Dace Baltiņa
dr. hab. med., Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca
dr. hab. med., Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca
Ir pagājuši nu jau vairāk nekā pieci gadi pēc apjomīgā randomizētā Women Health Initiative (WHI) pētījuma pārtraukšanas un sensacionālā ziņojuma par hormonu aizstājterapijas (HAT) iespējamās saistības ar krūts vēža attīstību publiskošanas. Kas ir mainījies zinātnē un praksē šajā laikā? Kādas varētu būt turpmākās rekomendācijas?
Krūts vēža hormonterapijas iespējas ir plašas. Kopš XIX gadsimta beigām līdz pat mūsdienām kā nederīga nav atmesta neviena. Taču visilgāk un visplašāk lietotais medikaments ir tamoksifēns. Ķīmiski tas ir trifeniletilēna transizomēra citrāts, kura antiestrogēnās īpašības nosaka dimetil-amino-etoksi- sānu ķēde un tās trans- konfigurācija. Bez tiešās mijiedarbes ar estrogēnu receptoriem tamoksifēns bloķē arī G1 fāzi un palēnina šūnu proliferāciju. Tādējādi to pamatoti var uzskatīt arī par citostātisku līdzekli. Tamoksifēna lietošanas indikācijās ietilpst gan krūts vēža adjuvantā terapija, gan metastāžu ārstēšana, kā arī to atļauts lietot vēža profilaksei sievietēm ar ļoti augstu krūts vēža attīstības risku. Turklāt pacientēm ar krūts vēzi tamoksifēnu (valsts kompensēts medikaments) izraksta ģimenes ārsts. Raksta ietvaros centīšos raksturot tamoksifēna lietošanas principus, sagaidāmās blaknes un iespējamās mijiedarbes ar citiem medikamentiem un terapijas novērošanu.
Eiropas 7.Menopauzes kongress, kas šovasar Stambulā pulcēja vairākus tūkstošus ginekologu, radiologu, onkologu, andrologu, ģimenes ārstu, seksopatologu, kardiologu, endokrinologu, menopauzes speciālistu un citu nozaru pārstāvju, noritēja, pārskatot iepriekšējo gadu biedus un mītus par hormonu aizstājterapiju un tās potenciālo ietekmi uz sievietes veselību. Novecot skaisti un patīkami – tāda bija devīze vienam no simpozijiem, kas labi noteica arī kopējo kongresa ideoloģisko platformu. Kongress aicināja dalībniekus iesaistīties diskusijās nevis par to vai citu preparātu labākām vai sliktākām īpašībām un potenciālo vēža indukcijas risku, bet gan palūkoties uz pusmūža veselības problēmām, izejot no dzimumspecifiskām norisēm organismā.