Vija Vāvere
Žurnāliste
Žurnāliste
Pulmonologs docents Viesturs Šiliņš – ārsts trešajā paaudzē. Šiliņi ir viena no vecākajām mediķu dinastijām Latvijā. “Dari to, kas tev patīk, – tev pašam būs prieks un tavs darbs dos augļus,” tāda ir ārstu Šiliņu stingra pārliecība. Spriežot pēc viņu ieguldījuma Latvijas medicīnā, šis moto izraudzīts veiksmīgi.
Ne jau visi, kurus bērnībā apmirdzējusi rampas gaismas, noteikti kļūst par aktieriem. Ir vēl kāda profesija, kas vilina pat vairāk, – ārsta darbs. Vismaz tā šķita filmas Puika galvenās lomas – Janča – tēlotājam INDARAM LĀCIM. Tagad viņš ir acu ārsts dr. Lūkina acu klīnikā un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas oftalmoloģijas klīnikas lāzeroftalmoloģijas nodaļā.
“Kas tad ir anesteziologs? Klusējošais aizmidzinātājs! Slimnieki lielākoties viņu nemaz nepamana,” smejas Biruta Mamaja, Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras asociētā profesore, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” anestezioloģe. Par pašu profesori Mamaju gan to nevar teikt, viņas skaļo balsi nevar nedzirdēt un spilgto personību nevar nepamanīt!
“Profesiju man izvēlējās vecāki, specializāciju ieteica krusttēvs, bet disertāciju aizstāvēju tādēļ, lai nevajadzētu dežurēt naktīs – profesoriem tas draud ļoti reti,” smejas Paula Stradiņa Otorinolaringoloģijas jeb ausu, kakla un deguna slimību klīnikas vadītāja asociētā profesore Ligija Ķīse. Un, kā zināms, katrā jokā ir arī daļa nopietnības.
Fizikālās terapijas ārste, Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas priekšsēdētāja Asja Eglīte bija vienīgā, kas ģimenē izvēlējās sava slavenā tēva akadēmiķa Paula Stradiņa profesiju, kaut patiesībā turpināja mātes aizsākto darbu medicīnā. “Biju jaunākā no četriem bērniem, pastarīte, man jau nekas cits neatlika,” viņa smejas. Un nopietni piebilst: “Bet nekad dzīvē neesmu savu izvēli nožēlojusi.”
Reimatoloģe Helēna Mikažāne ir no profesoru Mikažānu dzimtas. Protams, arī viņa ir profesore – Latvijā vienīgā Valsts profesore reimatoloģijā. Tā ir viņu ģimenes tradīcija. Un tādu dzimtu Latvijā nemaz nav daudz. Viņa māca jaunos studentus un rezidentus, gandarīta, ka aiz viņas nepaliks neapstrādāts tukšs lauks. Atskatoties uz savu dzīvi, profesore H. Mikažāne jautā: “Medicīnai ir tas skaistais apvalks – baltais halāts, papēdīši, kas ātri klikšķina pa slimnīcas vai poliklīnikas gaiteņiem. Bet iekšpusē – tik daudz rūgtuma, asiņu, izmisuma par to, ka tu nespēj palīdzēt... Vai bija vērts plēsties?” Bija!
Viņa var būt skarba un nesaudzīga vārdos – pret kolēģiem, pret padotajiem, pret pacientiem. Pret visiem, kas to pelnījuši. Viņa var līksmi apskaut un sabučot visus. Protams, ja viņi ir to pelnījuši. Viņa, manuprāt, nevar tikai vienu – liekuļot un izlikties. Viņa – Gaiļezera Ginekoloģijas nodaļas vadītāja BAIBA PAIJE, ginekoloģe ar četrdesmit gadu stāžu. Šis būs viņas stāsts.