Anda Jansone

Bērnu paliatīvā aprūpe Latvijā

„Divus mēnešus un vienu nedēļu pēc meitiņas piedzimšanas dzīvojām kā laimīga ģimene. Un tad nokļuvām slimnīcā pirmo simptomu dēļ, kas nopietni apdraudēja meitiņas dzīvību. Izrādījās, kādā no mehānismiem (kā es tos nodēvēju) tomēr bija radusies kļūme. Tik nopietna, ka nācās sastapties ar... bērnu paliatīvo aprūpi. Man bija briesmīgas dusmas, kad darbinieki nāca pie mums un sāka gatavot straujai bērna nāvei. Ar to ticību mums gāja kā pa viļņiem – tad uz augšu, tad uz leju. Pēc smagās operācijas meitiņa divas nedēļas gulēja intensīvās terapijas nodaļā. Viņa bija pieslēgta neskaitāmiem vadiem un caurulītēm un no zālēm uztūksi. Tāda maziņa un neaizsargāta viņa tur gulēja. Lūdzu Dieviņu katru dienu, lai dod spēku un lai viņa izdzīvo. Un viņa lēnām atžirga. Mēs pieņēmām šo smago notikumu mūsu dzīvē, tāpat kā pieņēmām paliatīvo aprūpi, ar kuras palīdzību tagad mums ir iespēja dzīvot mājās.”*