Regīna Olševska
Latvijas Avīze
Latvijas Avīze
Latvijā pacientu organizācijas ir ļoti dažādas pēc lieluma, kapacitātes, iespējām, ietekmes. Šajā rakstā vairāk par ietekmi. Par filigrāno ietekmes spēli. To, kurā pats vari būt tas, kurš veikli pārvalda daudzas bumbiņas. Bet vari kļūt arī par bumbiņu spēlmaņa rokās.
Viņa atceras vienu no pirmajiem pacientiem, sešgadīgu puisīti, ar kuru sastapusies, sākot brīvprātīgās gaitas slimnīcā. Ļoti atvērtu, dzīvespriecīgu un mīļu! Diemžēl tagad viņš lejup noskatās jau no kāda mākoņa maliņas. Ar kādu citu mazo pacientu iepazinusies, kad viņam bija tikai trīs gadiņi. Visu ārstēšanās laiku puisēns pavadīja slimnīcā viens, bez mammas klātbūtnes, jo viņai mājās bija jārūpējas par pārējiem bērniem. Par viņa slimnīcas mammām kļuvuši brīvprātīgie – ēdinājuši, rotaļājušies, samīļojuši. „Ik reizi, kad esmu varējusi slimnīcā pabūt ar kādu kopā, kad esmu dzirdējusi vārdus – paldies, ka atnāci, laiks pagāja ātrāk! – izjūtu milzīgu gandarījumu. Un, ja smagi slims bērns, kurš tobrīd ir bēdīgs un sašļucis, manā klātbūtnē pasmaida vai sāk smieties, sajūta ir vienreizēja,” saka ALDA GRĪNBERGA. Viņa jau četrus gadus kā brīvprātīgā strādā Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļā.
Vismaz trešdaļu dzīves mēs pavadām darbā, tāpēc nav mazsvarīgi – cik smaidīgi vai saduguši ik rītu tur ierodamies? Vai priekšnieks un kolēģi ir nepārvarama problēma vai drīzāk labi paziņas (varbūt draugi?), kas neliedz atbalstu, uzklausa, saprot? Cik veselīgs klimats valda kolektīvā? Un vai jūtamies novērtēti ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski?Palūkoties uz sevi no malas, uz mediķu kolektīviem – vai uzvalciņš, kas mugurā, nav mazliet greizs, un ja tā, kā to labot – palīdz SIA O.D.A. vadītāja, organizāciju personālvadības konsultante un pasniedzēja Latvijas Universitātē GITĀNA DĀVIDSONE.