KRISTAPS KRAFTE ir digitālās medicīnas entuziasts, jauns cilvēks, kurš Kopenhāgenas universitātē absolvējis maģistra programmu “Inovācijas veselības aprūpē” un atgriezies Latvijā, lai iegūtās zināšanas iedzīvinātu realitātē.
Insulta pacients no Saukas. Pēc pieciem gadiem
Sarunu sāku ar jautājumu par veselības aprūpes sistēmas digitalizāciju, pavisam konkrētu ainu 2050. gadā un insulta pacientu modernu aprūpi. Kāda tā būs?
Izrādās, Kristapu neinteresē tik tāla nākotne, viņu interesē, kas notiks pēc pieciem gadiem. “Varbūt pat agrāk,” viņš optimistiski piebilst. Uz labu laimi izvēlamies apdzīvotu vietu Latvijā, lai modelētu situāciju, kā insulta pacientam no lauku apvidus jau pavisam tuvā nākotnē Kristapa redzējumā tiks sniegta medicīniskā palīdzība. “Tātad, piemēram, Sauka (ciems Viesītes novadā). Tuvākā vieta, uz kurieni pacientu varētu vest, ir Jēkabpils slimnīca, kur jau tagad ir laba Insulta vienība. Ideālā gadījumā pacients slimnīcā tiek nogādāts četru stundu laikā, kur viņam laikus tiek ievadīti medikamenti, tāpēc stāvoklis nav ļoti smags. Lai maksimāli atjaunotu dzīves kvalitāti iepriekšējā līmenī, ir svarīgi iespējami ātrāk sākt rehabilitāciju, tāpēc jau nākamajā dienā pacients tiek ieguldīts gultā, pie kuras piestiprināts ergonomisks paliktnis, bet uz tā planšete. Planšetē ir lietotne, kuras uzdevums ir būt par digitālo asistentu — emocionāli iedrošināt pacientu uzsākt rehabilitāciju, kontrolēt paveikto, mērīt rezultātus un atbildēt uz neskaidriem jautājumiem. Izrakstoties no slimnīcas, pacients uz mājām dodas kopā ar planšeti un, ja nepieciešams, arī ergonomisko paliktni. Iespējams, komplekts tiek papildināts ar kādu sensoru — aproci vai ko citu, kas kontrolē sirds ritmu, skaita noieto soļu daudzumu, kustību amplitūdu. Lietotne palīdz pacientam sekot savam emocionālajam stāvoklim, novērtēt fiziskās iespējas un progresu pa dienām, piemēram, vakar es spēju noiet piecus soļus, bet šodien man izdevās pievārēt mazliet lielāku posmu. Savukārt pacienta aprūpē iesaistītie mediķi ar tās pašas lietotnes palīdzību var pārliecināties, vai un kā pacients pilda ārstēšanās plānu. Jo mediķi vienmēr grib zināt, kāpēc nav progresa: varbūt izvēlēta nepiemērota ārstēšanas taktika vai pacients vienkārši nepilda uzdoto.”
Kristaps ir tik optimisma pilns, ka pārtraukt viņa stāstījumu ar skeptiskiem jautājumiem, kādi rodas, klausoties stāstījumā, vedas visai negribīgi. Tomēr veselības aprūpes inovāciju maģistrants pieradis, ka viss, kas saistīts ar inovācijām, izraisa daudz jautājumu, un uzskata, ka atbildēt uz jautājumiem un skaidrot ir inovāciju ieviešanas būtiska sastāvdaļa, tāpēc uz jautājumiem atbild labprāt, turklāt ātrās atbildes liecina, ka ne jau es vienīgā, pret kuras rezervēto attieksmi Kristapam bijis jāaizstāvas.
Ko par veselības jomas digitalizāciju domā mediķi?
