Latvijā sirds slimību sekundārā profilakse ir ļoti nozīmīga, par to liecina fakts, ka Latvijā pirmajā vietā nāves cēloņu struktūrā ir mirstība no asinsrites sistēmas slimībām (2009. gadā tie bija 713 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, no tiem vairāk nekā puse nāves gadījumu bija no sirds išēmiskās slimības (381,1 uz 100 000)). Tāpēc šajā rakstā apkopojām jaunākās tendences pasaulē par sekundāro profilaksi pacientiem pēc pirmreizēja kardiāla notikuma. Jaunākās atziņas komentē Janīna Romānova.
Doctus decembra numurā iesākām rakstu par miokarda bojājuma bioķīmiskajiem marķieriem, galvenokārt akūta koronārā sindroma marķieriem, un sākām teorētisko daļu par biomehāniskā stresa marķieri – nātrijurētisko peptīdu. Šajā raksta daļā turpināsim par nātrijurētiskā peptīda biomarķiera lomu pie hroniskas sirds mazspējas, kā arī pievērsīsimies citiem biomehāniskā stresa, neirohormonālās aktivācijas, aterosklerotiskās pangas nestabilitātes un iekaisuma, kā arī citiem jaunākajiem marķieriem.
Nozīmīguma ziņā pareizai pacienta novērtēšanai un ārstēšanas taktikas izvēlei svarīgākā ir EKG analīze un miokarda bojājuma bioķīmisko marķieru (MBBM) noteikšana, turklāt miokarda infarkta (MI) diagnostika obligāti jāpamato ar MBBM izmaiņu novērtējumu dinamikā. Nereti praksē lieto apzīmējumu “miokarda nekrozes marķieri”. Jaunākajās akūta koronārā sindroma (AKS) vadlīnijās bez ST elevācijas tiek lietots termins “miokarda bojājuma bioķīmiskie marķieri”. Autori uzskata, ka tas plašāk ataino informācijas nozīmi, bet neizslēdz iespēju klīniskajā praksē lietot terminu “miokarda nekrozes marķieri”. [1-4]
Pēdējās desmitgadēs veikti daudzi pētījumi, lai noskaidrotu dažu psihisko saslimšanu saistību ar kardiovaskulārām saslimšanām. Šā raksta mērķis ir aplūkot un apkopot šābrīža uzskatus par depresijas un koronārās sirds slimības (KSS) savstarpējo saistību, kā arī apskatīt depresijas diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipus pacientiem ar KSS.
“Vakar bija izsaukums uz ledus halli. Reanimējām 22 gadus vecu puisi. Viņš spēlēja hokeju, kārtējo spēli aizvadījis labi, ne par ko nebija sūdzējies, ne ar ko nav slimojis, bet tad dušā nokrita bezsamaņā – un viss.” “Dalot zāles, atrada, ka viena slimniece neelpo un ķermenis pavisam auksts. Palātas kaimiņienes neko nav manījušas, it kā bija mierīgi gulējusi pa nakti. Viņa bija ļoti jauka sieviete, tikai 58 gadus veca. Pirms trim gadiem bijis infarkts, ārstējās ar stenokardiju, dakteris jau gribēja rakstīt mājās.” Šādi gadījumi diemžēl sastopami klīniskajā praksē – un nebūt ne tik reti. Pašreizējas zināšanas ļauj saskatīt pēkšņas nāves paaugstināta riska pacientus. Pareizai riska novērtēšanai īpaši svarīgi ir atšķirt “snaudošas” bīstamas slimības pazīmes no līdzīgām labdabīgu slimību izpausmēm, ko dažkārt pat uzskata par normas variantu.
Akūti dekompensēta hroniska sirds mazspēja (ADHSM) ir biežākais hospitalizācijas iemesls hroniskas sirds mazspējas (HSM) slimniekiem virs 65 gadu vecuma. HSM ļoti viegli un ātri var akūti dekompensēties. Biežākie dekompensācijas tiešie iemesli ir interkurentās slimības (piemēram, akūta pneimonija), miokarda infarkts, aritmiju epizodes, nekontrolēta arteriālā hipertensija (krīzes), slimnieka līdzestības trūkums attiecībā uz šķidrumu ierobežojumiem, diētu, medikamentiem. Protams, arī fiziskas pārslodzes, pārlieka alkohola lietošana, daži medikamenti, piemēram, nespecifiskie pretiekaisuma preparāti, narkotiskie līdzekļi (kokaīns u.c.).
