Valda Stalte
endokrinoloģe, Talsu slimnīca, "Alpino Pērle" ārstu prakse
endokrinoloģe, Talsu slimnīca, "Alpino Pērle" ārstu prakse
Attīstītajās valstīs 2. tipa cukura diabēts ir pieaugoša problēma, kas, piemēram, ASV izmaksā 245 miljonus dolāru gadā, bet PVO aprēķinātās kopējās izmaksas pasaulē gadā ir 825 miljoni dolāru. Lēš, ka šīs izmaksas tikai turpinās pieaugt.
Novecošanās ir dabisks process, kam raksturīga pakāpeniska šūnu funkciju palēnināšanās, organisma fizisko spēju samazināšanās, ar vecumu saistīto slimību attīstība un eventuāla nāve. Rietumu populācijā pieaug novecojošo cilvēku skaits un ar vecumu saistīto slimību progresija.
Epidemioloģiski pētījumi liecina, ka diagnoze Diabetes mellitus tiek noteikta arvien biežāk. Hronisko komplikāciju un to izraisīto smago sociālo seku dēļ diabēts kļūst par globāli nozīmīgu problēmu, kuras risināšanā nepieciešams atbilstīgs rīcības plāns.
Pasaulē pieaug grūtniecību skaits, kurās tiek diagnosticēts gestācijas cukura diabēts (GCD). Grūtniecības jeb gestācijas cukura diabēts tiek pieskaitīts biežākajām grūtniecības pataloģijām, kuru sastopamība pieaug. Vācijā 2010. gadā no 650 000 dzemdību 3,7% jeb 24 000 grūtnieču tika diagnosticēts GCD, bet, piemēram, 2002. gadā tie bija tikai 1,5% jeb 8800 grūtnieču. Pieaugošā tendence tiek saistīta ar jauniešu aptaukošanos. Šajā rakstā apkopta informācija par riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanas iespējām.
Cukura diabēts (CD) un īpaši 2. tipa CD neapšaubāmi ir viens no svarīgākajiem 21. gadsimta veselības aprūpes uzdevumiem. IDF novērtējums liecina, ka pašreiz 8,6% Eiropas iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 79 gadiem slimo ar cukura diabētu, t.i., 55,4 miljoni. Jārēķinās ar vēl lielāku diabēta sastopamības pieaugumu, 85-95% gadījumu tas būs 2. tipa CD. To, ka pieaug saslimstība ar 2. tipa CD, nosaka novecošanās, izmaiņas ieradumos, īpaši uzturā, kustību apjoma mazināšanās.
Visā pasaulē pieaug saslimstība ar cukura diabētu. Arvien jaunāki cilvēki saslimst ar cukura diabētu, un, uzlabojoties veselības aprūpes sistēmas kvalitātei, pagarinās kopējais slimošanas laiks ar cukura diabētu, līdz ar to palielinās kopējais cukura diabēta pacientu skaits jeb prevalence. Latvijā 10 gados vecuma un dzimuma specifiskā prevalence palielinājusies par 146,5 gadījumiem uz 10 000 persongadiem (2000. gadā tā bija 90,8, bet 2009. gadā – 237,3 uz 10 000 persongadiem). Līdz ar to ļoti būtiski kļūst jautājumi, kas saistīti ar šo pacientu ārstēšanu dažādos vecumposmos.
2. tipa cukura diabēts ir progresējoša slimība, ko nosaka insulīna nepietiekama sekrēcija un insulīna rezistence. Ar globalizāciju saistītās cilvēka uzvedības un dzīvesveida izmaiņas izraisa dramatisku cukura diabēta izplatīšanos visā pasaulē. Latvijā 2011. gada janvārī bija reģistrēti 72 654 pacienti ar cukura diabētu (to skaitā 556 jaunāki par 18 gadiem), toskait 68 217 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. Insulīna terapiju pēc reģistra datiem saņem 12 419 cilvēki. [5] Pieaug saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu bērnu un pusaudžu vidū.
Kā zināms, 2. tipa cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kam raksturīga hiperglikēmija ar traucētu insulīna sekrēciju un tā rezistenci. Šī slimība bieži tiek diagnosticēta vēlīni pēc astoņu līdz desmit gadu “mēmā” perioda. Izplatība pasaulē ar 2. tipa diabētu strauji pieaug. Šajā rakstā – pārskats par perorālajiem antidiabētiskajiem līdzekļiem, kā arī insulīna terapijas konsekvencēm pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.