“Mēs šobrīd esam periodā, kad nodarbojamies ar skepses novēršanu,” atzīst Kristaps un piebilst, ka ārsti kopumā ir “visai konservatīva publika” un visus jaunumus sākotnēji uzņem piesardzīgi. “Ar veselības pakalpojumu digitalizāciju problēmas nav tikai Latvijā. Es to sauktu par zināma veida fobiju no jebkāda veida digitalizācijas.” Kristaps uzskata, ka attieksme pret digitalizāciju mainīsies tad, kad mediķi jutīs ieguvumus. “Līdz šim veselības aprūpes sistēmas digitalizācija likusi medicīnas darbiniekam darīt vairāk — datorā jāievada pacienta vēsture, kaut kas jāraksta, kaut kas jāsameklē, un tas viss ir atņēmis laiku saziņai ar pacientu. Pirms digitalizācijas ēras laika bija vairāk, tāpēc ir mediķi, kas pret digitalizāciju izturas noraidoši. Taču šobrīd digitalizācijas procesi attīstījušies tiktāl, ka sāk laiku ekonomēt, un mediķi to novērtēs.”
Ar Kristapu runājam arī par to, ka lāča pakalpojumu inovācijām digitalizācijas jomā nodarījis e–veselības ieviešanas ērkšķainais ceļš. Kristaps gan bilst, ka Latvija nemaz neesot tas sliktākais piemērs e–pakalpojumu ieviešanas tempos, jo “Francijā e–veselības ieviešanas projekts izgāzās pilnībā, un tie bija zaudējumi simtiem miljonu eiro apmērā”.
Vai uzticēsies digitālā asistenta kompetencei?
Kristaps Krafte kopā ar domubiedru neiroķirurgu Jāni Šlēziņu ir izveidojuši uzņēmumu un izstrādā lietotni, kas palīdzēs insulta pacientiem un viņu ģimenēm — Vigo radītāji satura izstrādei piesaistījuši zinošākos speciālistus fizioterapijā, psiholoģijā, rehabilitācijā. Vai lietotnes radītājus nebaida attiecību trijstūra “ārsts—pacients—digitālais asistents” iespējamās nesaskaņas pacientam piemērotākā atlabšanas plāna izvēlē? Turklāt, lai arī diagnoze viena — “pārciests insults”, tā izpausmes ik pacientam atšķiras, tātad arī ieteicamā terapija. Kā lietotne spēs reaģēt uz pacienta individuālajām vajadzībām? Kristaps stāsta, ka par pamatu pacienta dienas plānam kalpos datorā ievadīti ārsta norādījumi un digitālā asistenta uzdevums būs pacientam atgādināt, kad, kā un kāpēc jālieto ārsta izrakstītie medikamenti un cik būtiski ir ievērot ārsta norādījumus. Galvenais esot panākt, lai jau pašlaik veselības aprūpē ieviestās digitālās sistēmas spētu savā starpā “sarunāties”, lai tās būtu savietojamas. “Un tad jau iespējas ir teju vai bezgalīgas.”
Kādas ir digitalizācijas perspektīvas?
Runājot par perspektīvām, ko paver digitalizācija, Kristapam acis deg. Kā piemērus viņš piesauc nevis tehnoloģiju izstādēs redzētus eksperimentālus paraugus, bet jau praksē īstenotas sistēmas. “Piemēram, Amerikā jau šobrīd vairākas slimnīcās ir ieviesta headset (“austiņu”) sistēma. Viss, ko ārsts runā ar pacientu, tiek ierakstīts, un ierakstītais glabājas “mākonī”. Mākslīgais intelekts ne tikai pieraksta sarunu, bet strukturē to, pievieno pacienta medicīnas vēsturei, analizē kontekstā ar tur jau pieejamo informāciju un dod ārstam atpakaļ “ausī” norādījumus, piemēram, par riska faktoriem. Mākslīgais intelekts spēj notvert niansētākus riska faktorus nekā cilvēka acs un signalizēt par potenciālajiem apdraudējumiem,” aizrautīgi stāsta Kristaps.
Tālākā nākotnē, kad būs panākta savietojamība ar citām digitālajām sistēmām, arī insulta pacientiem domātajā lietotnē Kristaps redz iespēju nemitīgi papildināt informāciju un padarīt to noderīgāku pacientam. “Piemēram, mākslīgais intelekts izvērtēs, tieši kuri vingrinājumi, cik bieži un kādā intensitātē dod vislabāko efektu, teiksim, insulta pacientam ar kreisās rokas parēzi. Bet tā ir lietotnes nākotne, jo mākslīgais intelekts var darboties tikai tad, ja ir ievākti dati. Kad šādi dati par pacientiem tiks apkopoti un izanalizēti, varēs palīdzēt simtiem un tūkstošiem citu pacientu.”
Foto: Jānis Brencis
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada jūnija numurā
