Ir svarīgi atpazīt pacientus ar personības traucējumiem, jo šo cilvēku medicīniskā aprūpe nereti rada izaicinājumus aprūpes personālam. Bieži vien rodas grūtības komunikācijā, kas šiem pacientiem rada opozicionāru attieksmi, tādējādi mazinot aprūpes kvalitāti, nepamatoti tiek atkārtoti veikti izmeklējumi, neievērotas medicīniskās rekomendācijas.
Vispārēji personības traucējumi ir 7,8 % populācijas. Personības traucējumi ir pastāvīgi, ilgstoši domāšanas, uztveres, reaģēšanas un attiecību modeļi, kas izraisa ievērojamu diskomfortu vai funkcionālus traucējumus. Personības traucējumi ir dziļi iesakņojušies un stabili indivīda personības un uzvedības stereotipi, kas izpaužas kā nemainīgas atbildreakcijas dažādās individuālās vai sociālās situācijās.
Personības traucējumi atšķiras pēc izpausmēm, to attīstība saistīta ar biopsihosociālo modeli, kur lomu spēlē ģenētiskie, audzināšanas un vides faktori. Daudzas izpausmes līdz ar vecumu var pakāpeniski kļūt mazāk izteiktas, bet dažas var saglabāties arī pēc tam, kad mazinās akūtā simptomātika, kas veicināja diagnosticēt šos traucējumus. Diagnozi nosaka pēc klīniskiem kritērijiem. Ārstē ar psihosociālu terapiju, dažreiz — ar medikamentiem.
Attīstību veicinošie faktori
Rašanās iemesli nav konkrēti definējami, bet ir zināmi vairāki būtiski faktori, kas var ietekmēt personības traucējumu attīstību, tomēr pamatā ir biopsihosociālais modelis, kas katras slimības un veselības traucējumu gadījumā uzsver trīs patoloģiju izsaucošo faktoru grupas: fiziskos, emocionālos un sociālos cēloņus.
Kā viens no būtiskākajiem faktoriem jāmin piesaistes sistēmas izveide agrīnā vecumā, jo tā nosaka iekšējās drošības izjūtas izveidi. Attiecīgi vēlākā vecumā tā iespaido savstarpējo attiecību izveidi un sociālo funkcionēšanu.
Viens no pētījumiem atklāj saikni starp bērnībā piedzīvotu vardarbību un personības traucējumu attīstību, piemēram, seksuālu vardarbību bērnībā pieredzējuši daudzi no cilvēkiem, kam ir robežlīmeņa personības traucējumi. [15]
Citā pētījumā, kurā piedalījās 793 mātes un bērni, mātēm tika jautāts, vai viņas ir kliegušas uz saviem bērniem, teikušas, ka viņus nemīl, vai draudējušas viņus izmest no mājām. Bērniem, kuri bija ko šādu piedzīvojuši, pieaugušā vecumā trīs reizes biežāk nekā citiem bija robežlīmeņa, narcistiski, obsesīvi kompulsīvi vai paranoīdi personības traucējumi. [16]
Ģenētiskie faktori cieši saistīti ar vides faktoriem. Pētījumos atklāts, ka iedzimtie personības traucējumi izveidosies tikai tad, ja ir “atbilstošie” vides faktori un ģenētiska iedzimtība, piemēram, secināts, ka agrīna institucionālā aprūpe ir riska faktors vēlākai antisociālai uzvedībai tikai tad, ja ir ģenētisks riska faktors. Jāpiemin, ka ģenētiskā ietekme personības traucējumu attīstībā ir mazāka nekā citu psihisku traucējumu gadījumā. [14]
Daži faktori palīdz novērst personības traucējumu attīstību, piemēram, pat vienas spēcīgas un stabilas attiecības ar radinieku, skolotāju vai draugu var kompensēt kāda cita negatīvo ietekmi. Svarīga loma personības attīstībā ir pozitīvas attieksmes veidošanai pret sevi, saviem pienākumiem, sabiedrību, dabu, kultūru.
Personības traucējumu ietekme uz personu
Personības traucējumi cilvēkiem izpaužas gan kā grūti paciešama trauksme, gan ar krasām emocionālām reakcijām, gan neelastīgiem vai destruktīviem uzvedības modeļiem dažādās sociālās situācijās. Personības traucējumi veicina funkcionēšanas grūtības, kas rada būtisku stresu un problēmas personiskajā, ģimenes, sociālajā, izglītības, profesionālajā vai citās svarīgās darbības jomās.
