Anēmijas ir ļoti bieža atrade gan ģimenes ārstu, gan citu specialitāšu kolēģu praksē. Nav šaubu, ka pasaulē visbiežākās ir mikrocitārās un hipohromās anēmijas, par kurām jau rakstīts <em>Doctus</em> janvāra un februāra numurā. Šoreiz runājam par anēmijām, kad vidējais eritrocītu tilpums (MCV), vidējais hemoglobīna daudzums eritrocītos (MCH) un vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītos (MCHC) ir palielināti. Tas nozīmē: ja eritrocīts pēc izmēra ir liels un labi pildīts ar hemoglobīnu, bet to daudzums ir samazināts — tā ir hiperhroma makrocitāra anēmija.
Ar galvassapēm dzīves laikā sastopas aptuveni 95 % populācijas. Ir novērots, ka apmeŗam 40 % pacientu, kas vēršas pēc palīdzības pie neirologa, atbilst hronisku galvassāpju kritērijiem, un 80 % no šiem pacientiem ir sievietes. Arī anēmija ir viens no sekundāriem hronisku galvassāpju iemesliem, turklāt sievietes ir visievainojamākā pacientu grupa. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot dzelzs deficīta anēmijas saistību ar hroniskām ikdienas galvassāpēm.
Dzelzs deficīta anēmija rodas, ja nav līdzsvara starp to dzelzs daudzumu, ko uzņemam, un to dzelzs daudzumu, ko zaudējam. Visbiežākais cēlonis — asiņošana. Iepriekšējā rakstā (Doctus 2023. gada janvārī) uzsvērts, ka sievietes ir vislielākā riska grupa asins zuduma dēļ menstruācijās un dzelzs patēriņa dēļ grūtniecības laikā. Vīriešiem un sievietēm menopauzē iemesls parasti ir asiņošana no kuņģa—zarnu trakta, tāpēc šajos gadījumos ārsta pirmais uzdevums ir audzēja izslēgšana.
Kad pacients jānosūta pie hematologa? Spriežot pēc prakses, atbilde uz šo jautājumu katram ģimenes ārstam ir sava un attiecīgi arī rīcība, uz konsultāciju pie hematologa nosūtot pēc dažādiem principiem: piemēram, nosūta ar hemoglobīnu 110 g/l un leikocītiem 3,3 × 109/l, kad hematologs tomēr uzskata, ka problēma jārisina pašam ģimenes ārstam, toties nenosūta ar trombocītiem virs 800 × 109/l un neitrofilajiem leikocītiem 0,23 × 109/l, kad būtu jānosūta obligāti...
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.