Acu asarošana. Iemesli, diagnostika, ārstēšanas iespējas

Asaru veidošanās ir nepieciešama acs normālai funkcijai. Arī pārmērīga asarošana var būt normāla, piemēram, lai atšķaidītu uz acs virsmas nokļuvušās ķimikālijas vai no acs virsmas aizskalotu svešķermeni. Pārmērīgu asarošanu izraisa arī emocionāls distress. [4] Savukārt asarošanu aukstuma ietekmē var izskaidrot ar to, ka muskuļi ap asaru kanāliņiem saraujas, izraisot kanāliņu un asaru punktu sašaurināšanos, tāpēc asaru ceļos iekļūst mazāk asaru. [3]

Anatomija

Asaru aparātu veido sekretorā daļa un asaru novadceļi. [3] Sekretorajā daļā ietilpst asaru dziedzeris (glandula lacrimalis) un asaru papilddziedzeri, kas atrodas konjunktīvā. Asaru dziedzeris atrodas orbītas augšējā daļā, un tarsoorbitālā fascija to sadala divās daļās: orbitālajā (pars orbitalis) un mazākajā — palpebrālajā (pars palpebralis) daļā. Asaru dziedzera izvadi atveras konjunktīvas augšējā pārejas krokā. [3]

Asaru novadceļi (1. attēls) sākas ar asaru punktiem (puncta lacrimalia superius et inferius), kas pāriet asaru kanāliņos (canaliculi lacrimalis), tālāk atrodas asaru maiss (saccus lacrimalis), no kura atiet deguna—asaru vads (ductus nasolacrimalis). [3]

• Asaru punkti atrodas uz plaksta brīvās malas iekšējās šķautnes tuvāk acs mediālajam kaktiņam. To izmērs ir aptuveni 1 mm.
• Asaru kanāliņi iet vertikāli no plaksta malas aptuveni 2 mm, veidojot ampulu, kas tālāk pāriet horizontāli aptuveni 8 mm, līdz sasniedz asaru maisu. Augšējais un apakšējais kanāliņš parasti (90 % gadījumu) savienojas kopējā kanāliņā, kas atveras asaru maisa laterālajā sienā. Šajā savienojumā atrodas Rozenmillera vārstulis, kas novērš asaru refluksu atpakaļ kanāliņos.
• Asaru maiss ir 10—12 mm garš. Asaru kauls un augšžokļa kaula pieres izaugums to atdala no deguna vidējās ejas. (Tas ir svarīgi, ķirurģiski ārstējot obstrukciju, jo šajā vietā var veikt anastomozi starp asaru maisu un deguna gļotādu (dakriocistorinostomiju)).
• Deguna un asaru vads ir 12—18 mm garš, tas asaru maisu savieno ar apakšējo deguna eju, kur tā atveri daļēji sedz gļotādas kroka — Hasnera vārstulis. [1]

Fizioloģija

Asaru producēšanā piedalās asaru dziedzeris un papilddziedzeri. Mirkšķināšanas laikā asaras nonāk uz acs virsmas, veidojot asaru plēvīti. Normālos apstākļos bazālā asaru sekrēcija atbilst tam asaru daudzumam, kas drenējas un iztvaiko no acs virsmas.

Bazālā sekrēcija ir aptuveni 1,2 µl/ minūtē, bet refleksīvā sekrēcija kairinājuma apstākļos var sasniegt pat 100 µl/ minūtē. Asaru punktos nonāk aptuveni 0,6 µl asaru minūtē, no kuriem 90 % tiek reabsorbēti caur ductus nasolacrimalis gļotādu, bet 10 % nonāk deguna dobumā. Pārējās asaras no acs virsmas iztvaiko procesā, ko sauc par evaporāciju. Acs virsma vienlaicīgi spēj noturēt līdz 8 µl asaru. [5]

Mirkšķināšanas laikā acs sprauga aizveras no laterālās uz mediālo pusi, tā veicinot asaru aizplūšanu uz mediālā kaktiņa pusi. Asaru punktos asaras nonāk galvenokārt kapilaritātes dēļ. Ir svarīgi, lai saskartos abu plakstu asaru punkti, kad acs sprauga ir ciet, kas nodrošina to fizioloģisku oklūziju.

