Helmuts Kidikas
ārsts-radiologs, diagnosts, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca
ārsts-radiologs, diagnosts, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca
Invazīvā radioloģija ir kļuvusi par nozīmīgu sastāvdaļu pacienta mūsdienīgā izmeklēšanā un ārstēšanā, jo diagnosticēt un ārstēt iespējams ar minimāli invazīvu iejaukšanos. Dažādas attēlu diagnostikas metodes - fluoroskopija, ultrasonogrāfija (US), datortomogrāfija (DT), DT un fluoroskopijas kombinācija, datortomogrāfijas fluoroskopija (DTF), magnētiskā rezonanse (MR) - tiek izmantotas tādēļ, lai to kontrolē veiktu invazīvas manipulācijas. DT ir metode ar plašu, maināmu izmeklējuma lauku, augstu izšķiršanas spēju, to neierobežo ne skeleta, ne mīkstie audi, ne arī ar gaisu pildītas struktūras, ir iespēja plānot invazīvo procedūru, izvairoties no vitāli svarīgu struktūru bojājuma. [1]
Magnētiskās rezonanses izmeklēšana (MRI) ir viena no mūsdienu diagnostiskās radioloģijas progresīvākajām metodēm. Tā ir pacientam nekaitīgāka, salīdzinot ar datortomogrāfiju un konvencionālo rentgenogrāfiju, kuru laikā cilvēks tiek pakļauts jonizējošam starojumam. Ņemot vērā tieši pēdējo apstākli, magnētiskās rezonanses (MR) izmeklējumu spektrs tiek strauji paplašināts un MRI piedāvātās iespējas pamazām tiek ieviestas arī terapeitisko procedūru veikšanā. Šā apskata mērķis ir sniegt nelielu ieskatu mūsdienu un, iespējams, arī nākotnes MRI iespējās, lai ieinteresētu un mudinātu padziļinātai izpētei.