Visbiežāk traucējumi izpaužas jau bērnībā vai pusaudžu vecumā un turpinās pieaugušam cilvēkam. Pētījumos nav konstatēta saistība starp personības traucējumu sastopamību un indivīda dzimumu vai piederību konkrētai rasei.
Diagnoze attiecas uz personām, kas sasniegušas 18 gadu vecumu, diagnostiku veic psihiatrs, izvērtējot personības funkcionēšanas līmeni, traucējumu ilgumu un smagumu. Cilvēkiem, kas jaunāki par 18 gadiem, personības traucējumi parasti netiek diagnosticēti, jo viņu personība joprojām attīstās.
SSK–10 klasificēti desmit specifiski personības traucējumu veidi. Personības traucējumi ir ilgtermiņa uzvedības modeļi un iekšējā pieredze, kas ievērojami atšķiras no tā, kas no cilvēka tiek sagaidīts. Tie ietekmē vismaz divas no šīm sfērām:
- veids, kā tiek domāts par sevi un citiem,
- veids, kā tiek emocionāli reaģēts,
- saskarsme ar citiem cilvēkiem,
- veids, kā tiek kontrolēta sava uzvedība.
- Personības traucējumi nav tieši galvas smadzeņu slimības, bojājuma vai citu psihisku traucējumu sekas.
Personības traucējumu klasifikācija
Starptautiskās statistiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijas vienpadsmitajā redakcijā [1; 2; 3; 4; 5; 6; 7; 8; 9; 10; 11] veidojas jauna pieeja personības traucējumu diagnostikai un klasifikācijai.
Tā izceļ divus galvenos personības traucējumus raksturojošos funkcionēšanas traucējumu aspektus:
sevis apzināšanā (piemēram, identitātes, pašvērtējuma, apzinīguma, atvērtības jaunai pieredzei)
un/vai interpersonālu attiecību veidošanā (piemēram, spēja attīstīt un uzturēt ciešas un atbilstošas attiecības, spēja izprast citu uzskatus un pārvaldīt konfliktus).
Personības traucējumiem abi minētie aspekti saglabājas ilgākā posmā (vismaz divus gadus). Jaunajā klasifikācijā [1; 2; 3; 4; 5; 6; 7; 8; 9; 10; 11] personības traucējumi tiks iedalīti pēc smaguma pakāpes — viegli, vidēji smagi (attēls) un pēc specifiskuma — negatīvā afektivitāte, savrupība, antisocialitāte, disinhibīcija, anankastija, robežstāvokļa tips.
Personības traucējumu iedalījums pēc smaguma pakāpes
Viegli personības traucējumi
Traucējumi ietekmē dažas personības funkcionēšanas sfēras (bet ne visas) un var neizpausties konkrētās situācijās. Pastāv problēmas daudzās savstarpējās attiecībās un/vai sagaidāmajās darba un sociālajās lomās, bet dažas attiecības ir saglabātas un dažas sociālās lomas tiek ieņemtas pilnīgi.
Izpausmes parasti ir vieglas gaitas. Viegli personības traucējumi parasti netiek asociēti ar ievērojamu kaitēšanu sev vai citiem, bet var tikt asociēti ar ievērojamu distresu vai pasliktināšanos ģimenes attiecībās, sociālo kontaktu veidošanā, izglītībā, darba vai citās dzīves sfērās.
Vidēji smagi personības traucējumi
Traucējumi skar vairākas personības funkcionēšanas sfēras (identitātes/sevis apzināšanās, spēja veidot dziļas attiecības, spēja kontrolēt impulsus un ietekmēt paša uzvedību). Taču dažas personības funkcionēšanas sfēras var būt relatīvi mazāk ietekmētas.
Lielākajā daļā savstarpējo attiecību rodas konkrētas problēmas, un kaut kādā līmenī ir ietekmēta izpilde lielākajā daļā sagaidāmo sociālo un profesionālo lomu. Attiecībām bieži vien ir raksturīgi konflikti, izvairīšanās, norobežošanās vai izteikta atkarība (piemēram, maz saglabātu draudzību, pastāvīgi konflikti darba attiecībās un no tā izrietošas profesionālās problēmas, romantiskās attiecībās raksturīgs idealizējošs/devalvējošs modelis).
Dažkārt šie traucējumi saistīti ar kaitējumu sev vai citiem, ar attiecību pasliktināšanos personiskajā, ģimenes, sociālajā, izglītības, profesionālajā vai citās svarīgās darbības jomās, lai gan funkcionēšana noteiktās jomās var saglabāties.
