reimatoloģe, PSKUS Reimatoloģijas centra vadītāja, Latvijas Pieaugušo reimatoloģijas biedrības valdes locekle, ERN ReCONNET veselības aprūpes asociētā pārstāve pieaugošo reimatoloģijā Latvijā, LU Internās medicīnas
katedras lektore, RSU Iekšķīgo slimību katedras docētāja
Sākot sarunu par aksiālo spondilartrītu (aSpA), jāpiemin, ka tā ir viena no divām SpA apakšgrupām. Šī klasifikācija tika ieviesta 21. gadsimta sākumā, iedalot SpA divās daļās: galvenokārt ar aksiālo izpausmi (ietverot mugurkaulu, krūškurvi, iegurni) un galvenokārt ar perifēro izpausmi (ietverot ekstremitātes). [1; 2]
Mūsdienās arvien pieejamāka pacientam kļūst medikamentu grupa, kas slimības patoģenēzes procesus ietekmē mērķtiecīgāk nekā konvencionālie sintētiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti (metotreksāts un citi). Bioloģiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti iedarbojas uz konkrētām slimības procesā iesaistītām imūnsistēmas daļām, piemēram, audzēja nekrozes faktoru α, T šūnu aktivitāti un citiem mehānismiem, attiecīgi uzlabojot klīnisko iznākumu pacientiem, kam līdz šim tas nav izdevies.
Podagra ir akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Šo kristālu depozītu slimību izraisa ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz “piesātinājuma līmeni” un izraisa urātu kristālu veidošanos. [2]
Šēgrena sindroms (ŠS) ir viena no sarežģītākajām hroniskajām autoimūnajām slimībām, jo slimība attīstās variabli un tās gaita ir refraktāra. Sarežģītākie aspekti ir simptomu diferencēšana, aktivitātes un jau radušos orgānu bojājumu novērošana un progresēšanas aizkavēšana.
Behčeta slimība jeb “Zīda ceļa” slimība ir reta, hroniska sistēmiska iekaisuma slimība, kuras izplatība pasaulē ir 1—9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Kopā ar šīs slimības nosaukumu mūsdienās joprojām dzīvo atmiņas par dermatologu profesoru Hulusi Behchet, kas 20. gadsimta sākumā aprakstīja savus novērojumus par klīnisko simptomu triādi: aftozo stomatītu, konjunktivītu un mutes dobuma un ģenitālā trakta čūliņām.
Kad kabinetā pie ārsta ierodas jauns cilvēks ar sūdzībām par sāpēm locītavās, fizikālā izmeklēšanā jākonstatē, vai šajās locītavās ir sinovīts (pietūkums, palpatori sāpīgums, lokāla paaugstinātas temperatūras reakcija, iespējams apsārtums un/vai funkcijas ierobežojums) vai arī būtisku patoloģiju nav.
Reimatoīdais artrīts ir sistēmiska slimība, kas rada iekaisumu un var skart ne tikai perifērās locītavas, bet arī iekšējos orgānus: acis, plaušas, ādu un citus. Ko darīt, ja kombinētās terapijas — sintētisko slimību modificējošu antireimatisko līdzekļu (sSMARL) un TNF alfa inhibitoru (TNFi) — fonā novēro ārpuslocītavu izpausmes ar negatīvu dinamiku un sistēmisko simptomu progresēšanu?
Ikdienas praksē mezglainā eritēma kā pēkšņa parādība, attīstoties mezglveida sārtiem, sāpīgiem izsitumiem uz apakšstilbu apakšējās priekšējās virsmas nedēļas laikā, nav reta, un tā var būt saistīta gan ar vairākām sistēmiskām slimībām, gan arī būt idiopātiska. Klīniskā gadījuma izklāsta mērķis ir parādīt iespējamos mezglainās eritēmas iemeslus, atspoguļot tās pašlimitējošo gaitu un nepieciešamo terapiju.
“Vai jums ir sausums acīs un/vai mutē?” Šis jautājums ir no standarta sarunas ar pacientu reimatologa ikdienas praksē, ievācot anamnēzi. Kāds ir jautājuma pamatojums? Iespējamais dažādu sūdzību (un arī sāpju locītavās) izskaidrojums ar Šēgrena jeb sausuma sindromu.
Reimatisko slimību ārstēšana pēdējos 20 gados krasi mainījusies. Galvenā terapeitiskā pieeja pirms vairākām desmitgadēm slimības sākumā bija novērošanas stratēģija, medikamentu izmantošanu atstājot smagas slimības gadījumiem. Šobrīd situācija mainījusies.
Lielākā daļa reimatisko slimību saistītas ar izmaiņām imunoloģiskajā profilā, sevišķi sistēmas saistaudu slimības. Taču ir situācijas, kad saskaramies ar reimatisko slimību bez raksturīgām izmaiņām imunoloģiskajās analīzēs.
Osteoartrīts ir visbiežākā locītavu slimība, kas skar 10—12 % pieaugušo populācijas; paredz, ka nākamajās desmitgadēs izplatība pieaugs par 50 %. Slimībai raksturīga locītavas skrimšļa noārdīšanās, zemas pakāpes sinoviāls iekaisums un hipertrofiskas izmaiņas kaulos. Literatūras apskatā aplūkotas farmakoloģiskās ārstēšanas iespējas.
Idiopātiskas iekaisuma miopātijas (IIM) ir heterogēna iegūto sistēmisko slimību grupa, kam raksturīgs iekaisums šķērssvītrotajos muskuļos. [1] Tā ir vislielākā potenciāli ārstējama miopātiju grupa bērniem un pieaugušajiem.
Fibromialģija (FM) ir sindroms, kam raksturīgas hroniskas plaši izplatītas sāpes balsta—kustību aparātā (chronic widespread pain — CWP), ko parasti pavada viens vai vairāki vispārēji simptomi, piemēram, nespēks, miega traucējumi, depresijas epizodes, kognitīvi traucējumi. [1]
Osteoartrīts ir biežākā locītavu slimība, kuras izplatība dažādās populācijās atšķiras, piemēram, ASV ar osteoartrītu slimo 20 miljoni cilvēku. Primārs osteoartrīts bieži ir gados veciem cilvēkiem, liela daļa pacietu ir asimptomātiski.
Zinātniskās publikācijās podagra tiek minēta kā akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Tā ir kristālu depozītu slimība, ko izraisa pastāvīgi paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz piesātinājuma līmeni un izraisa urātu kristālu veidošanos (aptuveni 404 μmol/l).