Šajā gadījumā pēc acs atvēršanas asaras var iesūkties tukšajos asaru kanāliņos. Caur apakšējo kanāliņu tiek aizvadīts ap 75 % asaru. Uz kopējo kanāliņu un asaru maisu asaras aizplūst vairāku faktoru ietekmē: novadceļu kalibra izmaiņas, spiediena izmaiņas un asaru sūknēšanas funkcija, ko nodrošina orbikulārā muskuļa kontrakcijas (2. attēls).

Tālāk uz degunu asaras aizvada asaru sūknis, gravitāte un spiediena izmaiņas, cilvēkam elpojot caur degunu. Asaru novadceļu vārstuļi nodrošina asaru aizplūšanu tikai vienā virzienā. [9] Parasti cilvēks mirkšķina ik pēc sešām sekundēm vai apmēram 15 × minūtē. [7]

Asaru plēvīte

Asaru plēvīti veido trīs kārtas, un katrai no tām ir sava funkcija.

• Ārējo jeb lipīdu slāni, kas ir 0,1—0,2 µm biezs, ražo Meiboma, Ceisa un Molla dziedzeri. Šis slānis veido hidrofobu barjeru, kas palēnina asaru iztvaikošanu, nodrošina asaru plēvītes stabilitāti, lubricē plakstiņus.
• Vidējais — ūdeņainais slānis veido biezāko asaru plēvītes daļu (6,5—10 µm). To galvenokārt ražo asaru dziedzeris, kā arī Krauzes un Volfringa dziedzeri. Šajā slānī atrodas lizocīms un bēta lizīni, kas nodrošina aizsardzību pret infekcioziem aģentiem. Tāpat te atrodas sāļi, glikoproteīni, glikoze un enzīmi, kas kopā nodrošina osmotisko regulāciju. Šis slānis nodrošina radzenes metabolismam nozīmīgo skābekļa uzņemšanu.
• Iekšējais — mucīna slānis, ko ražo konjunktīvas šūnas un kas ir 0,02—0,04 µm biezs, padara asaru plēvīti hidrofilu, ļaujot asarām vienmērīgi izklāties pa acs virsmu. Arī šis slānis iedarbojas lubricējoši. [7]

Asaru plēvītes galvenās funkcijas:

• mitrināt acs priekšējo virsmu un lubricēt to, tādējādi pasargājot no bojājumiem,
• piedalīties refrakcijā, izlīdzinot radzenes mikroskopiskās neregularitātes,
• piegādāt radzenei skābekli u.c. barības vielas.
• no acs virsmas aizvadīt bojāgājušās šūnas, putekļus un kairinātājus,
• nodrošināt acs imunitāti. [7]

Pārmērīgas asarošanas iemesli

Primāra asaru hipersekrēcija ir ļoti reta. Iespējamie neirogēnie cēloņi ir parasimpātisko lakrimālo nervšķiedru kompresija ar audzēju, aberanta reģenerācija pēc VII kraniālā nerva parēzes (“krokodila asaru sindroms”, kad, nervšķiedrām atjaunojoties, siekalu dziedzerim paredzētās šķiedras kļūdaini ieaug asaru dziedzerī, tāpēc ēšanas laikā ir spēcīga asarošana, ko var novērst ar botulīna toksīna injekcijām asaru dziedzerī), dakrioadenīts un daži medikamenti, piemēram, holīnerģiskie agonisti. [5]

Sekundāra hipersekrēcija rodas, kad acs virsmas sausums vai kairinājums stimulē refleksu V un VII kraniālajā nervā, izraisot pārmērīgu asaru produkciju. Biežākie iemesli: hronisks blefarīts, sausās acs sindroms, trihiāze, alerģisks konjunktivīts, medikamentu lietošana. [5]

Defektus asaru novadceļos var izraisīt dažādi faktori:

• asaru punkta malpozīcija, piemēram, ektropija dēļ (3. attēls),

  

• obstrukcija jebkurā novadceļu līmenī,
• asaru sūkņa vājums — sekundāri apakšējā plaksta vaļīguma vai orbikulārā muskuļa vājuma gadījumā, piemēram, VII nerva parēzes dēļ. [1] (4. attēls)

  

Ko vēsta pētījumi?

