna trūkums izraisa šūnu metabolisma un fun­kciju traucējumus, kuru pamatā ir oksidēšanās-reducēšanās reakciju traucējumi. Dermā samazinās kolagēna un urokanikskābes daudzums, kas kalpo kā filtrs pret ultravioleto starojumu. [5] Tā rezultātā saules staru ietekmē attīstās fotoinducēts ādas bojājums. Klīniski sākumā tas izpaužas kā vienkāršs saules apdegums ar sārtu ādu, lobīšanos, vezīkulu un bullu attīstību. Vēlāk skartais ādas rajons iegrimst un kļūst hiperpigmentēts, lobās. Ar laiku āda kļūst biezāka, cietāka, lobās un plaisā, izraisot pat asiņošanu. Ādas bojājumi parasti ir simetriski. Pacienti sūdzas par niezi un dedzināšanu ādā. Biežāk tiek skartas rokas, apakšstilbi, pēdas, seja un kakls (Kasala kakla rota). Arī lūpas, mēle un smaganas var būt sāpīgas un asiņot.

Līdz ar pavasara iestāšanos, organismā samazinās melatonīna un palielinās serotonīna produkcija, kas raksturojas ar miega-nomoda cikla izmaiņām un labā garastāvokļa lidojumu. Šādas hormonālās izmaiņas veicina seborejas attīstību. Seboreja parasti lokalizējas tajās ķermeņa vietās, kurās ir visvairāk attīstīti tauku dziedzeri - galvas matainajā daļā, ap degunu un muti, sternālajā apvidū starp lāpstiņām un ādas ielokos. Pastiprinātas un izmainītas tauku dziedzeru sekrēcijas rezultātā āda kļūst taukaina, spīdīga, paplašinās tauku dziedzeru atveres, kuras īpaši labi redzamas uz deguna un vaigiem, piešķirot sejas ādai porainu izskatu. Parādās atsevišķi komedoni un virspusējas pinnes. Seborejas slimniekiem pastiprināti taukojas mati, galvas āda ir eritematoza, taukainām zvīņām klāta. Šī ir tā dēvētā eļļainā seboreja. Uz šāda patoloģiski izmainīta ādas fona bieži pievienojas sekundāra infekcija. Izmainītais tauku sastāvs var izraisīt arī pretēju ādas izpausmi sausās seborejas veidā, kurai raksturīga sabiezēta sejas āda, grūti saņemama krokā, ir izteikts ādas zīmējums un ādā attīstās daudz lielu komedonu, pinnes un cistas. Ir izteikti paplašinātas tauku dziedzeru atveres, un tās spīd. Šī seboreja, salīdzinot ar eļļaino, daudz biežāk komplicējas ar strutainiem iekaisumiem.

Fizikālie faktori

Pienākot pavasarim, cilvēki dažkārt nav savlaicīgi pielāgojuši savu garderobi augstākai gaisa temperatūrai un salīdzinoši siltās dienās vēl joprojām ģērbjas ziemas mēteļos un zābakos, kas ir vēl viens ādas slimību attīstību veicinošs faktors. Papildus arī pavasara slapjdraņķis pakļauj ādu ciešanām. Rezultātā tiek veicināta svīšana, macerējas ādas raga slānis un atslāņojas epidermas virskārta. Ādā, biežāk ādas krokās, rodas izsutuma process, ādas plaisas un erozīvās virsmas ir ieejas vārti infekcijai (biežāk pievienojas streptokoku un raugveida sēnīšu infekcija). Arī pastiprinātā svīšana/samazinātā iztvaikošana ir labvēlīgs faktors dažādu stafilodermiju attīstībai. Biežākā no tām ir stafilogēnais impetigo, kura attīstības pamatā arī ir ādas aizsargfunkciju samazināšanās. Ādas virsmā veidojas nesaplūdušas folikulāras pustulas kniepadatas galviņas lielumā ar šauru eritēmas josliņu. Pustulas pāris dienu laikā sažūst krevelēs, neatstājot rētas.

Svīšana veicina miliārijas attīstību, kas raksturojas ar ekrīno sviedru dziedzeru izvadu oklūziju dažādos ādas slāņos. Ir vairāki miliārijas veidi (6. attēls), kas atšķiras ar dažādu sviedru dziedzeru okludēšanās lokalizāciju ādā un tam raksturīgām klīniskām izpausmēm.

