Clostridium difficile ir baktērija, kas var izraisīt simptomus no caurejas līdz dzīvībai bīstamam resnās zarnas iekaisuma. C. difficile visbiežāk skar gados vecākus pieaugušos slimnīcās vai ilgtermiņa aprūpes iestādēs un parasti rodas pēc antibakteriālu līdzekļu lietošanas. [2] Pēdējos gados C. difficile infekcija (CDI) kļuvusi par arvien nozīmīgāku hospitālu infekciju ar smagāku gaitu un grūtāku ārstniecības procesu. Clostridium difficile ir Grama pozitīva, anaeroba, sporu veidojoša baktērija. To var kultivēt no izkārnījumiem 1–3% veselu pieaugušo un 30% zīdaiņu. [1]
"Brīdī, kad cilvēks ir atzinies, ka viņam mazāk par visiem citiem ir stingras zināšanas par to, kas viņš ir, un viņu vairs nebiedē neviena iespējamā atbilde uz šo jautājumu, viņā laikam ir iemitinājusies jauna patiesīguma drosme izvirzīt šo būtisko jautājumu jaunā veidā, [..] attīstīt jaunu savas pašapziņas un pašuzlūkojuma formu." (Makss Šēlers) [1]
Terminu “dzelzs pārslodze” (angļu val. overload) lieto gadījumos, kad dzelzs rezerves organismā palielinās ar vai bez orgānu disfunkcijas. [1] Terminu “hemohromatoze” (HH) attiecina uz grupu ģenētiski noteiktu slimību, kas predisponē dzelzs pārslodzei, potenciāli radot aknu fibrozi un orgānu disfunkciju. Rakstā izmantota klasifikācija pēc pēdējo gadu publikācijām, tāda ir arī European Association for the Study of the Liver vadlīnijās.
Mūsdienās sievietēm ir plaša kontracepcijas metožu izvēle. Tas, kā sieviete izvēlas sev un konkrētai dzīves situācijai piemērotāko kontracepcijas metodi, vēl arvien nav pilnībā skaidrs. Izvēlētās metodes būtiski atšķiras starp valstīm, to var ietekmēt gan kulturālās atšķirības, gan izmaksas un pieejamība, gan katras metodes ieguvumu–riska attiecība. Iepriekš pētījumos pierādīts: tas, ja ārsts pats menopauzē lieto orālo kontracepciju vai hormonu terapiju, ietekmē pacienta izvēli. Ārsti, kas paši lieto šīs metodes, iesaka tās arī saviem pacientiem. Pacientiem ir lielāka uzticība, ja ārsts saka – arī viņš pats to lieto.
Niktūrija ir viens no nepatīkamākajiem un biežākajiem simptomiem pacientiem ar labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH). LPH ir lēni progresējoša slimība un dzīvībai tiešus draudus nerada, tomēr tās komplikācijas var būt dzīvībai bīstamas. Arī niktūrija ar hronisku neizgulēšanos ir nopietns drauds gan vīrieša, gan viņa partneres veselībai. [1]
Žila de la Turē sindroms ir relatīvi bieža (1%) un kompleksa neiropsihiatriska slimība. Ja tās gaidu nekontrolē pietiekami uzmanīgi un profesionāli, sekas ir bērna nesekmība un apgrūtināta sociālā integrācija. [9; 10; 13] Lai ārstēšana būtu efektīva un kompleksa, neirologiem un psihiatriem cieši jāsadarbojas ar vecākiem, skolotājiem un atbalsta grupām, viena no šīs sadarbības sastāvdaļām ir izglītošana.
Koronārā sirds slimība (KSS) ir galvenais nāves cēlonis Latvijā. Invazīvie izmeklējumi – koronāro artēriju angiogrāfija (KG – koronarogrāfija) un perkutāna koronārā intervence (PCI – no angļu val. percutaneous coronary intervention) ir zelta standarts KSS diagnostikā un ārstēšanā, taču līdzīgi ikvienai invazīvai procedūrai šie invazīvie izmeklējumi ir saistīti ar procedūras risku un varbūtējām komplikācijām. [1] Ir ziņojumi, ka 20–40% visu koronārās angiogrāfijas procedūru veikts tikai diagnostiskajos nolūkos bez turpmākās intervences procedūras veikšanas. [2-4] Tātad būtiska ir konkrētu pacientu grupu noteikšana ne tikai invazīvo, bet arī neinvazīvo KSS diagnostisko metožu izvēlē.
Dzemdības ūdenī ir dzemdības, kad mazulis piedzimst ūdenī, mātei atrodoties vannā. [3] Ir svarīgi nejaukt dzemdības ūdenī ar relaksāciju ūdenī aktīvās fāzes laikā un jaundzimušā piedzimšanu uz dzemdību galda. Veikti vairāki pētījumi, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības un iegremdēšanās ūdenī dzemdību I fāzē, bet ir ļoti maz pētījumu, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības ar dzemdībām ūdenī, kad jaundzimušais pasaulē nāk zem ūdens.
Epistakse jeb deguna asiņošana ir bieža sūdzība. Lai gan reti tā ir dzīvību apdraudoša, tomēr bieži vien sagādā raizes vecākiem, kam ir mazi bērni. [4] Lielākā daļa deguna asiņošanu ir labdabīgas, pašlimitējošas un spontānas, tomēr dažkārt tās var būt periodiskas. Deguna asiņošana nav patstāvīga saslimšana – tā vienmēr ir kādas citas slimības sekas, ārējā izpausme. Izprotot biežākos iemeslus, iespējama deguna asiņošanas – īpaši smagas – profilakse, laikus ārstējot pamata saslimšanas.
Akromegālija ir hroniska progresējoša slimība, ko izraisa ilgstoša augšanas jeb somatotropā hormona (STH) hipersekrēcija, kam seko insulīnam līdzīgā augšanas faktora-1 (Insulin-like Growth Factor-1 jeb IGF-1) pastiprināta izdale, izraisot akromegālijai raksturīgo klīnisko ainu, komplikācijas un palielinātu mirstību. [1] Akromegālijas izplatība ir 40–130 pacientu uz miljonu iedzīvotāju. [2; 3] Literatūrā ir dati, ka akromegālijas izplatība varētu būt pat 400–1000 pacientu uz miljonu iedzīvotāju. [4]