Par biežākajiem acu asarošanas iemesliem pasaulē veikti vairāki pētījumi. Williams et al 2013. gadā publicēja pētījumu par 159 pacientiem, kas nosūtīti epiforas ķirurģiskai ārstēšanai: 53 pacientiem (33,3 %) bija nazolakrimālā vada obstrukcija, 36 (22,6 %) sūkņa disfunkcija, 20 (12,6%) plakstiņu malpozīcija, 35 (22 %) sekundāra refleksa asarošana. Pētāmo jautājumu lokā izzināja arī to, kurš nosūtījis pacientu uz operāciju. Tiešām ķirurģiski ārstējami bija 82 % no pacientiem, kurus nosūtījis oftalmologs, 67 % no pacientiem, kurus nosūtījis optometrists, un 55 % no pacientiem ar ģimenes ārsta nosūtījumu. [8]

Shen et al 2016. gadā publicēja pētījumu par 237 pacientiem, kas nosūtīti epiforas ķirurģiskai ārstēšanai: 108 pacientiem (46 %) bija obstrukcija kādā no novadceļu līmeņiem, daudzfaktoru epifora bija 52 pacientiem (22 %), sekundāra refleksa asarošana 51 pacientam (22 %) un plakstiņu malpozīcija 26 gadījumos (11 %). Unilaterāla epifora trīsreiz biežāk par citiem iemesliem bija obstrukcijas gadījumā. Šajā pētījumā analizēja arī demogrāfiskus datus, piemēram, pacientu vidējais vecums bija 56 gadi, puse pacientu bija vismaz 60 gadu veci, apliecinot, ka epiforas risks pieaug līdz ar vecumu. Vecākajiem pacientiem biežāk bija plakstu malpozīcija un daudzfaktoru asarošana, toties jaunākajiem pacientiem epiforu biežāk izraisīja novadceļu obstrukcija. Biežāk obstrukcijas gadījumi bija sievietēm, un pētnieki to skaidro ar anatomiskām atšķirībām asaru novadceļos. [6]

Diagnostika

Anamnēze

Asarošanas cēloņa izprašanā noder rūpīga anamnēze. [9] Sāpes deguna sānos var norādīt uz dakriocistītu, bet sāpes acī par iespējamu svešķermeni, keratītu, rekurentu radzenes eroziju, irītu vai glaukomu. [9] Acs apsārtums un diskomforts vairāk raksturīgs hipersekrēcijai. [1]

Nieze norāda uz alerģisku reakciju. Dedzināšanas sajūta liek domāt par plaksta malas un asaru plēvītes problēmām, kas var būt blefarīta, sausās acs sindroma, vairogdziedzera slimību gadījumā. [9]

Asaru notecēšana pa vaigu vairāk liecina par izvadu obstrukciju, nevis hipersekrēciju. [1] Anamnēzē iepriekšēja sinusu patoloģija, sinusu ķirurģija, sejas vai acu trauma, nazolakrimālā vada zondēšana bērnībā vairāk liek domāt par obstruktīvu patoloģiju. [5] Svarīga ir lietoto medikamentu anamnēze, jo arī tie var veicināt asarošanu, izvadu obstrukciju. Tādi medikamenti ir topiski lietojamie fosfolīna jodīds, adrenalīns, pilokarpīns. Tāpat stenozi var izraisīt ķīmijterapija, piemēram, 5 fluoruracils, un radioterapija. [9]

Jānoskaidro gan asarošanas ilgums, gan tas, vai ir citi izdalījumi vai asiņošana un vai asarošana ir unilaterāla vai bilaterāla, un vai tā ir nepārtraukta vai intermitējoša. [5]

