PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

1. tipa cukura diabēts

S. Paudere–Logina
1. tipa cukura diabēts
Pexels.com
Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka 2017. gadā Latvijā bijuši 4283 pirmā tipa cukura diabēta (CD) pacienti. Kaut arī šie dati varētu nešķist ievērojami, jāņem vērā divi aspekti. Pirmais — 1. tipa CD ir jaunu, darbspējīgu cilvēku slimība, kas parasti diagnosticēta no bērna kājas un kas visu mūžu ietekmē dzīves kvalitāti, otrais — nekontrolētas slimības gadījumā komplikācijas ir ļoti nopietnas un dzīvībai bīstamas.

Kā diēta ar samazinātu ogļhidrātu daudzumu ietekmē 1. tipa cukura diabēta pacientu?

1. tipa CD ir patoloģiska aizkuņģa dziedzera darbība bēta šūnu destrukcijas un absolūta insulīna deficīta dēļ. Pirmais, kas 1. tipa CD pacientiem jāievēro, ir glikēmiskā kontrole un HbA1c līmeņa ≤ 7 % sasniegšana.

Kādā nesenā meta–analīzē, kurā pēc pētījumu izsijāšanas iekļāva deviņas publikācijas (divus nejaušināti kontrolētus pētījumus, četrus pirms–pēc (pre–post) iejaukšanās pētījumus, trīs klīniskos gadījumus), secināja, ka diēta ar samazinātu ogļhidrātu daudzumu ietekmē HbA1c līmeni, to pazeminot.

Tomēr meta–analīzes rezultāti bija diezgan heterogēni — divi ziņoja par hipoglikēmijas epizodēm, pieci par ikdienā lietojamā insulīna samazinājumu, trīs par izmaiņām ĶMI, viens par glikozes līmeņa izmaiņām asinīs. Tātad, lai aptvertu visus ogļhidrātu diētas efektus, nepieciešami primāri pētījumi. [1]

Cukura diabēts vecākiem, uzmanības deficīts pēcnācējiem?

Pēdējās desmitgadēs ievērojami augusi 1. tipa CD sastopamība. Pacientu skaits gadā ASV pieaug vidēji par 5,3 %, Eiropā pieaugums vērojams par 3 % gadā.

1. tipa CD saistīts ar daudzām ilgtermiņa problēmām: sliktāku akadēmisko sniegumu, atmiņu, motoriskajām spējām, vizuālo uztveri, roku—kāju koordināciju bērniem. Turklāt hroniska hiperglikēmija var izraisīt neironu ievainojamību un kavēt mielinizācijas procesus smadzeņu attīstībā.

Kādā pētījumā Zviedrijā atklājās, ka bērniem, kuru vecākiem diagnosticēts 1. tipa CD, ir par 29 % lielāks risks uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības attīstībai. Jāturpina pētījumi par patofizioloģiskajiem mehānismiem. [2]

Vai visi 1. tipa cukura diabēta pacienti nolemti dialīzei?

Jaunās tehnoloģijas un veiktie pētījumi ir uzlabojuši glikozes un asinsspiediena kontroli un samazinājuši kardiovaskulāro risku un nefropātijas progresēšanu pacientiem ar 1. tipa CD.

Epidemioloģiskie dati rāda, ka 25—30 % 1. tipa CD slimnieku dzīves laikā progresēs līdz terminālai nieru mazspējas stadijai. Taču ne visiem attīstās progresējoša nefropātija, kuras dēļ vajadzīga dialīze vai nieru transplantācija.

Tomēr publikācijas pēdējos gados ir visai iedvesmojošas. No 1980. gada terminālas nieru mazspējas risks ir ļoti mazinājies, kaut arī hroniskas nieru slimības izplatība joprojām ir, taču mazākā apmērā. Šo panākumu nopelns, visticamāk, ir labāka glikēmijas un asinsspiediena kontrole, kā arī medikamentoza iejaukšanās renīna—angiotensīna—aldosterona sistēmā. Tāpēc klīnicista ziņā ir obligāta nieru funkcijas rādītāju (GFĀ, albumīna ekskrēcija u.c.) kontrole, nodrošinot optimālus glikozes un asinsspiediena rādījumus.

Kaut arī medikamentu asinsspiediena kontrolei ir daudz, tieši RAAS inhibitori ir pirmās izvēles medikamenti, kad jāregulē arī augsta līmeņa albuminūrija. [3]

Vai finansiāls stimuls varētu līdzēt labākai glikēmijas kontrolei?

Pusaudžu vecums ir periods, kad 1. tipa CD pacientu līdzestība un regulāra glikēmijas kontrole ir visnotaļ nosacīta, palielinot risku akūtu un ilgtermiņa komplikāciju attīstībai.

