Osteopātiskā manipulatīvā ārstēšana un tās ietekme uz sekundāro elpošanas mehānismu

Elpošanai un cirkulācijai ir viena no svarīgākajām nozīmēm osteopātijā. Stils uzskatīja, ka elpošana šūnu līmenī un šķidrumu plūsma ir atslēga visiem procesiem. Stila māceklis Suterlands, pētot osteopātiju, izstrādāja jēdzienu “kraniālā osteopātija”. Kraniālās terapijas atklāšana bija ne tikai nākamais posms osteopātijas attīstībā, bet arī jauna laikmeta sākums mūsdienu osteopātijā. Dr. Suterlands piešķīra tik lielu nozīmi kraniosakrālajam ritmam, ka viņš radīja jēdzienu “primārais elpošanas mehānisms” (pirmā elpošanas sistēma, no latīņu valodas “respiratio” – ieelpošana). [2]

Viņš pats plaušu elpošanu sauca par otro elpošanas sistēmu (sekundāro elpošanas mehānismu). Ar jēdzienu “primārais elpošanas mehānisms” viņš uzsver visas nervu sistēmas ritmisko audu elpošanas nozīmi, kas, savukārt, kontrolē audu elpošanu un citus audu vielmaiņas procesus un reaģē uz primāro elpošanu. Šis jēdziens atšķiras no sekundārās elpošanas un abus nedrīkst sajaukt. Sekundārā elpošana attiecas uz procesu, kas notiek ar krūškurvja kustību, ieskaitot plaušu tilpuma izmaiņas, mijiedarbojoties ar skābekli un oglekļa dioksīdu. Šajā rakstā tiek apskatīta tieši sekundāra elpošana, caur skābekļa asins saturācijas izmaiņām pirms un pēc osteopātiskās manipulatīvās ārstēšanas (OMA).

Osteopātiskā manipulatīvā ārstēšana – nozīme

Skābeklis  ir ļoti svarīgs elements cilvēka dzīvē; neviens nevar iedomāties dzīvu cilvēku, kurš neelpo. Skābeklis piedalās šūnu  elpošanā un vielmaiņā. O₂ trūkums visvairāk ietekmē smadzeņu  darbības efektivitāti: viegla hipoksija vai hroniska hipoksija var izsaukt “bremzēšanu”, galvas sāpes līdz migrēnām,  samaņas zudumus, galvas reiboņus, uzmanības un koncentrēšanās problēmas, nespēku un dažādus citus nepatīkamus simptomus, kas var pacientam apgrūtināt dzīvi. [3]

Nav daudz zinātnisko rakstu, kur tiek pētītas oksigenācijas izmaiņas osteopātijās laikā, neskatoties uz to, ka oksigenācija ir diezgan aktuāla tēma. Īpaši pēdējo gadu laikā, kad mēs esam saskārušies ar Covid–19 vīrusa izraisītām respiratorām sekām. Ir daži pētījumi, kas atklāj labvēlīgu  OMA ietekmi  uz skābekļa piesātinājumu.  Piemēram, ir pētīts, kā osteopātiskā manipulatīvā medicīna ietekmē smadzeņu audu skābekļa piesātinājumu, skaidrojot, vai OMA varētu ietekmēt smadzeņu homeostāzes uzturēšanu. Dati liecina, ka galvaskausa kaulu kompresijas tehnikas izraisa mērenu, bet statistiski nozīmīgu SpO₂ samazinājumu. Tas nozīmē, ka šī tehnika piemērota intrakraniālai hipertensijai, un tā varētu sniegt atvieglojumu. [4] Manzoti ar kolēģiem ir pētījis, vai osteopātiskai manipulatīvajai ārstēšanai ir acumirklīga ietekme uz fizioloģiskajiem mērījumiem priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem, piemēram uz parciālo skābekļa piesātinājumu. Rezultātā OMA ir izraisījusi SpO₂ palielināšanos. Pētījuma rezultāti liecina, ka OMA ir pozitīva ietekme uz priekšlaicīgiem fizioloģiskajiem parametriem. [5]                                                                                                         

Augšminētos rakstos tiek pētītas noteiktas tehnikas visiem pacientiem, bet šī darba gadījumā netiek izskatītas noteiktas tehnikas, bet OMA kopumā. Pētījuma mērķis: apskatīt un izpētīt OMA ietekmi uz asins skābekļa saturāciju. Arteriālais skābekļa piesātinājums/skābekļa saturācija var būt mērīti ar neinvazīvu metodi, proti, pulsa oksimetriju (SpO₂), kā tiek darīts šajā pētījumā.