• Miliaria crystallina raksturojas ar sviedru dziedzeru izvadu nosprostošanos ādas raga slānī. Ādā veidojas virspusēji pūslīši 1-2 mm diametrā bez eritēmas joslas. Vezikulas viegli plīst, veidojot klijveida deskvamāciju. Slimība ir pašlimitējoša. Pāriet pēc dažām dienām.
• Miliaria rubra gadījumā pamatā notiek sviedru dziedzeru nosprostošanās ādas graudainajā slānī. Attīstās eritematozi papulovezikulāri izsitumi, ap kuriem veidojas eritēmas zona. Subjektīvās sūdzības ir dedzinoša sajūta izsitumu vietā.
• Miliaria pustulosa attīstības pamatā ir kāda iepriekš bijusi ādas slimība, kas jau ir izraisījusi sviedru dziedzera destrukciju vai oklūziju. Attīstās labi norobežotas superficiālas pustulas, kuras nav saistītas ar mata folikulu. Miliaria pustulosa gadījumā novēro arī vispārēju organisma reakciju - uzbudināmību, anoreksiju, miegainību, galvas sāpes un darba spēju samazināšanos.

Tādēļ, lai izvairītos no ādas slimību attīstības, ir būtiski izvēlēties klimatiskajiem apstākļiem atbilstošu apģērbu. Tikpat svarīga ir arī noteiktiem laika apstākļiem piemērotu apavu nēsāšana. Valkājot nepiemērotus apavus, kuros svīst kājas, ļoti bieža parādība ir kāju sēnīšu slimības.

Pavasarī atsākas pārgājienu un laivu izbraucienu sezona. Vēsa, mitra gaisa un vēja ilgstošas iedarbības rezultāts ir laivu airētāju rokas. Klīniski uz roku dorsālās vir­smas un pirkstiem attīstās sāpīgas, dedzinošas vai niezošas makulas, papulas, pat vezīkulas. Daudziem cilvēkiem, kam attīstās šis fenomens, anamnēzē ir Reino sindroms vai apsaldējumi. Izsitumi ilgst līdz pat divām nedēļām. [6]

Arī kājas bieži tiek pakļautas ilgstoša mitruma un aukstuma iedarbībai, kas asociējas ar ierakuma pēdas attīstību (7. attēls). Šāds nosaukums radies Pirmā Pasaules kara laikā, kad karavīriem bija stundām ilgi jāstāv grāvī, kājām mirkstot aukstā ūdenī. Šādos apstākļos tiek traucēta asins cirkulācija, radot tūsku, parestēzijas un asinsvadu bojājumus kāju ādā. Macerācijas un trofikas traucējumu rezultātā bieži pievienojas infekcija, radot ilgi nedzīstošas un sāpīgas čūlas (smagākos gadījumos - pat kājas gangrēnu).

Pētījumos konstatēts, ka pavasarī biežāk tiek veikta kāju amputācija cukura diabēta slimniekiem. [7]

Svarīgi - lai rokas un kājas ir siltumā un sausumā!

Ultravioletais starojums

Marta un aprīļa mēnesis mūsu platuma grādos raksturojas ar krasu ultravioletā starojuma (UVS) intensitātes pieaugumu (maksimumu sasniedzot turpmākajos mēnešos). Savukārt ādas aizsargspējas pret UVS pēc gada tumšā perioda ir samazinātas. Cilvēkiem ar jutīgu ādu pavasarī vidējos platuma grādos pietiek uzturēties tikai 20 minūtes saulē, lai iegūtu smagu saules apdegumu. [8] UVS ir arī spēcīgs imūnsupresijas induktors. UVS ietekmē attīstās/saasinās virkne ādas slimību.