Fizikālā izmeklēšana

Biomikroskopiski jānovērtē, vai nav acs priekšējās virsmas patoloģijas pazīmju, kas varētu norādīt uz sekundāras hipersekrēcijas izraisītu asarošanu. [4]

Plakstiņi

Plakstu vaļīguma tests: ja plakstiņu no acābola iespējams atvilkt uz leju vairāk par 8 mm, tas var norādīt uz vāju orbikulārā muskuļa tonusu vai arī uz asaru sūkņa disfunkciju. Par to liecina arī palēnināta (> 8 sekundes) plakstiņa atgriešanās atpakaļ vietā. [5; 9]

Biomikroskopiski jānovērtē asaru punkta atrašanās vieta — tam jābūt novirzītam uz plaksta iekšpusi. [9] To izvērtē, plakstiņu nedaudz atvelkot no acābola. [3] Asaru punkta stenoze mēdz būt asimptomātiska, īpaši, ja tā skar augšējā plaksta asaru punktu. Vēl iespējama asaru punkta stenoze ar lieku konjunktīvu (conjunctivochalasis). Tāpat asaru ceļos var būt iekļuvusi skropsta. [1]

Uz asarošanas cēloni var norādīt blefarīts. Svarīgi izvērtēt, vai nav plakstu malpozīcijas (ektropijs, entropijs). [9] Jāizvērtē mirkšķināšanas reflekss. Samazināts reflekss tādu patoloģiju gadījumā kā sejas nerva parēze, garīgas slimības, Parkinsona slimība vai multiplā skleroze var izraisīt acs virsmas bojājumu un sekundāru hipersekrēciju. [5]

Asaru novadceļi

Jāizvērtē, vai nav redzama sejas asimetrija, kas var norādīt uz iedzimtu vai traumatisku asaru ceļu nosprostojumu. [9] Jāpalpē acs iekšējais kaktiņš. Ja tiek sapalpēta masa, jāizvērtē, vai tā ir mīksta (visticamāk, tie ir gļotaini izdalījumi no acs, piemēram, dakriocistīta gadījumā) vai cieta (norāda uz audzēju). Tāpat jāsaprot, vai šo masu var vai nevar saspiest. [9]

Tādi simptomi kā proptoze, acābola novirze vai ptoze var norādīt uz to, ka bojājums asaru ceļos ietekmē arī orbītu vai otrādi. [9]

Deguns

Asarošanas diagnostikā būtiska ir arī deguna izmeklēšana, jo daudzas iekaisīgas un infekciozas slimības degunā un tā blakusdobumos, kā arī deguna tumori var izraisīt asarošanu, piemēram, hronisks sinusīts var izraisīt nazolakrimālā vada sašaurināšanos. [9]

Klīniskie diagnostiskie testi

Asaru plēvītes plīšanas laiks

Ļauj izvērtēt asaru plēvītes stabilitāti, piemēram, sausās acs sindroma gadījumā. Apakšējā acs velvē ievieto fluorescīnu, kobaltzilajā gaismā izvērtē laiku kopš pēdējās mirkšķināšanas, kad parādījušies pirmie sausie laukumi uz acs virsmas. Ja šis laiks < 10 sek., jādomā par problēmu ar asaru plēvītes stabilitāti. [5]

Širmera tests I

Izvērtē bazālo asaru sekrēciju, pēc anestezējošiem pilieniem apakšējā konjunktīvas velvē ievietojot filtrpapīra strēmeli. Rezultātus izvērtē pēc piecām minūtēm. Ja ir mazāk par 10 mm asaru — subnormāls rezultāts, bet, ja mazāk par 5 mm, — patoloģisks rezultāts. [5]

Asaru tests ar krāsvielu

Asaras tiek iekrāsotas ar 2 % fluorescīnu. Ja pēc 3—5 minūtēm, izvērtējot ar kobaltzilo gaismu, krāsviela joprojām atrodama uz acs virsmas, tas var norādīt uz asaru novadceļu sašaurināšanos vai obstrukciju. [9] Visnoderīgākais šis tests ir aizdomu gadījumā par unilaterālu patoloģiju, jo tad var salīdzināt abas acis. [4]

Ekskretorie testi

Lakrimālā zondēšana

Asaru punktā tiek ievietota 27 geidžu lakrimālās irigācijas kanile (5. attēls), kas caur kanāliņu tiek ievadīta līdz asaru maisa mediālajai sienai. Ja zonde apstājas “mīksti”, obstrukcijas līmenis ir kopējā kanāliņā, jo zonde nespēj sasniegt asaru maisa sienu un kaulu aiz tā.

