Vērtēšanas sistēmas pamats izglītībā ir pieļauto kļūdu daudzums. Nevis tas, cik daudz pareizu atbilžu esi sniedzis, bet tas, cik esi aizšāvis garām. Ja ir viena kļūda — esi teicamnieks. Ja trīs kļūdas, tad jau vairs tikai labinieks. Tās ir tikai trīs kļūdas! Sanāk, ka kļūdas diskreditē visu, ko esi teicis pareizi.
Trakākais — tas nekad nebeidzas un neaprobežojas tikai ar skolas solu, jo šāda tevis un tavu zināšanu diskreditēšana notiek dzīvē.
Medicīnas studiju laikā kļūdu nepieļaujamība apaug jau ar citu atbildības līmeni — cilvēka veselība un dzīvība. Pareiza diagnoze ir pareizas ārstēšanas pamats. Devas jāaprēķina precīzi, citādi blaknes, toksiskums utt. Procedūras jāveic stingri pēc indikācijām, pacients jāsagatavo pareizi. Vēl, protams, viss jādokumentē, “it kā prokurors stāvētu aiz muguras”. Nav jau nepareizi, bet jaunajam ārstam sāk šķist, ka viss, pilnīgi viss pacienta ārstniecībā ir atkarīgs no viņa un ka visas, pilnīgi visas kļūdas būs viņa atbildība.
Studiju laikā nereti izvēlējos klusēt
Neatbildēt uz jautājumiem. Ļaut, lai atbild kāds cits, kurš zina simtprocentīgi pareizo atbildi. Grupas biedri par tevi neierēks, bet kam tev komentārs par sevi, kas vismaz uz dienu nodarbinās prātu? Šāda lieka nerunāšana neapzināti pāriet arī uz rezidentūras gadiem. Atverot slimnīcas durvis jau rezidenta statusā, saproti, ka nav pietiekami trenētas divas fundamentālas prasmes — lēmumu pieņemšana un komunikācija. Tikai tāpēc, ka pāris reižu esi dzirdējis nievājošu komentāru par savu neloģisko atbildi vai nezināšanu. Muskuļus taču nevar uztrenēt, no malas skatoties, kā citi izpilda vingrinājumus. Tāpat ir ar komunikāciju un lēmumiem — tie ir jāpieņem un jāverbalizē, un students jāmotivē domāt skaļi, nevis jābaksta vājās vietas.
Svarīgi, lai pieredzējušie kolēģi izstāstītu par biežākajām kļūdām
Pirmo patstāvīgo pacientu apskati sāku ar cerību, ka viņi neuzdos jautājumus. Objektīvi izmeklēšu un izjautāšu, tad ātri pa durvīm ārā pie uzraugošā ārsta. Atceros, ka bija nodaļas, kur neskaidros jautājumus krāju, lai nebūtu divdesmit reizes jāskraida uz kabinetu, to un šo jautājot par tādu un šitādu pacientu, un lai ārsts dienas beigās nedomātu: “Tai Danai nu gan vajadzētu palasīt kaut ko...” Ja jutu, ka uzraugošais ārsts pēc katra jautājuma neskatās uz mani greizi, tad gāzu ārā visus, arī tos, kas ar pacientu tieši nav saistīti. Ir ļoti svarīgi, ka pieredzējušie kolēģi izstāsta, kur visbiežāk veidojas kļūdas un kā tās nepieļaut. Teorija ir laba lieta, bet pieredzi grāmatā neizlasīsi.
Es neesmu no “Grejas anatomijas”
Uz savu pirmo dežūru Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļā (NMPON) gāju tā, it kā rītdiena nepienāks. Divpadsmit stundas nodaļā, kur ir akūti pacienti un kur var notikt jebkas. Es neesmu gatava jebkam, es neesmu kā tie ārsti no “Grejas anatomijas”, kuriem visas atbildes un algoritmi kabatā. Šķita, ka līdz dežūras beigām neizdzīvošu.
Ar šausmām skatījos, kā kolēģes veikli nozīmē medikamentus, izmeklējumus, kamēr es knapi izdomāju, ko vispār ar pacientu darīt, kur nu vēl zāļu devas izrēķināt. Sākumā pārrēķināju trīs reizes. Pēc otrās pārjautāju kādam, vai rēķinu pareizo devu, tad pārrēķināju trešoreiz. Trīs lietas labas lietas. Nemaz nerunāju par maniakālo ieradumu rezidentūras sākumā vēlreiz pārliecināties, ka elektroniskajā sistēmā nosūtījušies visi izmeklējumi.
Tajā pašā pirmajā dežūrā ap pusdienas laiku pie manis pienāca sertificēta pediatre un stingri, bet draudzīgi teica: “Ja kaut kas nav skaidrs par pacientu, droši jautā.” Man no pleciem novēlās vismaz kādi simts kilogrami! Turpmāk jautāju visu, lai gan brīžiem jutu, ka mazliet par daudz, taču tik ļoti vajadzēja, lai man pateiktu, ka “tas ir pareizi”!
Foto: SHUTTERSTOCK
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada novembra numurā
