Ceļa locītavas endoprotezēšana ir efektīva metode, lai mazinātu sāpes un uzlabotu funkcionalitāti pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (OA). Tomēr pēcoperācijas locītavas nestabilitāte ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt pacienta apmierinātību un funkcionālos rezultātus. Nestabilitāte, kas ir viens no biežākajiem revīzijas iemesliem (10—26 %) pēc totālas ceļa locītavas nomaiņas, [1] tiek saistīta ar intraoperatīvu neprecīzu saišu balansēšanu vai bojājumu, piemēram, mediālās kolaterālās saites (MKS) traumām, kuru sastopamības biežums tiek lēsts no 1,2 % līdz 2,7 %. [2]
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Doctus februāra numurā ieskatījāmies nelielā HOPS komplikāciju daļā, lielāko uzsvaru liekot uz HOPS paasinājuma atpazīšanu un ārstēšanu. Šajā numurā plašāks ieskats pulmonālās hipertensijas (PH) un hroniskas elpošanas mazspējas radītajos izaicinājumos. Raksta noslēgumā torakālā ķirurga skaidrojums par ķirurģisku komplikāciju radīto slogu HOPS pacientiem, kā arī ģimenes ārsta skatījums uz ikdienas sadarbību un līdzestību.
Rakstā apkopotas rekomendācijas par pacientu aprūpi pēc miokarda infarkta, lai maksimāli uzlabotu pacienta funkcionālās spējas un mazinātu atkārtotu kardiovaskulāru notikumu risku.
Mūsdienu medicīnā antihistamīna līdzekļi, īpaši H1 receptoru blokatori, ieņem būtisku vietu alerģisku slimību ārstēšanā. Tie ir pirmās izvēles medikamenti tādām izplatītām patoloģijām kā alerģisks rinīts, nātrene, angioedēma un alerģisks konjunktivīts.
Hroniska nieru slimība (HNS) kļūst par vienu no pasaulē visizplatītākajām hroniskajām ne–infekcijas slimībām. PVO prognozē, ka līdz 2040. gadam HNS kļūs par piekto visbiežāko hronisko slimību. [1] HNS un ar to saistītās kardiovaskulārās komplikācijas ievērojami samazina kvalitatīvi nodzīvotus gadus, tāpēc ir svarīgi izvēlēties terapiju, kas aizkavē HNS progresēšanu, terminālas nieru mazspējas attīstību, kā arī uzlabo kardiovaskulāro slimību gaitu pacientiem ar HNS. [1; 2]. * minerālkortikoīdu receptoru antagonisti
Miegam kā fizioloģiskam un dinamiskam procesam ir sevišķi svarīga loma organisma normālā funkcionēšanā, un tā laikā vairākkārt mainās miega fāzes un cikli. Savukārt miega medicīna jeb somnoloģija ir relatīvi jauna medicīnas nozare, kas nodarbojas ar miega problēmu diagnostiku, ārstēšanu, novērošanu un profilaksi. Kopā ir sešas miega slimību grupas. Nefarmakoloģiska ārstēšana ir ļoti būtiska praktiski visu miega traucējumu ārstēšanā, tomēr rakstā sniegts arī priekšstats par medikamentozās terapijas iespējām dažādu miega slimību gadījumā.
1821. gadā Renē Lēneks pirmoreiz aprakstīja emfizēmu, kas lika pamatus hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) radioloģiskai diagnostikai mūsdienās. Renē Lēneks norādīja, ka slimību raksturo pastāvīgs elpas trūkums, akūtas pasliktināšanās epizodes, ko pavada klepus ar krēpām un/vai šo simptomu pasliktināšanās (tolaik apzīmēti kā “akūti katarāli”), kas varēja izraisīt nosmakšanu. [1]
Kaheksija joprojām ir nepietiekami diagnosticēts un nepietiekami ārstēts sarežģīts stāvoklis, kurā ietilpst objektīvas pazīmes (uztura nepietiekama uzņemšana, svara zudums, fiziskas aktivitātes trūkums, muskuļu masas zudums, vielmaiņas traucējumi, kas izraisa katabolismu) un subjektīvas pazīmes (anoreksija, agrīna sāta sajūta, garšas izmaiņas, hroniska slikta dūša, diskomforts, nogurums un koncentrēšanās spēju zudums). Apmēram pusei pacientu ar progresējošu vēzi ir kaheksija.