Savukārt “cieta” apstāšanās norāda uz to, ka kanile ir sasniegusi kaulu (fossa lacrimalis) un obstrukcija ir asaru maisā vai deguna—asaru vadā. Tālāk caur zondi ievada tīru ūdeni vai fizioloģisko šķīdumu. Ja šķidrums nonāk degunā bez refluksa, obstrukcijas nav, tomēr tas neizslēdz asaru sūknēšanas mehānisma patoloģiju. Ja jūtama pretestība un šķidruma reflukss, bet tas tomēr nonāk degunā, ir daļēja obstrukcija. Ja degunā šķidrums nenonāk un ir reflukss no cita asaru punkta, ir pilnīga asaru novadceļu obstrukcija. [1; 9]

Džonsa fluorescīna testi

Mūsdienās reti izmanto klasiskos Džonsa I un II testus, tos aizstāj endoskopiskie testi: acs apakšējā velvē ievieto fluorescīna krāsvielu, pēc trim minūtēm ar deguna endoskopu pārbauda, vai fluorescīns atrodams apakšējā deguna ejā. Ja tas nokļuvis degunā, asaru ceļi ir caurlaidīgi, tātad asarošanu izraisa primāra/sekundāra hipersekrēcija. [1; 9] Klasiskajā variantā pēc piecām minūtēm pie apakšējās deguna ejas tiek ievietots vates kociņš, uz kura jānokļūst fluorescīnam. [4]

Otro testa daļu veic, ja pirmajā daļā fluorescīns degunā nav iegūts. No apakšējās deguna ejas puses tiek skaloti asaru ceļi. Ja iegūtajā šķidrumā nenonāk fluorescīns, tas nozīmē, ka tas jau pirmā testa laikā nav nokļuvis līdz asaru maisam, tātad problēma ir augšējā jeb kanāliņu sistēmā. Ja fluorescīns tiek vizualizēts, obstrukcijas līmenis ir zemāk, tātad asaru maisā vai nazolakrimālajā vadā. [9]

Deguna endoskopija

Endoskopija ar cieto endoskopu palīdz vizualizēt iespējamās deguna patoloģijas: fibrozus audus, polipus, granulomas vai svešķermeņus, kas atrodas nazolakrimālā vada atveres tuvumā apakšējā deguna ejā. [9]

Attēldiagnostika

Lakrimālā scintigrāfija

Fizioloģisks funkcijas tests, kas nedemonstrē anatomiskās struktūras, bet palīdz lokalizēt, vai obstrukcijas vieta ir asaru punktā, pirms asaru maisa vai pēc asaru maisa. Acī tiek iepilināts tehnēcijs un tiek ierakstīta tā virzība uz degunu. [9]

Dakriocistogrāfija

Palīdz vizualizēt precīzu obstrukcijas vai stenozes vietu, kā arī asaru ceļu novirzes, ja patoloģija ir apkārtējos audos (6. attēls). Caur katetru tiek injicēta ūdenī šķīstoša kontrastviela, kas iezīmē anatomiskas novirzes. Lieto, ja klīniski nevar lokalizēt stenozes vai obstrukcijas vietu, kā arī aizdomu gadījumā par asaru ceļu audzējiem vai iespējamu to kompresiju apkārtējo audu slimības dēļ. [9]

Datortomogrāfija

Ļauj izvērtēt asaru maisu un apkārtējās struktūras, identificēt iespējamas neoplastiskas, infekciozas vai iekaisīgas patoloģijas (7. attēls). [4]

