Pēdējos gadu desmitos zinātniekiem ir izdevies atklāt salīdzinoši daudz par to, kā Alcheimera slimība ietekmē smadzenes. Teorētiski virkne atklājumu varētu sniegt kardināli jaunas ārstēšanas, diagnostiskas un profilakses metodes, tomēr pagaidām tas vēl nav noticis. Šobrīd vairāk nekā 100 klīniskajos pētījumos pasaulē tiek iesaistīti pacienti ar Alcheimera slimību, pacienti ar slimībām, kuras uzskata par saistītām ar Alcheimera slimību, un pacienti ar citas izcelsmes kognitīviem bojājumiem. Patiešām jācer uz izdošanos un ticamiem datiem, jo, kā zināms, ar Alcheimera slimību šodien sirgst 5% pasaules sešdesmitpiecgadnieku un 20% astoņdesmitgadnieku, un ir aprēķināts, ka šo slimnieku skaits pēc 40 gadiem (2050. gadā) sasniegs 100 miljonus. Vai izdosies mainīt šo prognozi?
Sociālo fobiju pieņemts klīniski diagnosticēt un zinātniskajā literatūrā analizēt sindromatoloģiskā līmenī, kur galvenā vērība tiek pievērsta patoloģijas simptomātiskajām izpausmēm. No psihodinamikas zinātnes viedokļa fobijas centrālais saturs ir bailes no kauna un apjukuma citu klātbūtnē, pacienti baidās un izvairās no situācijām, kur jāizpilda kādas darbības citu acu priekšā. Rakstā aplūkoti sociālo fobiju patoģenētiskie aspekti, sakarības starp sociālām fobijām un tādām jūtām kā riebums, kauns un nicinājums.
Stress ir kļuvis par mūsu ikdienas sastāvdaļu; to nevar uzskatīt tikai par individuālu problēmu, ar ko saskaras indivīds. Stresa reakcijas novēro vairāk vai mazāk jebkura cilvēka dzīvē, tās rada veselības problēmas, kļūstot par sociālu problēmu. Veidojot stratēģiskus plānus sabiedrības veselības uzlabošanā, jāņem vērā daudzi ietekmējošie faktori. Šoreiz pasaules literatūras apskatā aplūkoti dažādi stresa hormonu radītie aspekti – uz strādājošo veselību, atmiņu, attieksmi pret alkoholu un nākamo paaudzi.
Triloģijā Bērnība. Pusaudža gadi. Jaunība. Ļ. Tolstojs aprakstījis sevi: "Manas nodarbes sastāvēja no [..] sevis aplūkošanas spogulī, no kura, starp citu, es vienmēr aizgāju ar smagas nomāktības un pat riebuma izjūtu. Mana āriene, es pārliecinājos, ne tikai bija neglīta, bet es pat nevarēju mierināt sevi parastajiem līdzekļiem tādos gadījumos. Es nevarēju pateikt, ka man ir izteiksmīga, gudra vai cēla seja." Vēlme skatīties spogulī vai izvairīties skatīties, biežāk fokusēt savu uzmanību uz iekšējo iespaidu vai izjūtu (savu iekšējo virtuālo hologrammu) nekā uz aktuālo atspulgu spogulī, kā arī uz atsevišķām ķermeņa daļām, nevis uz savu iespaidu kopumā un pēc tam rīkoties - tā ir mūsdienās bieži sastopama patoloģija.
Sociālas fobijas parasti saistās ar zemu konkrētā indivīda pašvērtējumu un bailēm no kritikas. Pacienti ierodas uz konsultāciju un lūdz atbrīvot viņus no dumjās sarkšanas, roku trīces, mulsuma, pēkšņas stostīšanās tieši tad, kad citi cilvēki viņiem pievērš uzmanību, sarokojas, arī kad viņus slavē. Šie traucējumi - fobiska trauksmainība, sociālas fobijas, adaptācijas traucējumi, panika, trauksme ar depresiju, agorafobija un citi - Starptautiskajā slimību klasifikācijā SSK-10 tiek kodēti ar šifru F40-48. Latvijā nav datu, cik liels ir pacientu skaits katrā no šīm F40-48 nozoloģijām, no sociālas fobijas vairāk cieš sievietes vai vīrieši utt., taču praksē šie nebūt nav reti vai unikāli gadījumi.
Dzīves ilgumam pagarinoties, populācijā ievērojami pieaug gados vecu cilvēku īpatsvars. Vismaz 85 gadus veci cilvēki ir visātrāk pieaugošā grupa vecu cilvēku populācijā, tomēr tā sastāda tikai 1,2% no kopējās populācijas un 10% starp cilvēkiem virs 65 gadu vecuma. Geriatriskajā psihiatrijā bieži jāsastopas ar depresiju, bipolāriem afektīviem traucējumiem, paranoīdiem stāvokļiem, kā arī ar vecumu saistītiem atmiņas un kognitīviem traucējumiem. Šajā rakstā centāmies aplūkot raksturīgākās fizioloģiskās un slimību radītās izmaiņas vecumā un to ietekmi uz cilvēku savstarpējām attiecībām.
