Anita Grietēna
gastroenteroloģe, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca, Gastroenteroloģijas centrs
gastroenteroloģe, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca, Gastroenteroloģijas centrs
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacientu ar reti sastopamu patoloģiju – atkārtotu limfas krāšanos pleiras telpā un vēdera dobumā –, kurš ir padziļināti izmeklēts vairākās medicīnas iestādēs, bet hilotoraksa un hilozā ascīta cēlonis nav atrasts. Pacientam ir izdarītas vairākas ķirurģiskas operācijas, kuru efektivitāte ir ierobežota, kā arī atkārtoti nozīmēta parenterālā barošana, rekomendēta pilnīga beztauku diēta, kuras efektivitāti pierādīs laiks un pacienta līdzestība.
Demonstrācijas mērķis – neskaidras ģenēzes hepatīta diferenciāldiagnostika, šoreiz kā viena no infekciozās mononukleozes sindroma (MNS) izpausmēm. Šī problēma varētu kļūt aktuālāka, jo Epšteina-Barras vīruss pēc literatūras datiem ir viens no biežākajiem izsaucējiem, tomēr pastāv arī citi infekciozie aģenti, kas var izsaukt infekciozās mononukleozes sindromu, piemēram, HIV infekcija. Ņemot vērā, ka pieaug HIV izplatība, iespējams, šie sindromi kļūs biežāki.
Staru proktīts ir nopietna staru terapijas komplikācija, kura būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti un kuras ārstēšanas iespējas ir ierobežotas. Problēma ir aktuāla, ņemot vērā onkoloģisko slimību izplatību. Slimības ārstēšanai nepieciešama multidisciplināra pieeja, sākot ar optimālākās onkoloģiskās slimības ārstēšanas metodes izvēli – staru terapijas deva, ilgums, nepieciešama turpmāka novērošana pie onkologa, gastroenterologa, endoskopiska terapija – un beidzot ar ķirurģisku ārstēšanu.
Ģimenes adenomatozā polipoze ir reti sastopama pārmantota patoloģija, par kuru jādomā, ja konstatē ap simtu un vairāk adenomatozu polipu kolorektumā. Tās biežums ir caurmērā viens gadījums uz 1000 kolorektāla vēža gadījumu. Šajā publikācijā demonstrētais ir līdz šim vienīgais ģenētiski pierādītais ģimenes adenomatozās polipozes gadījums Latvijā.
Hemohromatoze raksturojas ar pārmērīgu dzelzs uzsūkšanos un uzkrāšanos organismā – aknu, aizkuņģa dziedzera audos, sirdī un citos orgānos. Primāra hemohromatoze ir viena no biežākajām ģenētiski nosacītajām patoloģijām un sastopama apmēram 0,3-0,5% populācijas. Aplūkotajā gadījumā sekmīga diagnostika tika veikta, pielietojot molekulārās ģenētikas izmeklējumus. Neraksturīga ir šajā gadījumā novērotā hemohromatozes kombinācija ar anēmiju.