Pētījums Latvijā –  apraksts

Tika atlasīta pacientu grupa, kas labprātīgi parakstīja piekrišanu piedalīties pētījumā. Pētījuma izlase, n = 26 cilvēki. Grupas atlase notika, balstoties uz iekļaušanas kritērijiem (dalībnieki ir vecāki par 18 gadiem, nav hroniskas slimības, kas saistītas ar elpošanas un sirds–asinsvadu sistēmām, nav grūtniecības, ja dalībnieks ir sieviete, netiek lietoti medikamenti, kas var ietekmēt veģetatīvo nervu sistēmu un elpošanu). Šiem pacientiem tika mērīts asinsspiediens un pulss ar spiediena mērītāju pirms un pēc OMA. Skābekļa saturācija tika mērīta piecas minūtes pirms OMA un piecas minūtes pēc OMA ar pulsa oksimetru. Lai stiprinātu rezultāta objektivitāti, pētījuma dalībnieki tika sadalīti divās grupās:  pētījuma grupa un kontroles grupa.

Pētījuma laikā pētījuma grupas pacientiem bija veikta osteopatiskā ārstēšana, kas bija nepieciešama pacientam dotajā brīdī. Darba precizitātei iespējams būtu nepieciešams tehniku salīdzinājums, bet tas nebija šā darba mērķis. Pacientiem bija sniegta ārstēšana ar  kraniosakrālo, viscerālo, strukturālo vai biodinamisko pieeju (1.attēls). 

Pētījuma procedūra

Pacienti, kuri apliecināja hronisku slimību neesamību un labprātīgi piekrita parakstīt piekrišanas pētījuma lapas, tika sadalīti divās grupās. Pētījuma grupas pacientiem tika sniegta osteopātiskā manipulatīvā ārstēšana, kas ilga 40 minūtes. Pacienti pirms ārstēšanas parakstīja  pētījuma dalībnieka piekrišanas lapu. Pacients tika aicināts apgulties horizontāli uz kušetes uz muguras. Pēc tam tika veikti mērījumi ar pulsoksimetru un spiediena mērījumi ar spiediena mērītāju. Pēc OMA  pacientiem uzreiz tikai veikti atkārtoti mērījumi ar pulsoksimetru un spiediena mērītāju.

Kontrolgrupas pacientiem secīgi tika veiktas tās pašas darbības, bet, tad kad pacienti bija horizontāli guloši un mērījumi tika veikti, pacientiem neveica OMA. Pacientiem tika lūgts gulēt horizontāli 40 minūtes. Daži no pacientiem pat aizmiga, bet pamodās tieši noteiktā laikā beigās. Tika ievākti atkārtoti mērījumi, kamēr pacienti atradās horizontālā stāvoklī.

Rezultāti

Grupu salīdzināšana pēc kvantitatīvām pazīmēm

Izmantojot datu statistisko analīzi, mērot SpO₂ procentos pirms un pēc (2. un 3. attēls), kontrolgrupas 13 pacientiem minimālais skābekļa piesātinājums  pirms un pēc 40 minūšu gulēšanas bez OMA  bija 96 % un maksimālais 100 %, turpretī pētījuma grupas pacientiem minimālais skābekļa līmenis pirms OMA bija 94 % un pēc 95 %, maksimālais rādītājs pirms bija 98 % un pēc 99,5 %. Abām grupām sakrīt vidējo starpību vērtējums “pēc”, kas ir vienāds ar 98 % . 

Ar 95 % ticamību (jeb būtiskuma līmenī p=0,05) var secināt, ka salīdzinot pētījuma un kontrolgrupu, mums nav statistiski ticami dati par to, ka pētījuma grupai skābekļa piesātinājuma līmenis būtiski atšķīrās no kontrolgrupas dalībnieku skābekļa piesātinājuma, salīdzinot pirms un pēc. 

Grupu salīdzināšana  pēc kvalitatīvās binārās pazīmes

Salīdzinot pētījuma grupu un kontrolgrupu pēc kvalitatīvās binārās pazīmes (4.attēls), SpO₂ palielinās, pazeminās un nemainās; varam redzēt, ka pētījuma grupai, kas saņēma OMA ir izteikta gan skābekļa piesātinājuma līmeņa palielināšanās, kas ir par 30, 8 % lielāka nekā kontrolgrupai, gan skābekļa piesātinājuma līmeņa pazemināšanās, kas ir par 19, 2 % izteiktāka. Savukārt, nemainības līmenis ir izteiktāks kontrolgrupas pacientiem, kas ir par 50 % vairāk nekā pētījuma grupas pacientiem, kuri saņēma OMA. 

Grafiski (4.attēls) mēs varam redzēt, ka izteikti atšķiras abu grupu rādītāji. Kontrolgrupai nav SpO₂ pieaugums nevienam no izmeklētajiem pacientiem un grafiski nav līniju, kas atbilstu SpO₂ pieaugumam, turpretī pētījuma grupas dalībniekiem vairākos gadījumos skābekļa piesātinājums izteikti pieaug. Līdz ar to, pēc kvalitatīvās binārās mērījumu salīdzināšanas var secināt, ka  OMA ir ietekmējoša darbība uz skābekļa piesātinājuma līmeni.

