Juris Pokrotnieks
dr. med., asoc.prof., gastrenterologs, Rīgas Stradiņa universitātes, Iekšķīgo slimību katedra, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājs
dr. med., asoc.prof., gastrenterologs, Rīgas Stradiņa universitātes, Iekšķīgo slimību katedra, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājs
Viena no unikālajām visu zīdītāju kuņģa īpatnībām ir spēja producēt daudz sālsskābes. Šis process ir viens no posmiem komplicētā sistēmā, kas regulē uztura uzņemšanu. Kuņģa skābes sekrēcija ir dažādu regulatoru signālu rezultāts. Sekrēcija var sākties vairāku faktoru dēļ, kas saistīti ar uztura uzņemšanu un indivīda kaloriju statusu.
Tēma par iekaisīgajām zarnu slimībām, proti, Krona slimību, čūlaino kolītu un nespecifisko kolītu, ir ļoti plaša, un autoru mērķis šoreiz ir nevis iepazīstināt lasītāju ar visiem klīniski nozīmīgajiem jautājumiem – šim mērķim piemērotākas tam veltītās grāmatas [1-4] un vadlīnijas [5-14], bet gan norādīt uz vairākiem interesantiem šo slimību aspektiem, kas, mūsuprāt, līdz šim parasti palikuši nedaudz nomaļus.
Protonu sūkņa inhibitori (PSI) mūsdienu pasaulē ir vieni no pirktākajiem medikamentiem to efektivitātes un drošuma dēļ. Ar skābi saistīto slimību – gastroezofageālās atviļņa slimības (GEAS), peptiskās čūlas slimības – terapijas vadlīnijās PSI ieteikti kā pirmās kārtas preparāti, arī to izmaksas ir zemākas efektivitātes (labākas dzīšanas un remisijas uzturēšanas) dēļ. Pētījumi par citohroma P450 enzīmsistēmas lomu zāļu metabolisma procesos sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Šis laika sprīdis ir par īsu, lai izzinātu lielākās daļas preparātu ietekmi uz šo sistēmu, tāpēc ar katru gadu sagaidāmi jauni atklājumi. Rakstā aplūkota PSI farmakodinamika, farmakokinētika un mijiedarbība, kā arī dažādu nozaru ekspertu viedoklis par to lietošanu.
Galvenais, ko var mācīties no sekojošā klīniskā gadījuma, – ārstēšanai un izmeklēšanai nav jābūt ar nolemtības sajūtu, pat ja pacients ir krietni cienījamos gados. Arvien vairāk ir datu par to, ka ārstu zināšanas un izglītība ir viens no neatkarīgiem pozitīviem prognostiskajiem faktoriem jebkura vecuma pacientiem.
Aprakstītais gadījums parāda, cik svarīgi ir novērot pacientu dinamikā, izvēlēties pareizu terapijas taktiku (šajā gadījumā mazinvazīva terapija savlaicīgi diagnosticēta audzēja - carcinoma in situ - gadījumā), kā arī demonstrē tālāka novērošanas algoritma pielietošanu, lai izslēgtu adenokarcinomas recidīvu.
Divertikuloze ir izplatīta slimība un viena no izplatītākajām atradēm resnajā zarnā. Divertikuli var veidoties visās gremošanas trakta daļās, bet 80-90% gadījumu novēro tieši resnās zarnas divertikulozi. Demonstrācijas mērķis – parādīt divertikulozes komplikāciju (divertikulīta) diagnostiku un sekmīgu konservatīvo ārstēšanu.
Demonstrācijas mērķis – reta barības vada vēža lokalizācija un klīniska manifestācija – pacients ar apjomīgu kakla veidojumu, kurš varētu būt gan audzējs, gan metastāzes kakla limfmezglos, kā arī sifilītiska gumma.
Pēdējos desmit gados ir nomainījušās trīs videokolonoskopu paaudzes. Mūsdienu komerciālais modernais videokolonoskops palielina attēlu vismaz desmitkārtīgi, pētnieciskie – līdz pat tūkstoš reizēm, bet mūsu pieaugošās iespējas atduras pret skaudro realitāti – situācija ar zarnu tīrību nav uzlabojusies. Šīs publikācijas mērķis ir pievērst uzmanību ne tik plaši diskutētai, bet nozīmīgai problēmai – situācijai ar zarnu sagatavošanu pirms kolonoskopijas. Autori cer, ka minētais varētu noderēt arī tiem speciālistiem, kuriem zarnu sagatavošanas rezultāts nav tik aktuāls ikdienas darbā. Šī publikācija nav zinātniska, materiāls izmantots situācijas ilustrācijai.
Dr. Gunta Geldnere: Skatoties retrospektīvi, pacients pie mums tika atsūtīts, lai izšķirtu, vai viņš neslimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Simptomi, kas saasināja mūsu uzmanību, bija trīs – sūdzības ar pieaugošu sāpju raksturu, svīšana un vēdera izejas rakstura maiņa.
Hemohromatoze raksturojas ar pārmērīgu dzelzs uzsūkšanos un uzkrāšanos organismā – aknu, aizkuņģa dziedzera audos, sirdī un citos orgānos. Primāra hemohromatoze ir viena no biežākajām ģenētiski nosacītajām patoloģijām un sastopama apmēram 0,3-0,5% populācijas. Aplūkotajā gadījumā sekmīga diagnostika tika veikta, pielietojot molekulārās ģenētikas izmeklējumus. Neraksturīga ir šajā gadījumā novērotā hemohromatozes kombinācija ar anēmiju.