Ilze Vainovska

• Ārsti reģionos

Pieprasītie speciālisti reģionos. Rindas, pacientu plūsma, sadarbība ar ģimenes ārstiem

Vai Muhammedam jāiet pie kalna vai kalnam pie Muhammeda? “Šauro” speciālistu, kuru Latvijā trūkst, došanos uz reģioniem valsts nestimulē. Viss pacientu un pašu speciālistu rokās.

• Ārpus profesijas

Vispirms bija ķirurģija...

Liepājas diecēzes luterāņu bīskaps PĀVILS BRŪVERS atklāj epizodes ar izšķirīgu nozīmi profesionālajā ziņā gan tad, kad kļuva par ķirurgu, gan vēlāk — par mācītāju. Ārsta un mācītāja profesijām ir daudz kopīga, taču viņš atzīst: ārsts savā dzīvē redz daudz vairāk ciešanu.

• Bioētika

Pārrāvums starp veselības un sociālo aprūpi

Pacients pie ārsta nokļūst ne tikai ar savu slimību, bet arī sociālo statusu. Sociālo gadījumu slogs aug – 28% iedzīvotāju Latvijā draud ieslīgt nabadzībā. Vientuļi, trūcīgi un guloši pacienti, kuru tuvinieki maizi pelna Eiropā; pacienti bez dzīvesvietas un darba; bērni, kas slimnīcā paliek ilgāku laiku, jo vecākiem nav naudas transportam, lai atvasi izvadātu uz procedūrām dienas stacionārā...

• Interesanti par medicīnu

Nerakstītie likumi medicīnā

Par izcilo ķirurgu Jāni Jēgermani ir kāds nostāsts – kā viņš apraudzījis slimniekus uzņemšanas nodaļā. Piegājis pie pacienta, kurš sāpēs skaļi kliedzis, pielicis roku pie vēdera un teicis: šis var gaidīt. Piegājis pie otra pacienta, kurš klusiņš: nekavējoties uz galda!

Bīstami personībai?! Vai ārsta profesija bojā raksturu?

Katrai profesijai savs “kuprītis”. Izvēlētais arods ne tikai attīsta, bet arī deformē personību. Cilvēka ķermeņa dzīles, kas no tabu kļūst par prozaisku darba lauku, garas darba stundas, pastāvīgas stresa situācijas ar izšķirīgu lēmumu pieņemšanu, emocionāli smagas sarunas ar pacientu un viņa tuviniekiem, kā arī exitus letalis ieraksts slimības vēsturē apzīmogo ārsta profesiju. Kā?

Dakteris pensijā

Latvijas vidējais ārsts ir sieviete visnotaļ cienījamos gados. 2009. gadā no aktīvi strādājošiem ārstiem 25% bija pensijas vecumā, lielākā ārstu grupa (30,5%) ir vecumā no 50 līdz 59 gadiem – ārsti, kas desmit gadu laikā sasniegs pensijas vecumu. Vecumā līdz 50 gadiem ir tikai 46% ārstu. Šie ir cipari no Veselības ministrijas Informatīvā ziņojuma*, bet kādi dzīvesstāsti un izšķiršanās stāv aiz šiem skaitļiem?

• Aptiekas

Par farmaceita cunftes godu domājot. Liepājas Tirgus aptieka. Marta Rozālija Tetere

Tirgus aptieka ir viena no divām Liepājas aptiekām, kur joprojām uz vietas gatavo zāles. Tā ir pierasts, cilvēkiem tas ir nepieciešams, un aptiekāru cunftes gods arī prasa. Naudas vai peļņas ziņā tas noteikti nav rentabli, teic aptiekas vadītāja MARTA ROZĀLIJA TETERE, kuru kolēģes sauc par Rozi. Jūrkalnes suitu meitene reiz gribēja tikt uz Liepāju, kur nu nodzīvoti gandrīz 40 gadi.

Mediķu viedokļi par ārstu tiesībām

Par ārstu tiesību jautājumiem un par savu pieredzi un saskari ar tiesību jautājumiem stāsta trīs ārsti. Traumatologs-ortopēds Valdis Andersons, ginekoloģe Dace Melka un ģimenes ārsts Igors Stoma.

Dakter, tev arī ir tiesības!

Pacientu tiesības parasti uzšķiļ dzirksteli: kuram ir tiesības un kuram pienākumi?! “Ja nezina likumus, tad šķiet, ka tiesības ir pacientam, bet ārstam – tikai pienākumi. Nezināmais rada neizpratni, šķietamu apdraudējumu. Ja ārsts orientējas savās tiesībās – zina, ko drīkst darīt un ko ne –, tā ir milzīga priekšrocība. Tādā veidā viņš var sevi pasargāt no juridiska rakstura problēmām,” uzsver RONALDS ROŽKALNS, ārsts un zvērināts advokāts.

Kā pavēstīt sliktas ziņas?