Gan ārsti, gan pacienti labi zina, ka miokarda infarkts (MI) ir dzīvībai bīstama slimība. Lielākoties šī “bēdīgā reputācija” ir saistīta ar slimības akūto periodu. Neapšaubāmi – pirmās stundas kopš MI sākuma ir vissvarīgākās un saistītas ar daudzām nopietnām (t.sk. dzīvību apdraudošām) izpausmēm. Tieši šajās stundās nepieciešams veikt manipulācijas, kas pasargā pacienta dzīvību no briesmām. Nosacīti pie MI akūtā perioda pieskaita arī pirmās 30 dienas pēc akūta notikuma. Bet MI ir diagnoze uz visu mūžu – arī tad, kad tam tiek piešķirts apzīmējums “vecs”.
Pirms 20 gadiem 1990. gada 4. aprīlī Andrejs Ērglis un Andis Dombrovskis Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā veica pirmo angioplastiju Latvijā pacientei ar stabilu stenokardiju un hemodinamiski nozīmīgu stenozi labajā koronārajā artērijā. Šobrīd, kad mūsu valstī veikts jau vairāk nekā 30 000 angioplastiju (skat. 1. attēlu), ne tikai kardiologiem, bet arī ģimenes ārstiem un citiem speciālistiem praksē arvien biežāk jāsastopas ar pacientiem pēc invazīvām ārstnieciskām procedūrām. Šā raksta mērķis ir iepazīstināt ne tikai ar zinātniskiem pierādījumiem, bet arī ar ikdienas praksē gūto pieredzi pacientu aprūpē pēc angioplastijām.
Hipertensīvā nefroskleroze, labdabīgā nefroskleroze, kā arī nefroangioskleroze Eiropā un ASV apzīmē vienu un to pašu klīnisko stāvokli. 25% slimnieku, kas sasniedz nieru mazspējas beigu stadiju (NMBS), ir hipertensīva nefroskleroze, kas ir otrs nozīmīgākais NMBS iemesls baltajai rasei. Līdz šim uzskatīja, ka ilgstoša, neārstēta arteriālā hipertensija izraisa asinsvadu remodelāciju (bojājumus), kas vēlāk izpaužas mērķa orgānu (smadzeņu, sirds, acu un nieru) bojājumos. Tagad tiek izvirzīta hipotēze, ka nieru bojājumi attīstās tiem slimniekiem, kam jau iepriekš bijuši funkcionāli nieru traucējumi, un hipertensija viena pati nemaz tik bieži neizraisa nieru bojājumus.
Metabolais sindroms ir viena no tipiskākajām veselības problēmām attīstītās valstīs. Tas ir komplekss daudzfaktoru stāvoklis ar plašām asociācijām dažādās orgānu sistēmās, no kurām visredzamākā ir metabolā sindroma vai tā komponentu dramatiskā saikne ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Šobrīd literatūrā pieejami ļoti daudzi darbi par šīm tēmām, kuri tomēr sniedz visai maz jaunu ziņu, pamatā apstiprinot vai niansējot jau iepriekš atklāto.
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
“Kad vajadzēja izvēlēties, kurā rezidentūrā stāties, sapratu, ka gribu darīt kaut ko nopietnu. Un neiroloģija, manuprāt, ir vissmagākā medicīnas joma. Nospriedu, ka kļūt par ārsti neiroloģi, strādāt šajā specialitātē — tas būtu kaut kas vērtīgs,” atzīst Dr. med. DAINA PASTARE, neiroloģe, Vispārējās neiroloģijas nodaļas un Multiplās sklerozes vienības vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, docente Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā Rīgas Stradiņa universitātē.
Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongress ir viens no svarīgākajiem pasākumiem kardioloģijā, kur tiekas pasaulē vadošie eksperti kardioloģijā un citi interesenti, lai atspoguļotu jaunumus sirds un asinsvadu veselības aprūpes, diagnostikas un uzraudzības jomā. Šis gads ir īpašs, jo ESC nāk klajā ar četru vadlīniju — hipertensijas, priekškambaru mirdzēšanas, hronisku koronāru sindromu un perifēro artēriju un aortas slimību — atjauninājumiem. Arī Doctus bija iespēja Londonā notiekošajam pieslēgties tiešsaistē, tāpēc varam sniegt jaunāko ieskatu kardioloģisko pacientu aprūpē un šajā numurā vēstām par arteriālo hipertensiju.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