Iemesli un to ārstēšana

Hipersekrēcija

Galvenā ir pamatslimības ārstēšana! [4] Acs virsmas slimības jāārstē ar lubrikāciju, piemēram, mākslīgās asaras četras reizes dienā plus lubricējošs gels/ziede uz nakti. [4; 8] Smaga plakstu iekaisuma vai sausās acs sindroma gadījumā var lietot ciklosporīnu A. Ja pacients lieto acs sausumu veicinošus medikamentus, tie katrā iespējamā gadījumā būtu jāaizstāj. [4]

Ja acs kairinājumu izraisa trihiāze (skropstu ieaugšana uz iekšu), ārstēšanā var lietot tādas metodes kā epilācija ar šķērēm, elektrolīze, lāzerterapija, mitamicīns C kopā ar radiofrekvences ablāciju, termoablācija, krioterapija. Savukārt distrihiāzes (reta slimība, nepareiza skropstu augšana no Meiboma dziedzeriem plakstiņa mugurējā lamellā) gadījumā var izmantot krioterapiju, tarsālo rezekciju ar mukozās membrānas transplantātu. [4] Augšējā plakstiņa retrakciju sejas nerva parēzes vai hipertireozes gadījumā var mazināt ar botulīna toksīna injekcijām. [4]

Alerģijas gadījumā asarošana kalpo par aizsargreakciju. Jāveic testi alergēna noteikšanai. Ārstēšanas metodes — izvairīšanās no alergēna, antihistamīnu preparāti. [9]

Nepiemērota redzes korekcija — asarošanu var izraisīt netīras vai pārāk ilgi nēsātas kontaktlēcas, nepareiza stipruma briļļu lietošana. Redzes sasprindzinājums izraisa sausumu un refleksīvu acu asarošanu. [9]

Izvadu obstrukcija un asaru sūknēšanas mehānisma disfunkcija

Asaru punkta stenoze

Stenozi var izraisīt antivirāli vai antiglaukomatozi medikamenti, konjunktīvas rētojošas slimības, infekcijas, radiācija, ķīmijterapija, papillomas un ādas audzēji. Ārstēšana: dilatācija ar koniskām zondēm, ampulotomija, izgriežot trijstūrveida lēveri no kanāliņa mugurējās sienas, stentēšana ar silikona caurulēm. [3]

Asaru punkta eversija

Tas nozīmē, ka asaru punkts izgriezts uz āru hroniska blefarokonjunktivīta, rētainu izmaiņu vai vecuma izraisītas plaksta atonijas gadījumā. Ārstēšana: tarsokonjunktivāla piededzināšana 5 mm zem asaru punkta, kas rada rētošanos un punkta ievēršanos uz iekšu, konjunktīvas lēvera izgriešana zem asaru punkta, kas arī veicina punkta rotāciju. [3]

Asaru kanāliņa stenoze

Var būt iedzimta vai iegūta. Iegūtu stenožu iemesli: trauma, toksiski medikamenti, vīrusinfekcijas, autoimūnas slimības, piemēram, pemfigoīds, Stīvensa—Džonsona sindroms. Ārstēšana: parciālu stenozi var ārstēt ar silikona stentu, ko atstāj uz 3—6 mēnešiem. Ja striktūras tuvu asaru punktam, tās izgriež un veido anastomozi ar silikona stentu. Var veikt bužēšanu/zondēšanu. [3] Abu kanāliņu obstrukcijas gadījumā veic konjunktivodakriocistorinostomiju un ievieto Džonsa caurulīti. [5]

Kanalikulīts

Reta patoloģija, galvenokārt dažādu infekciju un svešķermeņu izraisīta. Kanāliņa apvidū āda ir hiperemēta, pietūkusi, palpācija rada sāpes. No asaru punkta var būt izdalījumi. Ārstēšanā lieto eritromicīna vai tetraciklīna ziedi 5—6 reizes dienā, topiskus antibakteriālos pilienus, piemēram, fluorhinolonu desmit dienas. [1; 3] Iespējams lietot siltas kompreses. Var zondēt un skalot, veikt kanalikulotomiju — kanāliņa mugurējās sienas lineāru iešķelšanu. [3]