Slikta paškontrole saistās arī ar sliktāku līdzestību medikamentu lietošanā. Lai uzlabotu situāciju, jaunieši tiek motivēti dažādi — ar ģimenes locekļu un pašizglītošanās pasākumiem, interviju palīdzību, atgādinošām īsziņām telefonā, taču tas devis salīdzinoši mazu efektu (vidēji 0,5 % kritumu HbA1c līmenī).

Uzvedības ekonomika ir zinātne, kas apvieno ekonomiskos un psiholoģiskos cilvēku uzvedības principus, lai ietekmētu viņu ikdienas darbības.

Vienā šādā pētījumā jauniešiem (vidējais vecums 16,3 gadi) trīs mēnešus piedāvāja 60 $ mēnesī par vismaz četriem kontroles mērījumiem dienā (par katru izlaisto dienu atņemot divus dolārus). Pēc trīs mēnešu perioda sekoja tikpat ilgs apsekošanas periods, kad finansiālā stimula nebija.

Savam cukura līmenim jaunieši aktīvi sekoja līdzi tikai līdz brīdim, kamēr no tā bija kāds ieguvums, un glikozes uzraudzības uzlabojums statistiski nozīmīgi neuzlaboja glikēmijas kontroli (HbA1c trīs mēnešos no 9,84 % mazinājās uz 9,27 %). [4]

Onkoloģiska slimība un 1. tipa cukura diabēts — vai varam vilkt paralēles?

Saikni ar onkoloģiju lielākoties meklē 2. tipa CD pacientiem, taču ir meta–analīzes, kur noskaidrota saistība starp 1. tipa cukura diabētu un vēža attīstības risku.

Izrādās, ka 1. tipa CD pacientiem ir palielināts ļaundabīgas slimības risks, īpaši kuņģa, plaušu, aizkuņģa dziedzera, aknu, olnīcu un nieru audzēja.

Interesanti, ka vairākās publikācijās norādīts — 1. tipa CD pacientiem ir samazināts krūts vēža attīstības risks! [5]

Ādas autofluorescence — kas tā ir un ko tā dara?

Pastiprinātas glikēšanas galaprodukti (iegūti, uzņemot ar pārtiku, producēti oksidatīva stresa, hiperglikēmijas laikā) ir nozīmīgi sirds un nieru slimību attīstībā, jo veicina iekaisīgas reakcijas un endotēlija disfunkciju.

Augsts cirkulējošo glikēšanas galaproduktu līmenis norāda uz mirstības un kardiovaskulāro notikumu risku arī 1. tipa CD gadījumā; šos galaproduktus atrodot ādas biopsijas materiālā, var paredzēt makroangiopātijas attīstību.

Glikēšanas galaproduktu koncentrāciju uz ādas var noteikt arī ar ādas autofluorescences metodes palīdzību. Šis mērījums ir drošāks, ātrāks un vienkāršāks nekā biopsija. Ar metodes palīdzību var paredzēt kardiovaskulāro notikumu risku, GFĀ krišanos un nieru funkciju. [6]

Vai ir saikne starp cukura diabētu un epilepsiju?

Pēdējā laikā īpaši tiek akcentēta potenciālā 1. tipa CD un neiroloģisku patoloģiju (īpaši epilepsijas) saistība.

Epidemioloģiskie dati rāda, ka pieaugusi 1. tipa CD un idiopātiskas ģeneralizētas epilepsijas izplatība.

Šajā [7] atvērta tipa kohortas pētījumā apstiprināja, ka 1. tipa CD pacientiem risks attīstīties epilepsijai salīdzinājumā ar kontroles grupu ir trīsreiz lielāks.

Kāda papildterapija izmantojama 1. tipa cukura diabēta ārstēšanā?

Diezgan liels pacientu skaits nesasniedz mērķa HbA1c līmeni zem 7 %, turklāt palielinās to pacientu skaits, kas ir ar virssvaru vai aptaukošanos.

1. tipa CD terapijas pamats ir insulīna preparāti. Glikagonam līdzīgā peptīda–1 (GLP–1) agonisti tiek izskatīti kā opcija papildu terapijai, jo tiem ir glikogenostatisks efekts un ietekme ārpus aizkuņģa dziedzera.

Ja ilgas darbības GLP–1 agonisti nav pierādījušies kā efektīvi līdzekļi, tad īsas darbības GLP–1 agonisti pārliecinoši iedarbojas uz glikagona sekrēciju un kuņģa iztukšošanos, kas varētu palīdzēt efektīvi mazināt glikozes līmeņa svārstības pēc maltītes. [8]

2014. gadā veiktā literatūras analīzē konstatēts, ka papildterapijā 1. tipa cukura diabētam izskata ne tikai GLP–1 agonistus, bet arī metformīnu, alfa glikozidāzes inhibitorus, pioglitazonu, dipeptidilpeptidāzes inhibitorus (DPP–IV) un SGLT–2 inhibitorus.

