Ieva Paegle
neiroloģe, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnika “Gaiļezers”
neiroloģe, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnika “Gaiļezers”
Zinātniski pamatotas, apstiprinātas daudzkārtējos ilgos lielapjoma pētījumos — vadlīnijas nevar būt pret reālo praksi! Tajā pašā laikā dažādiem kognitīviem traucējumiem klīniskajā praksē parakstīti ne tikai medikamenti, ko atrodam vadlīnijās, bet arī tādi, kam skaidras pierādījumu bāzes nav vai kam tā ir samērā vāja. Kur rodams līdzsvars starp vadlīnijām un pieredzi?
Cilvēka atmiņa un tās darbības mehānisms joprojām nav līdz galam atklāts pat dižākajiem pasaules pētniekiem. Mūsu kognitīvo spēju potenciāls ir neaptverams, bet faktoru kopa, kuri tās ietekmē, — vēl lielāka.
Aizmirsta parole, nokavēta tikšanās reize, piemirsts uzdevums, kļūdains lēmums, finansiāla kļūda neprecizitātes dēļ, zudusi interese par jaunākajiem kultūras, sporta vai sabiedriskiem notikumiem — tik dažādi parādās izmaiņas kognitīvajās spējās, zūd darba efektivitāte, mazinās sekmīgas karjeras iespējas.
Atmiņas traucējumu aktualitāte pieaug – tie parādās arī jauniem cilvēkiem. Iemesli dažādi: sociāli ekonomiskā situācija, informācijas plūsma, dzīves temps. Šodien cilvēkiem smadzenes strādā “kaujas režīmā” un tāpēc pieprasa lielāku atbildību no katra indivīda. Šis raksts ir mēģinājums aplūkot šo problēmu no diviem savstarpēji papildinošiem skatpunktiem, proti, neirologa un psihologa, un parādīt, cik svarīga ir daudzdisciplināra pieeja.
Pēdējos gadu desmitos zinātniekiem ir izdevies atklāt salīdzinoši daudz par to, kā Alcheimera slimība ietekmē smadzenes. Teorētiski virkne atklājumu varētu sniegt kardināli jaunas ārstēšanas, diagnostiskas un profilakses metodes, tomēr pagaidām tas vēl nav noticis. Šobrīd vairāk nekā 100 klīniskajos pētījumos pasaulē tiek iesaistīti pacienti ar Alcheimera slimību, pacienti ar slimībām, kuras uzskata par saistītām ar Alcheimera slimību, un pacienti ar citas izcelsmes kognitīviem bojājumiem. Patiešām jācer uz izdošanos un ticamiem datiem, jo, kā zināms, ar Alcheimera slimību šodien sirgst 5% pasaules sešdesmitpiecgadnieku un 20% astoņdesmitgadnieku, un ir aprēķināts, ka šo slimnieku skaits pēc 40 gadiem (2050. gadā) sasniegs 100 miljonus. Vai izdosies mainīt šo prognozi?