Autogēnais treniņš ir populāra pašsuģestijas metode, kas sevī iekļauj organisma pozitīvo pašiedarbi un tiek izmantota dažādās sfērās – sākot ar medicīnu un profesionālo sportu un beidzot ar pedagoģisko procesu un kosmoloģiju. Raksta mērķis – parādīt plašāk autogēno treniņu kā psihoterapijas metodi, ar kuras palīdzību cilvēki paši spēj aktīvi ietekmēt sava organisma psihosomatisko (fizisko, imūno, endokrīno) statusu.
Anorexia nervosa, latviski – pašgribēta badošanās –, dažkārt kopā ar kategorisku veģetārismu. Skaistuma etalonu loma ēšanas traucējumu izcelsmē šodien, 21. gadsimtā, tiecas dominēt pār citiem faktoriem. Tomēr Anorexia nervosa ir kompleksa slimība – gan ar psiholoģisko, gan neirobioloģisko, gan sociālo komponenti. Pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos gados ķermeņa kults Rietumu pasaulē un mūsu valstī nebija ne tuvu tik saasināts kā šodien – šoreiz klīnisko gadījumu rubrikā divi Anorexia nervosa gadījumi no tā laika. Savukārt ar kampaņu no anorexia sākās Milānas modes nedēļa Rudens 2007, paužot protestu pret pārāk kārnu modeļu izmantošanu un nereālu skaistuma standartu popularizāciju.
Seno indiešu mitoloģija vēsta, ka dievs Krišna auga gana Nandas un viņa sievas Jašodas ģimenē. Reiz Jašoda ievēroja, ka puisēns ēd zemi. Viņa norāja Krišnu un pavēlēja atvērt muti, lai varētu to iztīrīt. Taču, ielūkojusies bērna mutē, viņa ieraudzīja tajā vismaz trīs pasaules. Tā arī mēs – jo dziļāk un uzmanīgāk apgūstam savu ķermeni, jo pārsteidzošākus atklājumus tas mums sniedz. Auglība, dzīvības turpināšana un atjaunošana bija senā cilvēka galvenais rūpju objekts. Vienlaikus cilvēku populācijā ir novērotas un arī šodien izpausmi gūst daudzas īpatnības, atkāpes no vispārpieņemtām normām, deviācijas. [1]
Seksoloģijas vēsturiskajā attīstībā jau tūkstošiem gadu pirms Kristus dzimšanas cilvēks uz seno alu sienām simboliski attēloja vīrieša fallu, sievietes krūtis, mīlētāju augumus. XIX gadsimtā Eiropā izdotas daudzas zinātniski pamatotas monogrāfijas par seksuālo veselību un tās traucējumiem, novirzēm jeb deviācijām, patoloģiju. Grāmatu autori ir psihiatri, neirologi, seksopatologi, ginekologi, urologi, laulību konsultanti. 1918. gadā M. Hiršfelds Berlīnē nodibina pasaulē pirmo Seksoloģijas zinātniski-pētniecisko institūtu. XX gadsimtā Eiropā, valdot Zigismunda Freida psihoanalītiskajai pieejai cilvēka seksualitātes izpratnē, paralēli pasaulē aizvien aktīvāk tiek pētīta cilvēka endokrīnā veselība, centrālās nervu sistēmas, dzimumhormonu saistība ar indivīda reakcijām un izturēšanos, uroģenitālās sfēras un citu orgānu saslimšanas ietekme. Mūsdienās psihogēnas dabas parafilijas jeb seksuālās perversijas saista ar tādiem faktoriem kā psihoseksuālās attīstības agrīni traucējumi, pārdzīvota psihotrauma, priekšlaicīga psihoseksuāla attīstība un klasificē atbilstoši starptautiskajai slimību klasifikācijai.
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
“Kad vajadzēja izvēlēties, kurā rezidentūrā stāties, sapratu, ka gribu darīt kaut ko nopietnu. Un neiroloģija, manuprāt, ir vissmagākā medicīnas joma. Nospriedu, ka kļūt par ārsti neiroloģi, strādāt šajā specialitātē — tas būtu kaut kas vērtīgs,” atzīst Dr. med. DAINA PASTARE, neiroloģe, Vispārējās neiroloģijas nodaļas un Multiplās sklerozes vienības vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, docente Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā Rīgas Stradiņa universitātē.
Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongress ir viens no svarīgākajiem pasākumiem kardioloģijā, kur tiekas pasaulē vadošie eksperti kardioloģijā un citi interesenti, lai atspoguļotu jaunumus sirds un asinsvadu veselības aprūpes, diagnostikas un uzraudzības jomā. Šis gads ir īpašs, jo ESC nāk klajā ar četru vadlīniju — hipertensijas, priekškambaru mirdzēšanas, hronisku koronāru sindromu un perifēro artēriju un aortas slimību — atjauninājumiem. Arī Doctus bija iespēja Londonā notiekošajam pieslēgties tiešsaistē, tāpēc varam sniegt jaunāko ieskatu kardioloģisko pacientu aprūpē un šajā numurā vēstām par arteriālo hipertensiju.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
