Epšteina—Barras vīruss (EBV) ir herpesvīrusu grupai piederīgs vīruss, kas vairojas galvenokārt cilvēka imūnajās šūnās (B limfocītos), mutes un rīkles gļotādā, kā arī siekalu dziedzeros un ierosina infekciozo mononukleozi. Publikācijā atspoguļots klasisks klīniskais gadījums par inficēšanos ar EBV jaunietim tipiskā infekciozās mononukleozes saslimstības pīķī attiecīgajā vecumgrupā.
Orbītas bojājumi ir multidisciplināra problēma, arī traumu etioloģijas spektrs ir ļoti plašs. Tā kā mutes, sejas un žokļu ķirurgiem un oftalmologiem (smagāku traumu gadījumā arī neiroķirurgiem, otorinolaringologiem un plastikas ķirurgiem) sadarboties iznāk visai bieži, vēlamies izgaismot ikdienu traumpunktos, kā arī uzsvērt, kam pievērst uzmanību, ja pacients nonāk uzņemšanā, kur nedežurē ne oftalmologs, ne mutes, sejas, žokļu ķirurgs.
Pasaulē pirmā vairogdziedzera operācija tika veikta 1791. gadā — tika izņemta tikai viena daiva. Tolaik vairogdziedzera ķirurģijā bija ļoti augsta letalitāte, bet 19. gadsimtā, attīstot aseptiku un antiseptiku, hemostāzes principus, anestēzijas paņēmienus, attīstījās arī vairogdziedzera ķirurģija un rezultāti uzlabojās. [1] Minimāli invazīvas vairogdziedzera ķirurģijas sākumi meklējami 20. gadsimta 90. gadu beigās, kad pirmo reizi veikta minimāli invazīva videoasistēta tireoīdektomija. [2]
Recidivējoša elpceļu papilomatoze (REP) ir reta slimība, ko raksturo atkārtota eksofītu labdabīgu audzēju jeb papilomu augšana elpceļu gļotādā, galvenokārt balsenē. [1] Cēlonis ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Ap 90 % gadījumu ar zemas malignitātes 6. un 11. vīrusa tipu, [2] kas izpaužas kā īstā REP, pārējos 10 % gadījumu sastopami augstas malignitātes riska vīrusa tipi 16., 18., 31., 33., 42., 52. un 58., [3] kuru radītās izmaiņas uzskatāmas par pirmsvēža bojājumiem. [1]
Slēgtas fasciālās telpas (SFT) sindroms (compartment syndrome) un ekstremitāšu tromboze dažādu patofizioloģisko faktoru ietekmē var radīt audu išēmiju līdz pat neatgriezeniskiem audu bojājumiem ekstremitātē. Salīdzinoši līdzīgie simptomi — sāpes, parēze (tūska) un parestēzija — var radīt grūtības diagnostikā arī pieredzējušiem mediķiem. Tomēr savlaicīga diferenciāldiagnoze ir būtiska, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas stratēģiju un novērstu nopietnas sekas.
Sistēmiska jeb medikamentoza terapija onkoloģijā šodien ļoti atšķiras no situācijas pirms dažiem gadiem. Ar medikamentiem iespējama ne tikai slimības kontrole uz laiku, bet ļaundabīgo audzēju var arī izārstēt vai panākt ilgstošu remisiju vairāku gadu garumā.
Antibiotiku lietošanas izraisīta caureja ir izplatīta problēma mūsdienās un sastopama 6—25 % pacientu, no tiem 10—20 % gadījumu caureja saistīta ar C. difficile infekciju (CDI). Tā kļuvusi par būtisku saslimstības un mirstības cēloni gados vecākiem pacientiem.
Pasaulē tiek uzskatīts, ka pastāv trīs pandēmijas — tuberkuloze, Covid–19 infekcija un HIV infekcija. Tuberkulozes un Covid–19 infekcijas ierobežošanai izmanto vakcīnas, bet HIV infekcijai, lai gan tā zināma jau no 20. gadsimta 80. gadiem, efektīvas vakcīnas joprojām nav. Tāpēc agrīna diagnostika un ārstēšana tiek uzskatīta par HIV infekcijas profilakses stūrakmeņiem.
Attiecības starp endokrīnajām un psihiskajām slimībām ir divvirzienu. Liela daļa endokrīno traucējumu ir saistīti ar psihiskiem simptomiem — un arī psihiskās slimības izraisa hormonālās aktivitātes izmaiņas, kā tas ir, piemēram, virsnieru un vairogdziedzera hormonu gadījumā. Dažkārt psihiskās izpausmes parādās vēl pirms organiskiem endokrīnās disfunkcijas simptomiem, [1] kas var palīdzēt diagnostikā, ja par to aizdomājamies.
Primāras sarkomas galvas un kakla rajonā ir retas: 4—10 % no visiem galvas un kakla audzējiem. [1] Sinoviālas sarkomas galvas un kakla rajonā ir vēl retāk — tikai 5—10 % no visiem sinoviālo sarkomu gadījumiem. [2] Radikāla ķirurģiska audzēja ekscīzija joprojām ir galvenā lokalizētas slimības ārstēšanas metode, taču operācijas apjoms var izraisīt ievērojamu mirstību, funkcionālus traucējumus un ietekmēt pacienta dzīves kvalitāti.
