
Ligita Meķe
Žurnāliste
Žurnāliste
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka 50 % hronisko slimību pacientu ir nelīdzestīgi zāļu lietošanā. Dzīvesgudri un pieredzējuši ārsti saka: izveseļošanās procesā iesaistīti trīs: slimība, ārsts, kas mēģina slimību regulēt, un pacients, kas (ne)iesaistās veselības atgūšanā. Turklāt nereti slimība uzvedas tāpat kā pacients, un uzvedību ietekmē ļoti daudzi faktori.
Vai Latvijai varētu izdoties atkārtot Ziemeļkarēlijas piemēru — mainīt iedzīvotāju domāšanu un neveselīgas dzīves paradumus? Iepriekšējā gadā ledus sakustējies — nākamajiem sešiem gadiem veselības veicināšanai atvēlēti 55 miljoni eiro. Jaunumi šogad arī ģimenes ārstu darbā.
“Studē medicīnu, kamēr vēl esi pie labas veselības,” — tā skan viens no Mērfija likumiem ārstiem. Sava daļa patiesības tajā ir. Tik intensīvi mācīties, kā to dara studiju pirmajos gados, var vienīgi tad, ja ar veselību viss kārtībā! Kā mūsdienas mācās medicīnas studenti? Ko pasniedzēji novērtē studentos un ko studenti — docētājos?
Doctus novembra numurā Latvijas medicīnas nozaru līderiem vaicājām par nākotnes medicīnas izaicinājumiem — kādas slimības veidos smaguma centru nākotnē un kā pret tām cīnīsimies? Šajā numurā tematu turpinām.
Pieredzējuši mediķi mēdz teikt, ka ik ārstam vajadzētu pastrādāt ātrajā palīdzībā — laba dzīves skola, gandrīz kā dienests armijā. Jaunie ārsti, kas strādā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, gan saka: visiem nevajag, ne visiem šis darbs ir piemērots. Par to, kādas dzīves atklāsmes pievienojis darbs ātrajos, stāsta trīs rezidenti.
Kamēr gadu no gada tiek rakstīti un pārrakstīti cilvēkresursu glābšanas plāni, dārgais cilvēkkapitāls rūk. Mediķi strādā divās trīs darbavietās, strādā normālo pagarināto darba laiku, izdeg, ciešas, brauc prom... Ko sola nākotne?
Viņi nav latvieši, taču jau vairāk nekā desmit gadus par savām mājām sauc Latviju. Iemantojuši ne vien pacientu uzticēšanos, bet nopelnījuši arī profesionālu cieņu kolēģu acīs.
Par grūtajiem pacientiem sauc tos, kas komunikācijā ir sarežģīti: vienmēr vai bieži rodas pārpratumi, spēcīgas emocijas un konflikti, kas traucē gan diagnostikas, gan ārstēšanas procesam. Kā novilkt robežas un neizsīkt?
Klamzīgs, dārgs un slikti vadīts projekts, kādu biznesa vidē neviens neatļautos šādi veidot. Projekts, kam vajadzētu piemērot latviešu sakāmvārdu: ārdi ārā un adi no jauna! Ja vien tas būtu iespējams. Ar šādiem vārdiem raksturota e–veselība, kuras obligāta ieviešana no pērnā gada nogales pārcelta uz 2017. gada 1. septembri.
Skats uz ārsta personību ir kā skats XXI gadsimta sabiedrības spogulī. Ne viss aplūkojamais ir patīkams. Taču kurš gan teicis, ka personības augšanas sāpes ir tikai skaistas. Trīs emocionāli un atklāti stāsti.
Ik pa laikam ziņu lentes rotā virsraksti, ka uz Latviju pārvietotas personas no Sīrijas, Eritrejas, Irākas..., kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Un arī apmulsums — visi pirmie 23 aizsardzības statusu ieguvušie ir prom. Vācijā! Skaidrs, ka patvēruma meklētāji ir mūsu tagadne un nākotne. Vai Latvijas veselības aprūpes sistēma viņiem ir gatava?
Mēdz teikt, ka ceļojot mēs apgūstam vairāk nekā ikkurā katrā citā veidā. Varbūt tāpēc ārsti ir tik lieli ceļotāji?! Garšas, vēstures, satikto cilvēku, neparedzamu situāciju, iespaidu, pieredzes kolekcionāri.
Kāpēc par savu darbavietu viņi izvēlējušies reģionu slimnīcu, vai nav vīlušies un cik piesātināta ir ikdiena — vaicājam jaunajiem ārstiem, kas savu izvēli izdarīja pirms dažiem gadiem.
Kur vēl pozitīvākus cilvēkus kā Dziesmu svētkos uz laukuma esat redzējuši?! — smej uzrunātās dejotājas. Dejotāji ir īpaša tauta. Gaiši, draudzīgi. Latviešu tautas deja ir arī lielisks fizisks treniņš. Turklāt ar savu filozofiju, ar saknēm, ar raksturu. Mūsējo — latviešu.
Skriešanas botiņas un ritenis viņiem vienmēr ir gatavībā. Lai dotos “paņemt” kontrolpunktus orientēšanās sacensībās vai rogainingā vai izpildītu uzdevumus un pieveiktu dažādus posmus piedzīvojumu sacensībās, vai noskrietu pusmaratonu. Balvā? Endorfīni un labi pavadīts laiks. Un vēl — Latvijas mežus viņi nemainītu pat pret Maiami!
Publiskajā telpā viņas bija pamanāmas pirms desmit, piecpadsmit gadiem. Lūcija Akermanes vārds bija saistīts ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru, bet Inetas Zīriņas — ar Veselības veicināšanas centra vadību. Abas šīs iestādes vairs nepastāv. Bet abas vadītājas joprojām ir... vadītājas. Tikai tagad vada ārstniecības iestādes.