Acu kontakts ar pacientu vienā līmenī, klusa, piemērota vieta (nedarīt to pa tālruni vai garāmskrienot slimnīcas gaitenī), sēdēt pietiekami tuvu, nedramatizēt situāciju, savaldīt savas emocijas un neapspiest pacienta emocijas, nerunāt aplinkus, bet būt tiešam, stāstīt visu, neatstājot vietu neuzdotiem jautājumiem, pārliecināties, ka pacients saprot stāstīto, uzskicēt shematiski, iezīmēt pieturas punktus nākotnei – šie ir daži knifi, kā pasniegt sliktas ziņas. Tās ne vienmēr nozīmē fatālu diagnozi, tās var būt arī komplikācijas un diagnoze, kas ievērojami pazeminās pacienta dzīves kvalitāti. Ja pasaulē šīs iemaņas trenē īpašos apmācību kursos, uzrunātie ārsti teic, ka tos apguvuši personiskā pieredzē.

Pietrūkst godīguma un savstarpējas cieņas

Atbild IVARS KRASTIŅŠ, anesteziologs-reanimatologs, Liepājas reģionālās slimnīcas izglītības un zinātnes virsārsts

Latvietis, kuru vecā Eiropa nedabūja

Invazīvais kardiologs OSKARS GĀLIŅŠ neslēpj, ka studiju gados Rīga tā arī nav spējusi iepatikties un viņš gribējis atgriezties tieši Liepājā. Taču šogad – pēc stažēšanās Eindhovenas klīnikā Nīderlandē un pāris intensīva darba mēnešiem Velsā – viņa vēlme atgriezties bijusi tik stipra, ka vilcis krustiņus kalendārā, atzīmējot, cik dienu vēl palicis. “Citi domā, ka man gāja slikti un tāpēc es atgriezos. Nē, man gāja ļoti labi, bet ļoti gribēju atgriezties.”

Koleģialitātes dilemmas. Par aizvainojumu, prasmi sadarboties, cieņu un skabargu cita acī

Reiz kāds kolēģis profesora Kristapa Rudzīša klātbūtnē ne visai taktiski mēģināja izcelt savu pārākumu, uz ko profesors ironiski aizrādīja: "Francijas karaļa galmā visiem bija jāzina jēdziens laesio Maiestalis [karaļa aizvainošana]." Tāpat viņš kolēģu diskusijā allaž ievēroja romiešu principa - argumentum ad rem un nekad neķērās pie argumentum ad hominem. Kritizē lietu, nevis cilvēku! Un mēdza puspajokam atgādināt kolēģiem, ka vadītāja galvenais uzdevums ir nevis vadīt, bet netraucēt citiem normāli strādāt. Viņš bija no tiem, no kuriem var mācīties koleģialitāti un toleranci. Vai šodien mēs to varam mācīties cits no cita? Piedāvājam septiņas diskutablas situācijas, ar kurām sastopoties ikdienas kolēģu attiecībās, nereti rodas mulsums. Situāciju komentāros - gan savstarpējo attiecību, cilvēka uzvedības pazinēja skatījums, gan vienkārši dzīvesgudra pieredze.  

Ar tiesībām būt starp nārām. Ūdenslīdēju dakteris

Dr. Grigorijs Afanasjevs mazliet skumīgi secina, ka ikdienā viņam visvairāk pietrūkst profesionālas diskusijas – atbildot uz jautājumu, cik Latvijā ir tādu ārstu kā viņš, dakteris klusējot paceļ rādītājpirkstu. Viens kā pirksts. Ūdenslīdēju dakteris.

Gadījums, kas sniedz cerību un gandarījumu

Viņš būtu varējis nomirt vairākas reizes, ja ne virkne labvēlīgu apstākļu, kas radīja to trauslo pārliecību – izdosies. Ja Dievs stāv tik tuvu no paša sākuma, ir jāizdodas. Taču rezultāts pārspēja gaidīto. Šis klīniskais gadījums rāda ne tikai laimīgu apstākļu sakritību un spīdošu mediķu profesionalitāti vien. Tas uzdod arī jautājumu: ko darīt, lai šādu gadījumu būtu vairāk?

Kā izvēlēties kolēģi sadarbībai?

Pirms vairākiem gadiem intervijā Doctus daktere Vija Cera, Gaiļezera slimnīcas Toksikoloģijas nodaļas vadītāja, sacīja: tas ir ļoti liels novērtējums, ja kolēģis piezvana naktī un lūdz konsultēt savu pacientu. Vai ir daudz tādu speciālistu, kam varētu bez vilcināšanās piezvanīt nakts laikā un lūgt padomu? Kādas ir kvalitātes, kas svarīgas, izvēloties kolēģi, ar ko sadarboties: līdzīgs domu gājiens, profesionalitāte, pacientu apmierinātība, kolēģa prestižs, pieredze, korporatīvās saites? Kāds ir labs kolēģis labai sadarbībai?