Smagi personības traucējumi
Var novērot izteiktus traucējumus identitātes apzināšanā (izpratne par sevi var būt nestabila, izteiktas grūtības izprast savu identitāti vai pilnīgs tās trūkums; paštēls var būt grandiozs/ārkārtīgi ekscentrisks vai izteikti pašnicinošs).
Problēmas funkcionēšanā ar citiem cilvēkiem nopietni ietekmē praktiski visas attiecību jomās, spēja būt sociālās un profesionālās lomās ir izteikti apgrūtināta vai pat neesoša. Smagi personības traucējumi nereti asociēti ar kaitējumu sev vai citiem, saistīti ar smagiem traucējumiem visās vai gandrīz visās dzīves jomās: personiskajā, ģimenes, sociālajā, izglītības, profesionālajā un citās svarīgās funkcionēšanas jomās.
Specifisks traucējumu iedalījums
- Paranoīda personība — raksturīgs pārmērīgs jūtīgums pret iebildumiem un nespēja aizmirst apvainojumus, aizdomīgums un tieksme sagrozīt pārdzīvoto, citu cilvēku neitrālu vai draudzīgu rīcību kļūdaini izskaidrojot kā ļaunprātīgu vai nicinošu. Epizodisks aizdomīgums bez pierādījumiem saistās ar dzīvesbiedra vai dzimumpartnera seksuālās uzticības jautājumiem. Savu tiesību izjūtas ir agresīvas un pārspīlētas, mēdz būt pārmērīga uzpūtība un sevis izcelšana.
- Šizoīda personība — raksturīga norobežošanās no emocionāliem, sociāliem un citiem kontaktiem, dodot priekšroku fantāzijām, vientuļām nodarbībām un introspekcijai. Spēja izteikt savas jūtas un izjust patiku ir ierobežota.
- Asociāla personība — raksturīga sociālo pienākumu ignorēšana un vēsums pret citu jūtām, asociālas personas uzvedība un vispārpieņemtās sociālās normas ir krasā pretrunā. Uzvedību mainīt nespēj neveiksmīga pieredze un pa ne kriminālsodi, frustrācijas panesība ir niecīga, zems ir arī slieksnis pret cita agresiju, ieskaitot vardarbību. Ir nosliece apsūdzēt citus vai piedēvēt ticamus izskaidrojumus savai uzvedībai, konfliktēt ar sabiedrību.
- Emocionāli nestabila personība — raksturīga nepārprotama tieksme rīkoties impulsīvi, nedomājot par sekām. Garastāvoklis ir neprognozējams un kaprīzs; nosliece uz emocionālu izlādēšanos, nekontrolējot uzvedību uzbudinājuma laikā, uz strīdīgumu un konfliktiem ar citiem, it īpaši, ja apkārtējie mēģina pacientu ierobežot vai uzraudzīt. Pastāv divi varianti: impulsīvais tips, ko galvenokārt raksturo emocionāla nestabilitāte un impulsu kontroles trūkums, un robežstāvokļa tips, ko turklāt raksturo paštēla traucējumi, mērķu un iekšējo vēlmju neskaidrība, hroniska tukšuma izjūta, intensīvas un nestabilas attiecības ar citiem un tendence uz pašdestruktīvu uzvedību, ieskaitot pašnāvnieciskus žestus un mēģinājumus.
- Histēriska personība — raksturīga sekla un labila emocionalitāte, pārmērīga personisko atgadījumu dramatizēšana, teatrālisms, pārspīlētas emociju izpausmes, suģestējamība, egocentrisms, pašpiedošana, nevērība pret citiem, ātra apvainošanās un pastāvīga tieksme pēc atzinības, sajūsmas un uzmanības.
- Anankastiska personība — raksturīga šaubu izjūta, perfekcionisms, pārmērīgs apzinīgums, tieksme visu pārbaudīt, noņemšanās ar sīkumiem, stūrgalvība, piesardzība un neelastīgums. Var būt neatlaidīgas un nevēlamas domas vai impulsi, kas nesasniedz obsesīvi kompulsīvu traucējumu smaguma pakāpi.
- Trauksmaini izvairīga personība — raksturīgs sasprindzinājums un bažas, nedrošība un mazvērtības izjūta. Pastāvīgi ir tieksme izpatikt un tikt pieņemtam, pārmērīgs jūtīgums pret atraidījumu un kritiku, ierobežoti cilvēciskie kontakti. Ir tendence izvairīties no noteiktām nodarbībām, aiz paraduma pārspīlējot iespējamās briesmas vai risku ikdienas situācijās.