• Aktīniskā prurigo gadījumā saules skartajās vietās veidojas niezošas makulas, papulas vai nodulāras erupcijas, bet stiprās niezes rezultātā rodas daudz sakasījumu, čūlas, mitrošana, kreveles, ādas zvīņošanās un lihenifikācija. Biežāk tiek skarta sejas, distālo ekstremitāšu, sakrālā un gluteālā rajona āda. Iespējama arī lūpu iesaistīšanās procesā ar ceilītu, tūsku, lobīšanos, plaisāšanu, kreveļu un čūlu veidošanos. Aktīniskais prurigo ir ciešā asociācijā ar HLA-DR4, parasti sākas jau pirms pubertātes, biežāk novēro sievietēm. Ģimenē bieži vērojama atopija. [9; 10]
• UVS var veicināt arī pavasara jeb Mallorkas aknes saasināšanos, kuras gadījumā attīstās niezošas, sarkanas, labi norobežotas papulas (biežākā lokalizācija - uz vaigiem, kakla, krūšu rajona, augšdelmiem).
• Darjē (Darier) slimības jeb keratosis folikularis gadījumā (8. attēls) bojājumi sākotnēji izpaužas kā miesas krāsas papulas, kuras drīz tiek pārklātas ar dzeltenīgām līdz brūnganām raupjām zvīņveida krevelēm. Kreveli noņemot, redzamas porveida ādas atveres. Izsitumi bieži saplūst, veidojot plašus izsitumu laukumus. Ar laiku tie kļūst biezāki, veidojot hipertrofiskas kārpveida masas ar nepatīkamu smaku (jo bieži pievienojas sekundāra infekcija). Savukārt uz roku un pēdu dorsālās virsmas novēro kārpveida papulas, hemorāģiskas makulas vai vezīkulas, bet uz plaukstām un pēdu ādas attīstās punktveida keratozes, kas ir piepaceltas vai ar iedobumu centrā. Nagiem novēro distālu lūšanu ar raksturīgu V veida lobīšanos un zemnaga sabiezēšanu, gareniskām, sārtām vai baltām līnijām. Procesā tiek skartas arī gļotādas, kam raksturīgas baltas papulas ar centrālu iedobumu mutes dobumā vai retāk anoģenitālajā rajonā. Novēro arī pārejošu allopēciju.

  

• Saules starojuma ietekmē saasinās tāda iedzimta slimība kā ģimenes labdabīgais hroniskais pemfigoīds (9. attēls). Pārsvarā tiek skarts padušu, kakla pakauša daļas, cirkšņa un perianālais rajons. Uz eritēmas fona attīstās sīkas vezīkulas, kas viegli plīst, veidojot erozīvas virsmas un vēlāk kreveles. Pēc vairākiem mēnešiem ādas bojājumi sadzīst, neatstājot rētas.

  

• Akantolītiskā dermatoze jeb Grovera slimība ir samērā reti sastopama. Process sākas ar pēkšņu niezi. Attīstās atsevišķas kārpveida papulas, papulovezikulāri vai ekzematozi izsitumi vai spīdīgi, dažreiz ekskoriēti mezgliņi, daži no tiem vizuāli atgādina bazālo šūnu karcinomas. To biežāk novēro vīriešiem virs 50 gadu vecuma. Pārsvarā izsitumi attīstās uz ķermeņa, roku un kāju proksimālajām daļām.
• UVS ekspozīcija veicina arī pruritus brachioradialis saasināšanos. Klīniski raksturīga stipra nieze rokās un plecos, daži pacienti pat atzīmē kakla sāpes. Biežāk novēro gados veciem cilvēkiem. [11; 12]

Neaizsargājot ādu pret intensīvās pavasara saules stariem, ķermeņa atklātajās vietās attīstās vasaras raibumi. Šajā procesā liela nozīme ir ģenētiskajiem faktoriem. Saules staru ietekmē novērojama arī dažāda lieluma hiperpigmentētu plankumu ­(chloasma) recidivēšana, pēc garās ziemas uz izbalējušās ādas pamanāmāki kļūst jau iepriekš iegūti pigmentplankumi, no kuriem cilvēki vēlas atbrīvoties, tāpēc apmeklē dermatologu. Tomēr pēc lāzeroperācijas (tāpat citu rētu gadījumā) jāievēro piesardzība, jo rētas salīdzinājumā ar veselu ādu daudz ātrāk apdeg saulē un kļūst tumšākas, traucētās melanocītu funkcijas dēļ. Ja rēta kaut reizi ir apdegusi saulē, tā var palikt tumšāka un neizbalēt veselas ādas krāsā.