Secinājumi

Mums kā osteopātiem nozīmīgs ir primārās elpošanas mehānisms un pacienta organisma atbildes reakcija uz to. Bet diemžēl nav pieejamas ierīces, ar kurām varētu pierādīt primārās elpošanas mehānisma darbību. Vienīgais, kas palīdz osteopātam pārliecināties par primāro elpošanas mehānismu, ir paša osteopāta pieredze, palpācijas spējas noteikšanas laikā. Par atskaites punktu tiek ņemts tas, ko ir iespējams izmērīt, un tas ir sekundārais elpošanas mehānisms.

Esošā pētījuma rāmjos, izmeklējot  pētījuma grupas pacientu SpO₂ līmeņa pieaugumu un samazināšanos, var spriest par to, ka OMA ir ietekmējoša darbība uz asins piesātinašanos ar skābekli.  Piekrītot Manzoti un kolēģu pētījumam, [5] mūsu gadījumā pacientiem ar kraniosakrālo pieeju vai biodinamisko pieeju bija novērota SpO₂ samazināšanās par 2 % un vairāk.  Es uzskatu, ka tas varētu  būt saistīts ar diezgan izteikto audu enerģijas patēriņu, kura laikā organismam izteikti samazinās ritmi. Šīs grupas pacientiem bija izteikta pulsa samazināšanās, nemainīgs sistoliskā spiediena rādītājs, bet tieši diastoliskā spiediena pieaugums, kas norāda uz perifēro asinsvadu piepildīšanos ar asinīm. Protams, lai šo subjektīvo teoriju varētu uzskatīt par objektīvu, mums nepieciešama lielāka kontrolgrupa, kurai tiek veikta noteikta kraniosakrāla vai biodinamiska OMA. Turpretim,  strukturālas pieejas un/vai viscerālas OMA pieejas rezultātā pacientiem tika novērots asins skābekļa pieaugums, kā arī tika novērota asinsspiediena palielināšanās un pulsa pieaugums. Strukturālas pieejas gadījumā varētu būt izmantota dziļā elpošana vai elpas aizturēšana ar sekojošo dziļu ieelpu, kas varētu pozitīvi ietekmēt SpO₂ palielināšanos, kā arī viscerālai pieejai ir plaušu ietekmējošas tehnikas, diafragmālas tehnikas, kas varētu uzlabot SpO₂.

Šā pētījuma skaitlisko rādītāju statistisko datu apkopojums tiek apgrūtināts ar to, ka pacienti ir veseli pacienti, līdz ar to vidēji skābekļa piesātinājums gan pētījuma grupai, gan kontrolgrupai bija augstāks par 96 %, un maksimums, kas varētu būt ir 100 % (oksimetra datiem nav aiz komata desmitās daļas, ir tikai vesels cipars), tāpēc skaitliski mums nav izteikta datu skala, kas varētu radīt nopietnas atšķirības, kā arī ir mazs izmeklēto cilvēku daudzums. Tāpēc uzskatu, ka nākotnē būtu ieteicams, pirmkārt, izmeklēt lielāku cilvēku skaitu un iekļaut pētījumā pacientus, kuriem ir hronisko plaušu slimību izsauktas izmaiņas, lai mērījuma rezultāti būtu izteiktāk redzami, salīdzinot kontrolgrupu un pētījuma grupu. Nevienam no kontrolgrupas dalībnieku skābekļa piesātinājuma rādītājiem nebija SpO₂ pieaugums, neskatoties uz to, ka kontrolgrupas dalībnieki atpūtās un bija tie, kas gulēja. Bet neskatoties uz to, ka asinsspiediena rādītāji mainījās un elpošana bija lēnāka un dziļāka (miega laikā), skābekļa pieaugums netika konstatēts. Nevar secināt, ka miera stāvoklī skābekļa piesātinājums var uzlaboties, jo rādītājs vai nu bija nemainīgs pirms un pēc, vai samazinājās (dažos gadījumos).

Mēs varam skaidri redzēt, ka cilvēkam guļot uz kušetes, nebūs tāds pats efekts kā pie osteopāta. Bet nevaram noraidīt ideju, ka apmeklējumam pie osteopāta un pie fizioterapeita  būtu līdzīgi rezultāti. Tieši šī darba ietvaros tiek pieradīts, ka osteopātijas OMA laikā pacientam novērojamas oksigenācijas līmeņa izmaiņas, kas varētu palīdzēt pacientiem ātrāk rehabilitēties pēc plaušu slimībām vai tādu vīrusu kā Covid–19 gadījumā. Jebkurā gadījumā jāņem vērā, ar kuru tehniku tiek strādāts.

Mans ieteikums kolēģiem osteopātiem būtu turēt kabinetā oksimetru, ar kuru var ātri izmērīt pacienta skābekļa saturācijas līmenī un izlemt par konkrētu OMA pieeju noteiktā gadījumā.