
Ligita Meķe
Žurnāliste
Žurnāliste
Psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, saka: ārstam varētu būt grūti saprast, kāpēc pacients rīkojas tā vai citādi, bet pat vissmagākās diagnozes gadījumā būtu jādod autonomija — pacientam pašam pieņemt lēmumu.
ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, atzīst: nav vienas receptes, kā sarunāties, bet svarīgākais ir būt patiesam, par visu informēt, lai nepaliek nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam emocionāli grauztu pacienta tuviniekus.
Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.
ANNA JETE GAUJA ir RSU Medicīnas fakultātes 4. studiju gada studente, strādā RAKUS Latvijas Onkoloģijas centrā par medicīnas asistentu. Cer, ka arī pēc pandēmijas turpināsim izmantot attālinātajā dzīvē iemācīto — ar dažiem klikšķiem pieslēgties izglītojošiem pasākumiem jebkur pasaulē.
MARIJA LUĪZE KALNIŅA ir RSU Medicīnas fakultātes 6. kursa studente, šobrīd strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 10. gastroenteroloģijas nodaļā. Vasarā vēlas iestāties rezidentūrā bērnu neiroloģijas specialitātē.
Pirmais cilvēks pasaulē, kurš airu laivā pievārēja Kluso okeānu — latvietis Kārlis Bardelis —, par izkāpšanu no komforta zonas saka: “Kāpēc jākāpj no tās ārā? Kāpēc jāaicina izkāpt? Ir vienkārši jāatrod tā!” Piedzīvojumā, jaunos mērķos, jaunās interesēs, sevis izaicināšanā. Sarežģītās operācijās. Par to trīs ārstu stāsti.
Klīnikas ALma vadītājs ANDRIS LASMANIS ir pirmais ģimenes ārsts Latvijā. Viņa ģimenes ārsta kvalifikācijas apliecībā rakstīts: Nr. 1. Pieredzējis, vitāls astoņdesmitgadnieks, joprojām kustībā.
Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?
Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi… Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu.
Rutīna, protams, nav nekas slikts, tā nodrošina lietu kārtību un ievieš zināmu mieru, taču, lai ilgtermiņā noturētu patikšanu, vajadzīgs arī adrenalīns, azarts un iedvesma. Par to trīs stāsti.
Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā?
Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti.
XXI gadsimta vadlīniju un instrukciju medicīnu, sauktu arī par pavārgrāmatu medicīnu, radīja labs nodoms — lai izvairītos no kaitēšanas pacientam. Taču tā nes līdzi arī jautājumus par ārsta radošumu, intuīciju, “vidējiem pacientiem” iepretī pacienta individuālām īpatnībām, arī par farmācijas industrijas un administratoru spiedienu.
Jauni, talantīgi un ar vēlmi apgūtās zināšanas nodot citiem. Kas viņus vilina akadēmiskajā karjerā? Nesen sēdējuši studentu solā, nu kļuvuši par pasniedzējiem — viņiem būtu jāzina, kāds skolotājs spēj aizraut un iedvesmot!
Palienējot Viljama Šekspīra leģendāro frāzi «Būt vai nebūt — tāds ir jautājums», varētu vaicāt par Saeimā virzīto Latvijas Pediatru asociācijas ieceri atjaunot pediatriskās aprūpes tīklu Latvijā. Analizējam situāciju un apkopojam viedokļus par un viedokļus pret.