Nedrīkst aizmirst, ka ultravioletais starojums ir galvenais etioloģiskais faktors ādas vēža attīstībā; jo ilgāk āda ir cietusi no saules apdeguma, jo lielāks risks saslimt ar ādas vēzi.

Hipersensitivitāte pret saules stariem

Daži cilvēki ir hipersensitīvi pret saules stariem. Tipiskākā izpausme - saules urtikārija: saules skartajās vietās dažu minūšu laikā attīstās sāpīgi, niezoši urtikāri elementi ar apsārtumu un tūsku, kas ilgst vidēji stundu (mazāk par 24 stundām). Dažos gadījumos novēro pat anafilaktiska tipa reakciju, bet asinīs konstatē cirkulējošus fotoalergēnus. Polimorfa gaismas reakcija (10. attēls) arī tiek uzskatīta par vēlīnu saules staru izraisītu hipersensitivitātes reakciju. Tā attīstās no endogēna fotoinducēta antigēna (tiek apsvērta arī karstuma šoka olbaltuma izdalīšanās). Klīniski attīstās niezošas, eritematozas makulas vai papulas, reizēm pat vezīkulas, papulovezīkulas, bullas. Bet iespējama arī tikai eritēma vai nieze atsevišķi. Biežāk izsitumi attīstās uz vaigiem, zoda, deguna, kakla, muguras, krūtīm, roku ārējās malas, kājām, un īpaši uz ausu skrimšļainās daļas. Tiek skartas arī lūpas (īpaši apakšlūpa) ar plaisu un kreveļainu eksudatīva heilīta attīstību. [13; 14]

Jāatzīmē, ka virkne ādas slimību pašas par sevi izraisa fotosensitivitātes izmaiņas. Izteikta fotosensitivitātes paaugstināšanās vērojama dermatomiozīta gadījumā. Pret UVS jutīgi ir arī slimnieki ar tādu ģenētisku slimību kā diseminēta superficiāla aktīniskā prokeratoze. Pastiprināta fotosensitivitāte raksturīga arī pemfigus foliaceus gadījumā. Izteikta fotosensitivitāte ir lupus erythematosus gadījumā, kad UVS inducētais šūnu DNS bojājums veicina fotoproduktu UV-DNS veidošanos un imūnglobulīnu un komplementa depozītu uzkrāšanos dermo-epidermālajā savienojumā saules skartajās vietās ar raksturīgām klīniskajām pazīmēm. Fotoproduktu veidošanās izraisa anti-Ro antivielu produkciju, un ir pierādīts, ka, ja grūtniecei konstatē anti-Ro antivielas, bērns var piedzimt ar subakūtiem lupus erythematosus bojājumiem. [15]

Īpaši piesardzīgi pret uzturēšanos saulē jāizturas, lietojot dažādus medikamentus (piemēram, antibiotikas, orālos kontraceptīvos līdzekļus, psihotropas vielas u. c.), kas paaugstina fotosensitivitāti un veicina fototoksiskā dermatīta attīstību. Skartajos ādas rajonos attīstās mitrojoši papulovezikulāri izsitumi uz eritēmas vai pat tūskas fona. Smagākos gadījumos novēro vezīkulu, bullu un kreveļu veidošanos. Vēlāk āda var kļūt zilgana, eritematoza vai dispigmentēta. Process var skart arī nagus (fotooniholīze).

Intensīva UVS ekspozīcija veicina elastīgo un kolagēno šķiedru alterāciju, kas darbojas kā antigēni un izraisa hipersensitivitātes reakciju ar granuloma annulare attīstību. [16] Iekaisuma process skar asinsvadus, kolagēna un elastīgās šķiedras. Raksturīgas sārti-violetas apaļas, cietas papulas, kas veido gredzenus vai lokus, kam ir tieksme izplesties, veidojot centrā iedobumu ar hiperpigmentāciju. Izsitumi parasti lokalizējas uz ķermeņa, simetriski uz kakla, apakšdelmiem un kājām (11. attēls). Tie pazūd spontāni divu gadu laikā. Slimību pārsvarā konstatē bērniem un jauniešiem. Granuloma annulare etioloģiskais moments tomēr nav viennozīmīgi skaidrs - apsver gan vīrusu, gan bakteriālu infek­ci­ju, gan UVS lomu.