Asaru kanāliņa un asaru maisa audzēji

Parasti mediālā acs kaktiņa apvidū. Var būt ādas ulcerācija virs audzēja, deformēts plakstiņš, asaras ar asiņu piejaukumu. [3; 9] Ārstēšana, ja audzējs asaru kanāliņos: izgriež audzēju, ietverot asaru punktu un kanāliņus. Ja audzējs asaru maisā: veic dakriocistektomiju, dakriocistorinostomiju (anastomoze starp asaru maisu un deguna dobumu). Ļaundabīgu epiteliālu audzēju gadījumā var būt nepieciešama eksenterācija, iekļaujot kaula izņemšanu no mediālā kaktiņa. [3]

Akūts dakriocistīts

Asaru maisiņa iekaisums, ko parasti izraisa LOR patoloģija, piemēram, deguna vai tā blakusdobumu iekaisums, adenoīdi. Ir sāpes, apsārtums un tūska mediālā kaktiņa apvidū (8. attēls). Ārstēšanā lieto siltas kompreses, sistēmisku antibakteriālo terapiju, parasti ar antistafilokoku līdzekļiem, piemēram, cloxacillinum. [3; 9] Abscesa gadījumā veic incīziju un drenāžu. Kad akūtā infekcija mazinājusies, gadījumā, ja ir stenoze, veic dakriocistorinostomiju. [3]

Hronisks dakriocistīts

Nazolakrimālā vada stenozes dēļ veidojas asaru un gļotu stāze asaru maisiņā, radot labvēlīgu vidi patogēnās mikrofloras attīstībai, piemēram, streptokokiem. Asaru maisiņa apvidū nesāpīgs ādas pacēlums: tam uzspiežot, ir gļotaini/gļotaini—strutaini izdalījumi. Nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās — dakriocistorinostomija, to veic no ārpuses ar ādas griezienu vai ar endonazālu pieeju, ko mūsdienās lieto arvien biežāk. [3]

Iegūta deguna—asaru vada obstrukcija

Iemesli: nazoorbitālas traumas, hronisks blakusdobumu iekaisums, dakriocistīts, granulomatozas slimības. Ārstēšana pilnas stenozes gadījumā ir dakriocistorinostomija, daļējas stenozes gadījumā — stentēšana ar silikona caurulītēm. Sarkoidozes gadījumā ordinē sistēmiskos glikokortikosteroīdus. [3]

Asaru sūkņa disfunkcija/plakstu malpozīcija (involucionārs ektropijs, entropijs)

Tā kā asaru sūkņa darbība ir tieši atkarīga no orbikulārā muskuļa darbības, nepieciešama plaksta horizontāla nostiprināšana. Iespējami dažādi ķirurģiskas ārstēšanas varianti, piemēram, pilna biezuma rezekcija, laterālā tarsālā stripa procedūra, mediāla ektropija, mediālā kantālā nostiprināšana.

Ja plaksta ķirurģiska nostiprināšana nenovērš epiforu, var veikt dakriocistorinostomiju. Ja pamatslimību nav iespējams ārstēt, piemēram, pacients nav piemērots ķirurģiskai terapijai, paliatīvi var veikt botulīna toksīna injekcijas asaru dziedzerī. [3]

KOPSAVILKUMS

• Acu asarošanu jeb epiforu izraisa izjaukts līdzsvars starp asaru producēšanos un asaru zudumu.
• Asaru veidošanās nepieciešama acs normālai funkcijai. Arī pārmērīga asarošana var būt normāla.
• Asarošanas iemesla atklāšanā svarīga gan anamnēze, gan fizikālā izmeklēšana un dažādi diagnostiskie testi.
• Rakstā apkopoti biežākie hipersekrēcijas, izvadu obstrukcijas un asaru sūknēšanas mehānisma disfunkcijas iemesli un iespējamie risinājumi.