Rezultāti ir dažādi: pazemināts HbA1c līmenis, mazāka nepieciešamība pēc insulīna injekcijām, pozitīvas svara pārmaiņas. [9]

Vai mainījušies insulīna lietošanas paradumi (Kolumbija 2011.—2015. gads)?

Insulīns tiek lietots kā standarta terapijas līdzeklis 1. tipa CD gadījumā un kā papildu terapija 2. tipa CD gadījumā. Konkrēta medikamenta lietošanas ieradumus nereti ietekmē arī tā izmaksas.

Retrospektīvā pētījumā, kas četrus gadus notika Kolumbijā, centās noskaidrot, kas gadu gaitā mainās insulīna terapijā.

Pētījuma periodā konstatēja, ka nepieciešamība pēc insulīna aug (īpašs kāpums novērojams analogu formās — par 34 %). Pētījuma sākumā 10,4 % pacientu lietoja insulīna analogu; pētījuma beigās šis skaits sasniedza 62,6 %.

2012. gadā vidējās izmaksas uz 1000 iedzīvotājiem dienā bija 1,7 $ insulīna analogam un 0,8 $ cilvēka insulīnam. Pētījuma beigās izmaksas bija augušas — 9,2 $ analogam — un samazinājušās cilvēka insulīnam — līdz 0,5 $. [10]

Insulīns grūtniecības laikā — kuru labāk?

Diabēts grūtniecības laikā var būt iemesls gan mātes, gan augļa, gan neonatālām komplikācijām. Lai izvairītos no nevēlama iznākuma, visu grūtniecības laiku jābūt stingrai glikēmijas kontrolei.

Agrāk tikai cilvēka insulīns tika pieļauts kā terapeitisks līdzeklis grūtniecības laikā. Šobrīd tiek ražoti arī insulīna analogi, kas pieļaujami grūtniecēm ar 1. tipa CD.

Eksperti apstiprina, ka insulīna analogi ir pieļaujami grūtniecības laikā, īpaši Insulinum lisprum, Insulinum aspartum un Insulinum detemirum. Interesanti, ka analogi salīdzinājumā ar cilvēka insulīnu hipoglikēmijas riska gadījumā ir pārāki. [11]

 

Literatūra

  1. Turton JL, et al. Low–Carbohydrate Diets for Type 1 Diabetes Mellitus: A Systematic Review. Plos One, 2018; 3(13): e0194987.
  2. Ji Jianguang, et al. Type 1 Diabetes in Parents and Risk of Attention Deficit/Hyperactivity Disorder in Offspring: A Population–Based Study in Sweden. Diabetes Care, 2018; 4(41): 770–774.
  3. Bakris GL, Molitch M. Are All Patients with Type 1 Diabetes Destined for Dialysis If They Live Long Enough? Probably Not. Diabetes Care, 2018; 3(41): 389–390.
  4. Wong CA, et al. Effect of Financial Incentives on Glucose Monitoring Adherence and Glycemic Control among Adolescents and Young Adults with Type 1 Diabetes: A Randomized Clinical Trial. JAMA Pediatrics, 2017; 12(171): 1176–1183.
  5. Sona MF, et al. Type 1 Diabetes Mellitus and Risk of Cancer: A Meta–Analysis of Observational Studies. Japanese Journal of Clinical Oncology, 2018; 5(48): 426–433.
  6. Vélayoudom–Céphise FL, et al. Skin Autofluorescence Predicts Cardio–Renal Outcome in Type 1 Diabetes: A Longitudinal Study. Cardiovascular Diabetology, 2016; 1(15): 127.
  7. Dafoulas GE, et al. Type 1 Diabetes Mellitus and Risk of Incident Epilepsy: A Population–Based, Open–Cohort Study. Diabetologia, 2017; 2(60): 258–261.
  8. Albèr A, et al. Short–Acting Glucagon–Like Peptide–1 Receptor Agonists as Add–On to Insulin Therapy in Type 1 Diabetes: A Review. Diabetes, Obesity & Metabolism, 2017; 7(19): 915–925.
  9. DeGeeter M, Williamson B. Alternative Agents in Type 1 Diabetes in Addition to Insulin Therapy: Metformin, Alpha–Glucosidase Inhibitors, Pioglitazone, GLP–1 Agonists, DPP–IV Inhibitors, and SGLT–2 Inhibitors. Journal of Pharmacy Practice, 2016; 2(29): 144–159.
  10. Torres DR, et al. Trends in the Use and Cost of Human and Analogue Insulins in a Colombian Population, 2011–2015. Public Health, 2017; 153: 64–69.
  11. Toledano Y, et al. Safety of Insulin Analogues as Compared with Human Insulin in Pregnancy. Expert Opinion on Drug Safety, 2016; 7(15): 963–973.