Kolagēno un elastīgo šķiedru alterācija izraisa asinsvadu saistaudu maksts zudumu un asinsvadu paplašināšanos, kas klīniski raksturojas kā rosacea (sarkanā seja).

Alergēni, insekti

Pavasaris ir ziedu laiks, bet ziedputekšņi kā klasisks alergēns veicina atopiskā dermatīta, hroniski recidivējošas ādas slimības, saasinājumu. Pavasara tīrīšanas laikā no segām un paklājiem izpurinātie putekļi arī var būt alergēni atopiskā dermatīta attīstībai. Biežāk skartās ādas lokalizācijas ir seja, kakla un ekstremitāšu ieloču virsmas. Ir veikti pētījumi par hipofiziāli-tireoīdās sistēmas aktivitāti atopiskā dermatīta slimniekiem dažādās sezonās, un pierādīts, ka tā ir visaktīvākā tieši pavasarī. [17]

Pacientiem ar atopisko dermatītu ir zemāks ādas virsmas mitruma līmenis salīdzinājumā ar veseliem cilvēkiem. Konstatēts, ka slimniekiem ar atopiju ir zemāks ūdenī šķīstošo aminoskābju līmenis ādas raga slāņa superficiālajā daļā un līdz ar to - samazinātas ūdens aizturēšanas spējas. [17] Atopiska āda ir ieejas vārti alergēniem un iekaisuma procesiem.

Atopiskajam dermatītam ir arī citas atopijas pazīmes - astma, alerģiskais rinīts, alerģiskais konjunktivīts.

Pētījumos novērots, ka pavasarī, saasinoties atopijai, pieaug suicīdo gadījumu risks. [18]

Iestājoties pavasarim, mostas visa dzīvā daba un cilvēka āda bieži cieš no dažādu kukaiņu kodumiem. Palielinātās ērču aktivitātes dēļ pavasara sezonā pieaug risks inficēties ar Borrelia burgdorferi - Laima slimības izraisītāju. Ērces koduma vietā pēc 3-32 dienām attīstās eritematozs plankums, kas pakāpeniski palielinās līdz delnas lielumam. Tā centrs pamazām balē un uzsūcas, atstājot eritēmas vietā īslaicīgu pigmentāciju. Vairāk nekā 60% cilvēku pēc tam attīstās sekundāri multipli eritematozi bojājumi. To izmērs ir mazāks kā primārajam eritēmas plankumam, bet izsitumu skaits var variēt no diviem līdz pat simts. Tomēr nereti šie simptomi neparādās, jo Laima borelioze bieži ir asimptomātiska ar sekojošu komplikāciju attīstību. Vēlākā laika periodā Borrelia burgdorferi var izraisīt lokalizētu sklerodermu. [19; 20]

Nobeigums

Ikviens no mums ar prieku sagaida saulainās pavasara dienas, tomēr būsim piesardzīgi! Dodoties Maugļa pavasara skrējienā, nedrīkst aizmirst par ādas aizsardzību un labsajūtu. Svarīgi ir laikus pasargāt ādu no pavasara kaitīgo faktoru ietekmes un piemērot to mainīgajiem apstākļiem, kā apstiprina minētās un tabulā konspektīvi apkopotās pavasara perioda aktualitātes dermatoloģijā. Vēlams stiprināt imunitāti ar papildu vitamīnu, minerālvielu un dabīgo antibiotiku - ķiploku, medus, greipfrūtu sēklu ekstrakta u. c. - uzņemšanu. Lai paaugstinātu ādas aizsardzību pret ultravioleto starojumu, ieteicams lietot A provitamīnu, t. i. beta karotīnu, kas palielina ādas toleranci pret saules starojumu. Beta karotīnu var uzņemt ar dažādiem dārzeņiem - burkāniem, spinātiem, zaļajiem salātiem, sparģeļiem, zaļajām pupiņām, zirņiem, kukurūzu. Informācijas dažādošanai var minēt pētījumus, kuros konstatēts, ka ērces reaģē uz ķermeņa smaržu, un sekojoši izpētīts, ka, ēdot ķiplokus, vērojama mazāka ērču pieķeršanās. [21] Baudīsim pavasari un atcerēsimies - lielā mērā mūsu ādas labsajūta ir mūsu pašu rokās!