- Atkarīga personība — raksturīga pastāvīga pasīva pakļaušanās citiem cilvēkiem, kuri pacienta vietā izlemtu būtiskus vai sīkus dzīves jautājumus, lielas bailes no atstumšanas, bezpalīdzības un nekompetences izjūta, pasīva samierināšanās ar vecāku un citu cilvēku vēlēšanos, pasivitāte ikdienas sadzīves situācijās. Enerģijas trūkums var parādīties intelektuālā vai emocionālā sfērā; bieži ir tendence novelt atbildību uz citiem.
- Jaukti personības traucējumi — grūti diagnosticējami un noris bez skaidriem specifiskiem simptomiem, kas būtu raksturīgi specifisku personības traucējumu radītām pārmaiņām. Jauktiem personības traucējumiem ir vairāku specifisku personības grupu traucējumu pazīmes, bet neviena simptomu grupa nav pārsvarā.
Personības traucējumu ārstēšana
Kopumā personības traucējumu ārstēšanā uzsverami vairāki aspekti:
- subjektīvā distresa mazināšana pacientam (piemēram, trauksmes, depresijas) — primārais mērķis,
- mācīšana pacientiem saprast, ka viņu problēmas visbiežāk saistītas ar pašu rīcību un domāšanas kļūdām,
- sociāli nevēlamas uzvedības mazināšana,
- problemātisko personības iezīmju modificēšana.
Pamatā personības traucējumu ārstēšana ir ilgstoša psihoterapija, kuras laikā tiek izveidotas drošas terapeitiskas attiecības, kas ļauj vieglāk atpazīt emocijas un mainīt uzvedības modeļus, kuri uzlabo personas ikdienas funkcionēšanu.
Daži psihoterapijas veidi tiek uzskatīti par efektīvākiem personības traucējumu ārstēšanā, vairāk tiek izcelta dialektiski biheiviorālā terapija, uz transferenci fokusētā terapija, kognitīvi biheiviorālā terapija, shēmu terapija. Tomēr jebkuras terapeitiskas, atbalstošas attiecības sniedz pozitīvu ietekmi, mazinot distresu personām ar personības traucējumiem.
Farmakoterapija ir salīdzinoši mazāk nozīmīga par psihoterapiju, bet lielā mērā var palīdzēt simptomu atvieglošanā. NICE vadlīnijās gan teikts, ka no ilgstošas medikamentu lietošanas būtu jāizvairās, tomēr pētījumu dati liecina, ka garastāvokļa stabilizatori ir efektīvi impulsu kontroles traucējumu gadījumā. Jaunākas paaudzes antipsihotiķi aripiprazols, olanzapīns dažkārt lietojami īslaicīgai terapijai personības traucējumu dekompensācijas gadījumā. Jāņem vērā, ka medikamenti var reducēt tikai kādu noteiktu personības traucējumu izpausmi — trauksmi, impulsivitāti, depresivitāti, agresiju u.c. —, bet nespēs tos izārstēt.
Jācenšas palīdzēt pacientiem atpazīt, ka viņu problēmas “nāk no iekšas”. Pacientiem jāsaprot, ka viņu problēmas darbā un attiecībās izraisa viņu grūtības pielāgoties/adaptēties, grūtības būt sasaistē ar savām domām, emocijām un attiecīgi izrietošo rīcību. Lai sasniegtu šādu izpratni, nepieciešams visai daudz laika, pacietības un apņemšanās. Ārstiem nepieciešama izpratne arī par konkrētā pacienta emocijām, viņa reakciju un rīcību konfliktā, frustrācijas panesību.
Svarīgākie aspekti darbā ar personības traucējumiem
Strukturēta klīniskā aprūpe:
- uzticami pieraksta laiki,
- ja persona uz konsultāciju neierodas, alternatīva saziņa ar pacientu,
- detalizēta krīzes plāna izstrāde,
- skaidri īstermiņi un ilgtermiņa ārstēšanas mērķi,
- grupu psihoedukācijas un sociālo spēju treniņi,
- ikmēneša vizītes,
- kopīga aprūpes un ārstēšanas plāna izstrāde. (Bateman and Krawitz, 2013)
Laba psihiatriskā aprūpe:
- diagnozes izskaidrošana,
- iniciatīvas izrādīšana terapijas procesā,
- atbalsta sniegšana — aktīva klausīšanās, intereses izrādīšana, emociju validācija,
- fokusēšanās uz dzīves sakārtošanu, nevis uz attiecībām,
- pieņemt izmaiņas,
- pacients aktīvi jāiesaista ārstēšanas plāna izstrādē un jāmudina uzņemties atbildību par savu dzīvi. (Gunderson et al., 2018)
