Daina Andersone
prof., Dr. hab. med., reimatoloģe, PSKUS Reimatoloģijas centra vadītāja, LU Medicīnas fakultāte
prof., Dr. hab. med., reimatoloģe, PSKUS Reimatoloģijas centra vadītāja, LU Medicīnas fakultāte
Osteoartrīts (OA) ir mehānisku un bioloģisku faktoru mijiedarbības rezultāts, kas destabilizē līdzsvaru starp skrimšļa un subhondrālo kaulu veidošanās un noārdīšanās procesiem. Tā ir hroniska artropātija, kam raksturīgi locītavu skrimšļa bojājumi un citas locītavas struktūru izmaiņas, kaulu hipertrofija (osteofītu veidošanās).
Podagra ir akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Šo kristālu depozītu slimību izraisa ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz “piesātinājuma līmeni” un izraisa urātu kristālu veidošanos. [2]
Šēgrena sindroms (ŠS) ir viena no sarežģītākajām hroniskajām autoimūnajām slimībām, jo slimība attīstās variabli un tās gaita ir refraktāra. Sarežģītākie aspekti ir simptomu diferencēšana, aktivitātes un jau radušos orgānu bojājumu novērošana un progresēšanas aizkavēšana.
Kad kabinetā pie ārsta ierodas jauns cilvēks ar sūdzībām par sāpēm locītavās, fizikālā izmeklēšanā jākonstatē, vai šajās locītavās ir sinovīts (pietūkums, palpatori sāpīgums, lokāla paaugstinātas temperatūras reakcija, iespējams apsārtums un/vai funkcijas ierobežojums) vai arī būtisku patoloģiju nav.
Reimatoīdais artrīts ir sistēmiska slimība, kas rada iekaisumu un var skart ne tikai perifērās locītavas, bet arī iekšējos orgānus: acis, plaušas, ādu un citus. Ko darīt, ja kombinētās terapijas — sintētisko slimību modificējošu antireimatisko līdzekļu (sSMARL) un TNF alfa inhibitoru (TNFi) — fonā novēro ārpuslocītavu izpausmes ar negatīvu dinamiku un sistēmisko simptomu progresēšanu?
Ikdienas praksē mezglainā eritēma kā pēkšņa parādība, attīstoties mezglveida sārtiem, sāpīgiem izsitumiem uz apakšstilbu apakšējās priekšējās virsmas nedēļas laikā, nav reta, un tā var būt saistīta gan ar vairākām sistēmiskām slimībām, gan arī būt idiopātiska. Klīniskā gadījuma izklāsta mērķis ir parādīt iespējamos mezglainās eritēmas iemeslus, atspoguļot tās pašlimitējošo gaitu un nepieciešamo terapiju.
Ja pacientam ir paaugstināti iekaisuma rādītāji, redzes traucējumi, galvassāpes deniņu apvidū un sāpes proksimālās muskuļu grupās, būtiski atcerēties par lielo asinsvadu vaskulīta — temporālā arterīta — iespējamību.
“Vai jums ir sausums acīs un/vai mutē?” Šis jautājums ir no standarta sarunas ar pacientu reimatologa ikdienas praksē, ievācot anamnēzi. Kāds ir jautājuma pamatojums? Iespējamais dažādu sūdzību (un arī sāpju locītavās) izskaidrojums ar Šēgrena jeb sausuma sindromu.
Reimatisko slimību ārstēšana pēdējos 20 gados krasi mainījusies. Galvenā terapeitiskā pieeja pirms vairākām desmitgadēm slimības sākumā bija novērošanas stratēģija, medikamentu izmantošanu atstājot smagas slimības gadījumiem. Šobrīd situācija mainījusies.
Dermatomiozīts ir reta sistēmiska slimība, kuras diagnostikai un atpazīšanai nepieciešama precīza un mērķtiecīga pacienta anamnēzes datu noskaidrošana un pacienta izmeklēšana, jo šīs slimības izpausmes (ādas bojājums un proksimālo muskuļu nespēks) var šķist nespecifiskas un tās viegli sajaukt ar citu patoloģiju izpausmēm.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — aktualizēt retu autoimūnu skrimšļaudu patoloģiju, slimības radītās komplikācijas un raksturot empīriskās terapijas pamatprincipus, kas izriet no atsevišķiem publicētiem klīniskiem gadījumiem.
Sistēmas sarkanās vilkēdes (SSV) gadījumā var tikt bojāta jebkura sirds daļa – perikards, vadīšanas sistēma, miokards, vārstuļi, koronārās artērijas. Kardiovaskulārās sistēmas bojājumu prevalence ir virs 50%. Šajā klīniskajā gadījumā aprakstīta klasiska sarkanā vilkēde, un šī slimība ne vienmēr izpaužas tikai ar nieru bojājumu. Šoreiz tā aizgāja citu ceļu – pa smadzeņu asinsvadiem un pa endokardu, turklāt paciente ilgus gadus nesaņēma adekvātu terapiju.
Osteoartrīts ir visā pasaulē visbiežākā artrīta forma un viens no galvenajiem iemesliem sāpēm un invaliditātei. Simptomātisku osteoartrītu novēro 2–3% populācijas. Visbiežāk slimība kļūst simptomātiska 40–50 gadu vecumā, un gandrīz visiem cilvēkiem pēc 80 gadu vecuma var novērot osteoartrīta radioloģiskās izmaiņas, lai gan šīs izmaiņas var būt arī asimptomātiskas. Slimības plašā izplatība sabiedrībai rada ievērojamas izmaksas – gan tiešas (vizītes pie ārsta, medikamentu iegāde, ķirurģiska ārstēšana), gan netiešas (darbaspēju zudums u.c.).